Māra Lāce: Man jau likās, ka manas dzīves laikā Mākslas muzeju nesāks rekonstruēt
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) vēsturiskās ēkas rekonstrukcija viņai ir īpašs izaicinājums, jo būt klāt šajā procesā – tāda iespēja muzeja vadītājam ir varbūt reizi simt gados, saka LNMM direktore Māra Lāce.
Pašreizējo muzeja darbinieku un savu darba režīmu viņa raksturo kā «drusku nežēlīgu», jo būvniekiem jāievēro termiņi, tāpēc laikus jāpagūst mākslas darbus sagatavot pārvešanai. Šajā situācijā Neatkarīgās saruna ar Māru Lāci ir gan par mākslu, gan par naudu.
– Kā jums pašlaik, kamēr pakojat un pārvedat muzeja dārgumus, paiet dienas?
– Dienas paiet tāpat kā līdz šim, jo LNMM ir liela struktūra, esam izvietoti piecās ēkās, un citos muzejos izstāžu darbība turpinās. Šis ļoti nopietns pārbaudījums šīs mājas darbinieku kolektīvam. Mana darba diena sākas pulksten deviņos un beidzas ap sešiem. Muzeja darbinieki ir pieraduši strādāt ar vērtībām, jo gatavojam izstādes un pārvietojam eksponātus gan Latvijas ietvaros, gan ārzemēs. Protams, tagad ir pavisam citi apjomi, un tas padara šo situāciju nedaudz ekstrēmu.
– Vismaz man jūs atstājat racionāla cilvēka iespaidu.
– Paldies, es ļoti par to priecājos. Es tāda esmu.
– To saku tāpēc, ka neizrādāt emocijas, bet pieļauju, ka muzeja neuzsāktā rekonstrukcija jums ir nervus pabojājusi – gan ar atliktiem termiņiem, gan ar projekta aizķeršanos, gan ar prasībām Eiropas naudas apgūšanā.
– Jā, piekrītu, nervi ir pabojāti. Ideju par muzeja ēkas rekonstrukciju ar kolēģiem uzsākām intensīvi kustināt 2003. gadā. Bija jāiziet cauri dažādām situācijām un jāpanāk izpratne, ka tas ir jādara. Māja jau simt astoto gadu stāv bez kapitālā remonta, un tehniskais stāvoklis ēkai pasliktinās. Parādes pusi centāmies uzturēt, lai cilvēki nejustu sabrukumu, bet tehniskie slēdzieni bija ļoti negatīvi. Mēs nevarējām palielināt elektrojaudas, līdz ar to nepārtraukti dabūjām skaidroties ar apmeklētājiem, kuri nekādi nesaprata, kāpēc nevaram ekspozīcijās pieslēgt vēl dažus prožektorus. Ēka, kas turpina strādāt ar divfāžu elektrību, –tas ir diezgan ekstrēmi. Ziemā ar visiem milzīgajiem apkures rēķiniem ekspozīcijās temperatūra bija 14–15 grādu, savukārt vasarā, ja ārā bija 30 grādu, mums iekšā bija 35. Tā nebija normāla situācija. Tad bija jātiek līdz skiču konkursam, un, kad 2010. gada rudenī tas notika, tad gan bija sajūta – jā, mēs ejam uz priekšu! Un peripetijas ar naudas jautājumiem... Pa brīdim likās, ka viss apstāsies un manas dzīves laikā te nekas nenotiks. Bet viss sakārtojās. Muzejā strādā arī ļoti emocionāli cilvēki, bet ir jābūt racionālam kodolam.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://nra.lv/latvija/92830-mara-lace-man-jau-likas-ka-manas-dzives-laika-makslas-muzeju-nesaks-rekonstruet.htm?utm_source=feedly
