Rīga – Maskava. Latvija eksportē profesionāļus
Romāns Golubevs
Latviju par postpadomju telpas nekustamo īpašumu kompāniju kadru kalvi nosaukt būtu grūti, taču fakts paliek fakts – gan Krievijas, gan Ukrainas, gan Kazahstānas un Baltkrievijas kompānijas labprāt pieņem mūsu profesionāļus. Un pašlaik speciālistu aizceļošanas tendence aizvien pastiprinās. Viens no šīs kustības pionieriem ir Inese Grostiņa, kas strādā vienā no lielākajām Krievijas nekustamo īpašumu kompānijām – holdingā MIEL.
Viss sākās ar Rīgas 16. vidusskolu, kuras fizikas un matemātikas novirziena klasi Inese Grostiņa pabeidza ar izcilību. Pie tam, par paimeitiņu viņu nepavisam nevarēja nosaukt - atzīmes par uzvedību reti kad bija augstākas par trijnieku (pēc toreizējās piecu ballu sistēmas). Taču sekmes un stūrgalvīgums bija tas, kas viņai palīdzēja iestāties Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē. Vēl pirms mācību uzsākšanas viņa sāka strādāt sfērās, kas ir cieši saistītas ar nekustamiem īpašumiem. Sākumā strādāja par sekretāri celtniecības uzņēmumā, pēc tam vairākus gadus nostrādāja kompānijā „Baltic Construction”. Šis uzņēmums nodarbojās ar restaurāciju un celtniecību un tieši atskaitījās kompānijai „DOMUSS” un investīciju fondam „NCH CAPITAL Advisors”. „Baltic Construction” portfelī bija tādi slaveni Rīgas objekti, kā nams Audēju ielā 10, Basteja bulvārī 16, Kungu ielā 1…
2002. gada jūlijā liktenis Inesi aizveda uz „Latio”. Lai iegūtu klientu menedžera vietu, bija jāiztur konkurss. Jaunajā amatā mūsu varone sevi pierādīja visai drīz. Un galu galā viņai tika piedāvāta „Latio” direktora Edgara Šīna personīgā asistenta vieta.
„Tai laikā Šīna kungs bija sācis aktīvi strādāt pie Latvijas nekustamo īpašumu asociācijas \"LANĪDA\" atjaunošanas un tās ievadīšanas starptautiskajā tirgū, - vētrainos gadus atceras Inese. - Viņš asociāciju burtiski pacēla no pelniem un padarīja pazīstamu praktiski visā postpadomju telpā, Rietumeiropā un Amerikā (LANĪDAs draudzīgā delegācija starptautiskajā konferencēs ne reizi vien bija vislielākā). Lielā mērā tieši, pateicoties Edgaram, Latvijas nekustamo īpašumu tirgus ieguva civilizētu izskatu. Edgars ieņēma vairākus amatus starptautiskajās nekustamo īpašumu apvienībās – bija CEREAN viceprezidents, bija C.E.P.I. darba grupas loceklis u.c., daudz braukāja un uzstājās. Es savukārt nodarbojos ar direktora korespondenci, pavadīju viņu braucienos un prezentācijās, kas bija saistītas gan ar „Latio”, gan ar asociāciju. Organizēju direktora piedalīšanos profesionālos pasākumos, uzturēju kontaktus ar vadošajām starptautiskajām profesionālajām nekustamo īpašumu aģentu apvienībām, dažreiz arī pati devos ciemos pie ārzemju kolēģiem, piemēram, CEREAN 10. konferences priekšvakarā bija jābrauc vienoties par C.E.P.I. Eiropas apvienības spīkeriem”.
Taču, būdama pēc dabas maksimāliste, Inese meklēja jaunas sevis realizēšanas iespējas. Laiks, kad viņa aizgāja no „Latio” sakrita ar studiju beigām. Par sev visperspektīvāko Grostiņa izvēlējās Krievijas tirgu. Viņa jau bija ieguvusi priekšstatu par lielākajiem un autoritatīvākajiem Maskavas un Sanktpēterburgas mākleru un attīstītāju uzņēmumiem un, saņēmusi diplomu, Grostiņa izsūtīja savu CV. Viss norisinājās ļoti strauji. Pēc 3 nedēļām viņa jau devās uz pirmo interviju un vēl pēc diviem mēnešiem viņa jau bija Maskavā.
No firmām, kas viņai piedāvāja darbu, Inese izvēlējās MIEL. Pēc viņas vārdiem, izvēlē lielu lomu nospēlēja ne tikai kompānijas zīmols, bet arī tās vadītājs Grigorijs Kuļikovs. Viņš tiek uzskatīts par vienu no autoritatīvākajiem un sekmīgajiem Krievijas nekustamo īpašumu aģentiem. Viņš ir pazīstams ar savu mecenāta darbību, jo atbalsta bardus un Kremļa baletu, aizraujas ar gaisa kuģošanu un, visbeidzot, ir erudīts un interesants sarunas biedrs.
