Vai bankām būtu jāņem vērā krīzes izraisītie apstākļi?
Vai bankām būtu jāņem vērā krīzes izraisītie apstākļi?
Romāns Golubevs
16.09.2009
Ja kāds ik mēnesi nekārto bankas noteiktās hipotekārās kredītsaistības, tas tomēr vēl nekalpo par iemeslu tam, lai banka lauztu ar šo personu noslēgto hipotekāro līgumu un atņemtu tai nekustamo īpašumu.
Kataloga „m2” redakcija uzzinājusi, ka Klaipēdas pilsētas tiesā iesniegta kāda aizņēmēja-parādnieka prasība, kurš faktiski pieprasa atzīt pasaules finanšu krīzi par nopietnu, nepārvaramas varas radītu apstākli, kas būtu jāņem vērā arī kredītiestādēm.
Kaut arī Latvijas un Lietuvas nekustamā īpašuma tirgi atšķiras viens no otra, tiem tomēr ir daudz līdzīgu pazīmju. Galvenā ir tā, ka gan šeit, gan arī tur vadošā loma tiek piešķirta banku sektoram, jo tieši tas ir izstrādājis un turpina izstrādāt spēles noteikumus. Hipotekārajos līgumos atrunātie kredītu izsniegšanas noteikumi vairumā gadijumu ir tik diskriminējoši attiecībā uz aizņēmēju, ka, pat nokļūstot sarežģītā situācijā, tikai retais no aizņēmējiem riskē griezties tiesā, lai aizstāvētu sevi pret banku patvaļu. Kaut gan gadās arī šādi precedenti. Uz tādiem varētu attiecināt arī privātā lietuviešu aizņēmēja prasību bankai, kura bija nolēmusi lauzt ar viņu noslēgto hipotekārā kredīta līgumu, un šis aizņēmējs pieprasa no bankas atmaksāt viņam visus maksājumus, ko tas ir pārskaitījis bankai sakarā ar šo līgumu. Loģika šajā kredītvēsturē ir tāda, ka minētās darbības sekas varētu būt aizņēmēja visas ieķīlātās mantas konfiskācija. Un prasītājs vēlas no tā izvairīties.
Lieta jau atrodas Klaipēdas pilsētas tiesā un gaida savu rindu uz izskatīšanu, bet prasītāja tiesības tajā pārstāv lietuviešu advokātu kompānijas ADV vadītājs Raimondas Kiviļus. Jūs man piekritīsiet, ka sekojošais gadījums ir diezgan neparasts: klients nenomaksā bankai ikmēneša maksājumus, krāj parādus, bet, neraugoties uz visu to, protestē pret bankas nodomu lauzt ar viņu līgumu. Un parādnieka rīcība ir negaidīta. Lūk, tāpēc arī kataloga „m2” redakcija vēlējās no advokāta uzzināt, ar kādu argumentu palīdzību viņš tiesā aizstāvēs savu klientu, lai panāktu tam lietas labvēlīgu iznākumu? Cita starpā, visus savas profesijas noslēpumus advokāts mums neatklāja, taču pastāstīja daudz ko interesantu, kas ļāva paraudzīties uz radušos situāciju no netradicionālā skatpunkta.
Vispirms par lietas būtību (pēc Raimondasa Kiviļusa teiktā). Šī kredītvēsture aizsākās 2007.gada vasarā, kad klients (kura vārdu advokāts nenosauc) kā privātpersona vērsās vienā no Lietuvas bankām ar lūgumu izsniegt viņam hipotekāro kredītu vairāk kā 2 miljonu litu (408000 latu) apmērā. Pirkuma objekts bija liels un skaists zemesgabals Klaipēdas tuvumā. Aizņēmējs plānoja sadalīt to pēc saviem izmēriem mazākos zemesgabalos, pievadīt tiem komunikācijas un pēc tam radušos atsevišķos zemesgabalus izpārdot. Protams, gūstot sev peļņu un ņemot vērā arī visus maksājumus, kuri bija jānomaksā šo darījumu finansējušajai bankai. Viss būtu bijis labi, taču, uzsākot biznesa projekta realizāciju, situācija Lietuvā krasi izmainījās, jo pasaules finanšu krīze negāja secen arī šai valstij un zemes tirdzniecībai radās sarežģījumi. Kamēr minētajam cilvēkam bija līdzekļi, tikmēr viņš kārtoja savas parādsaistības bankai. Diemžēl šī aizņēmēja naudas līdzekļi ar laiku izsīka, un viņš lūdza bankai maksājumu atlikšanu, vēlējās izmainīt līguma noteikumus... Taču kreditors nepiekāpās un lauza hipotekāro līgumu. Un tad šajā procesā arī iesaistījās advokāts.
„Mūsu situācijas sarežģītība slēpjas tajā faktā, ka Lietuvā, atšķirībā no Latvijas, praktiski netiek pasludināts privātpersonas bankrots. Cita starpā, arī Latvijā, manuprāt, tā nav pārāk izplatīta parādība, tāpēc jebkurš cilvēks, paņemot kredītu pret nekustamā īpašuma ķīlu, finansiālu problēmu rašanās gadījumā, praktiski uz mūžu nonāk bankas verdzībā. Pat tad, kad viņam atņems nekustamo īpašumu un pārdos. Cenas patlaban ir zemas, un cilvēkam nāksies ilgus gadus dzēst naudas starpību starp saņemto aizdevumu un pārdošanas cenu. Turklāt pēc naudas atdošanas viņam nekas vairs nepaliek pāri, jo nekustamais īpašums jau sen kā ir ticis atņemts un pārdots izsolē,” stāsta Raimondas Kiviļus.
To, ko viņš gatavojas panākt tiesā, viņš formulē šādi: uzlikt bankām par pienākumu dalīt ar aizņēmējiem atbildību par radušos situāciju. „Kad mans klients iegādājās zemesgabalu, viņš bankai iesniedza detalizētu biznesa plānu: aprēķināja pirkuma summu, aizdevuma maksājumus un savu ieņēmumu apmēru. Banka novērtēja to un tajā skaitā arī aizdevuma pretendenta maksātspēju. Un izsniedza naudu. Cilvēks neko nepārkāpa, iegādājās zemesgabalu, sāka pievadīt komunikācijas, neizšķērdēja nevienu litu un savlaicīgi kārtoja visus ikmēneša maksājumus. Bet pēc tam notika tas, ko tagad sauc par krīzi. Par to runā visi: valsts iestādes, politiķi, ekonomisti – visa pasaule... Šādu frāzi var ieraudzīt jau pat tiesas lēmumu motivējumos, kur tiek runāts par līgumsodu apmēra samazinājuma nepieciešamību sakarā ar krīzi. Tas ir, “krīze” ir kļuvusi par savdabīgu tiesisko normu. Lūk, tad arī iznāk, ka godprātīgais cilvēks, kuram nav iespējams nokārtot maksājumu radušos nepārvaramo apstākļu dēļ, uz kādiem varētu attiecināt ekonomisko krīzi, tiek pakļauts nepamatotām sankcijām no bankas puses. Līguma laušana arī ir uzskatāma par sankciju,”savu nostāju izskaidro Raimondas Kiviļus. Un viņš turpina: „Neapšaubāmi, ir formāls līguma pārkāpums no klienta puses. Tas ir pats visu maksājumu nenomaksāšanas fakts. Bet es ceru, ka Temīdas pārstāvji vairāk iedziļināsies šajā jautājumā: kāpēc tas ir noticis? Vai tāpēc, ka cilvēks ir ļaunprātīgi pārkāpis līgumu, vai tomēr tāpēc, ka viņam objektīvi tikusi liegta iespēja pildīt tā noteikumus? Mans klients taču nekad nav atteicies maksāt. Viņš tikai vēlas, lai banka ņemtu vērā viņa argumentus un ar lielāku atbildības sajūtu izvērtētu radušos situāciju. Tāpēc mēs arī pieprasām atzīt par prettiesisku hipotekārā līguma laušanu, pieprasām izmainīt tā noteikumus un sadarboties ar klientu. Hipotekārā līguma pildīšana nav tikai aizņēmēja pienākums vien. Līgums ir divpusējs, bet bankas pašlaik nevēlas līgumu izmainīt.”
m2: „Bet Latvijā bankas apgalvo, ka tās izrāda pretimnākšanu klientiem, kuriem radušās finansiālas problēmas ar kredītu dzēšanu.”