Kā atzīst mūsu varone, jaunajā kolektīvā viņa iekļāvās viegli. Ārzemnieces, lai arī ar Latvijas pasi, parādīšanās vecajos darbiniekos īpašas emocijas neizraisīja. „Maskavieši sen ir pieraduši, ka uz viņu pilsētu ved cilvēku ceļi no visām pasaules malām. Kas attiecas uz toreizējo spriedzi starp mūsu valstīm, tad saprātīgi domājoši cilvēki saprata, ka tas ir tikai politiķu pūliņu rezultāts. Bet uzņēmēji abās robežas pusēs pa to laiku kārto biznesa lietas, cilvēki iepazīstas, draudzējas, precas, ceļo un pārceļas…”
„Visbiežāk maskaviešu reakcija uz manu pārcelšanos bija… izbrīns, – smaida Grostiņa. – Viņi nekādi nevarēja saprast, kam tādam būtu jānotiek, lai cilvēks vēlētos pārcelties no Rīgas uz Maskavu. „Tas ir saprotams, ja cilvēki no Krievijas dziļumiem tiecas nokļūt galvaspilsētā, bet lai no Rīgas!?”, - viņi sprieda, bet viens otrs pat grozīja pirkstu pie deniņiem. Un man no tā visa bija liels prieks par dzimto pilsētu”.
MIELā Inese strādā funkcionālos amatos marketinga nodaļās. Ir pieņemts uzskatīt, ka Maskavā ir lielas algas. Tomēr Grostiņa apgalvo, ka ne viss ir tik viennozīmīgi. Protams, ir noteikta līmeņa amati, kuros algas ir vairākas reizes augstākas, nekā Rīgā. Taču kopumā vidusslānis Krievijas galvaspilsētā nemaz nedzīvo daudz labāk kā rīdzinieki. Un, spriežot pēc tā, kā Maskavā ģērbjas cilvēku pamatmasa, rodas iespaids, ka rīdzinieki nopelna pat vairāk. Lieta tā, ka dzīve Maskavā ir ārkārtīgi dārga un visas preces – gan ekonomiskās, gan Premium klases – Maskavā ir daudz dārgākas, nekā Rietumeiropā…
Pēdējā gada laikā Krievijas varas struktūras apgalvoja, ka pasaules finanšu krīze Krieviju neskars. Kāda ir reālā situācija? Inese piekrita, ka Maskavas tirgus nevar nesajust pasaules krīzes sekas (Krievijas varas institūcijas gan aicina presi neaizrauties ar šā vārdu izmantošanu). Savu darbību jau ir izbeigušas vairākas nelielas nekustamo īpašumu aģentūras. Ir zināms par visai pazīstamu Maskavas tirgus banku („KIT-finansi”, „Sobinbank” u.c.) pirkšanu. Cilvēki no banku kontiem izņem naudu, bankas paaugstina likmes, pieņem stingrākus hipotēkas kredītu izsniegšanas noteikumus… Un tas vēl ne tuvu nav viss.
Daži Krievijas eksperti lejupslīdē saskata vien to objektu cenu veidošanas korekciju, kas kvadrātmetra cenu kāpuma periodā bija pārvērtēti. Šī korekcija ir 2-4% no vasaras cenas. Saukt šādu situāciju par sagrāvi vai lejupslīdi pagaidām ir grūti. Bet, kas notiks tālāk, to rādīs laiks. Cilvēku noskaņojumi ir dažādi: vieni pārdzīvo, citi ir relatīvi mierīgi un saglabā ticību savas profesijas nepieciešamībai un pieprasījumam pēc kvalitatīviem pakalpojumiem. Mūsu sarunas biedre piekrīt viedoklim, ka pēc pašreizējām grūtībām paliks tikai tie, kas patiešām grib strādāt nekustamo īpašumu tirgū, kam nekustamo īpašumu aģenta profesija ir aicinājums. Pārējie atsijāsies paši.
Vai domāju par atgriešanos Latvijā?... – atbildot uz pēdējo jautājumu, Inese Grostiņa pasmaida. – Es pieļauju vienmēr un visu. Kā mēdz teikt mans bijušais šefs Edgars Šīns, ne par ko nav jābrīnās un neko nevajag pieņemt kā nemainīgu aksiomu. Latvija ir maza, apburoša un visai patīkama dzīvei valsts. Un, ja mūsu valdība izveidos priekšnosacījumus pašai dzīvošanai, tad esmu pārliecināta, ka atgriezīsies ļoti daudzi. Tādēļ, kā saka, bumba ir mūsu ierēdņu pusē”.
Ziņa publicēta sadarbībā ar www.varianti.lv