„Pie mums to pašu stāsta reklāmas rullīšos un rakstos, taču praksē varam saskarties ar pavisam ko citu. Ar ko aprobežojas vairums priekšlikumu par palīdzību no banku puses kā pie mums, Lietuvā, tā, visdrīzāk, arī pie jums, Latvijā?! Piedāvā atlikt maksājumu: pieņemsim, jūs nomaksāsiet tikai procentus, bet pēc viena-diviem gadiem -- pamatsummu. Taču klients šajā gadījumā reāli neko neietaupa. Nākas pārskatīt līgumu, papildinot to ar pielikumiem, bet tajos parasti tiek ierakstīts likmes paaugstinājums, mazākais, tajā daļā, kura tiek veidota pašas bankas personīgo interešu apmierināšanai. Ja agrāk bankas iekļāva līgumā 0,6-1%, pieplusojot starpbanku likmi, atkarībā no izvēlētās aizdevuma valūtas, tad tagad tie ir ne mazāk kā 3% plus starpbanku likme. Tas ir, ja jūs ņemat kredīta brīvdienas, tad pēc tam jūs maksājat pat vairāk nekā pašlaik. Tādējādi, pasliktinās maksātāja materiālie apstākļi. Un šāds „palīdzības” variants ir ļoti izplatīts.
Otrs moments: bieži tiem, kuri vēlas izmainīt līguma noteikumus, bankas sakarā ar nekustamā īpašuma cenu lejupslīdi pieprasa papildu nodrošinājumu. Piemēram, tas varētu būt brāļa, vecāku vai citu radinieku nekustamais īpašums. Lūk, tad, tā sacīt, mēs arī būsim jums pretimnākošas. Tā teikt, draudzēsimies. Iznāk kaut kāda vienpusēja draudzība.
Kad es runāju par pašu banku atbildību, tad piedāvāju paraudzīties uz situāciju ar kredītiem no cita skatpunkta. Jā, bankas it kā arī nebija nevienu piespiedušas ņemt aizdevumus. Bet... Pirmkārt, kredītu reklāma bija bijusi ļoti, ļoti agresīva. Otrkārt, komercbankas strādā uz attiecīgo licenču pamata, un to darbību kontrolē valsts Centrālā banka. Tā izdod tiesiskās normas un aktus, kas skar banku darbību. Balstoties uz šiem dokumentiem, kā arī uz starptautiskajiem tiesiskajiem aktiem, bankām, kredītus izsniedzot, ir obligāti jāpārbauda savu klientu maksātspēja. Cilvēks atnes visas pieprasītās izziņas. Bankas tās pārbauda un pieņem lēmumu – izsniegt vai neizsniegt aizdevumu. Šo lēmumu pieņem PROFESIONĀĻI, kuriem ir jāizvērtē visi riski. Bet vienkāršais cilvēks – zvejnieks vai atslēdznieks – no tā visa neko nesaprot. Viņš ir iesniedzis visus pieprasītos dokumentus – un viss! Bankas pieņem lēmumu par naudas izsniegšanu. Cilvēks piekrīt. Tajā skaitā arī tāpēc, ka ir pārliecinātas: speciālisti jau ir novērtējuši viņa maksātspēju un viņš it kā ne ar ko neriskē.
Ir vēl viens svarīgs moments. Likmi katram klientam bankas nosaka individuāli. Tas ir, atkal vadoties pēc tā maksātspējas novērtējuma, piedāvātā nodrošinājuma un iespējamajiem riskiem. Taču bankas nekādi nevēlas atzīt, ka tās pieļāvušas kļūdas, novērtējot iespējamos riskus: tu esi ņēmis, tu arī atdod! Un ķepurojies laukā no situācijas, kā proti! Lūk, šāda ir šī lietišķā partnerība!
Manā izpratnē, bankām ir jābūt ieinteresētām tajā, lai klients būtu spējīgs norēķināties. Bet tāpēc tām pašām ir jāizskaidro radusies situācija un jāpiedāvā pieņemami noteikumi. Es neesmu finansists, bet, kā man redzams, pat tagad bankas neizskaidro dažu instrumentu izmantošanas iespējamību, kuri atvieglotu aizņēmēju dzīvi. Piemēram, Vilibor likme (Lietuvas litiem), bet Latvijā – Rigibor likme, kā Jūs zināt, tiek noteikta uz dienu un nakti, uz nedēļu, uz mēnesi, uz 3, 6 un 12 mēnešiem. Bankas parasti izmanto likmes uz 12, 6 un 3 mēnešiem, bet parasti gan Latvijas, gan arī Lietuvas gadījumā tās tiek aprēķinātas ar divzīmju skaitli (uz šī raksta tapšanas brīdi Rigibor, attiecīgi, bija 16,58%, 15,08% un 12,04%. – “m2”). Tajā pašā laikā uz dienu un nakti, tāpat kā uz nedēļu, tās ir samērā zemas (attiecīgi, 2,22%, 2,22% un 2,78%). Bankas šādu situāciju skaidro ar to, ka ir riskanti aizdot Latvijas un Lietuvas nacionālās valūtas uz ilgu termiņu: tā teikt, nav zināms, kas notiks ar šo valūtu kursu. Bet, aizdodot uz īsu termiņu, risks ir ievērojami mazāks. Cik man zināms, Lietuvā jau ir bijuši divi gadījumi, kad aizņēmējiem ir izdevies noformēt kredītu ar likmi uz vienu dienu. Vienkārši katru dienu nākas pagarināt līgumu. Neapšaubāmi, tas ir sarežģīti priekš pašas bankas. Taču klienti piekrīt pat nedaudz augstākai bankas maržai, kura nepieciešama šāda aizdevuma apkalpošanai, toties tas ļauj viņiem saņemt summēto Lietuvas likmi, kas pietuvināta 6%, un izvairīties no valūtas riskiem. Manuprāt, būtu daudz aizņēmēju, kuri vēlētos pāriet uz šādu praksi, ja tā būtu izplatīta.”
m2: „Latvijā kredītparādnieki daudz runā par to, ka visa cīņa ar krīzi aprobežojas tikai ar banku sektora glābšanu. Bet vai ir vērts to darīt?”
„Ir vērts to darīt tad, ja pēc tam bankas glābs cilvēkus. Tajās pašās Amerikas Savienotajās Valstīs bankas zaudē tieši tāpēc, ka ir pretimnākošas klientiem. Nemaksātājs atstāj ieķīlāto īpašumu un neko vairs nav parādā. Bet variants, kad valsts palīdz izdzīvot privātajām bankām, bet tās palielina procentu likmes un paaugstina savu maksājumu apmērus par dažādiem pakalpojumiem, izspiežot no klientiem pēdējo dzīvibas sulu, - šāds glābiņš ir, mazākais, amorāls. Man šķiet, ka pēc pāris gadu desmitiem, kad atcerēsimies to situāciju, kādā šodien nokļuvušas Baltijas valstis, tās raksturošanai izmantosim tādus apzīmējumus, kā „finanšu piramīdas laiks” vai „noziegumi pret tautu”. Protams, ja bankas neizmainīs savu drastisko nostāju.”
P.S. Autora piebilde. Kad, tiekoties ar Lietuvas nekustamā īpašuma asociācijas pārstāvjiem, es pastāstīju par Klaipēdā iesniegto prasību pret kreditējošās bankas darbībām, manu sarunu biedru reakcija bija šāda: šī problēma interesē daudzus, un daudzi lietuviešu biznesmeņi ir gatavi apvienot savus finansiālos pūliņus, lai panāktu tiesās savu taisnību. Neviens nevēlas radušos maksājumu problēmu dēļ atdot savu nekustamo īpašumu bankām pašlaik, kad tas ir tik lēts. Visi saprot, ka vajadzētu noturēties kādus 3-4 gadus, pēc tam situācija tirgū normalizēsies. Tad arī banka saņems atpkaļ savu aizdevumu, un cilvēki nenokļūs tās verdzībā uz mūžu.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/1163
