Lūk, tas tik ir rēķins!
Zināms, ka jauno projektu energoefektivitāte ir ievērojami labāka nekā vecajām sērijveida mājām. Tomēr kāds mājokļa īpašnieks no Biķernieku ielas dzīvojamā kompleksa, ieraudzījis saņemto apkures rēķinu, kas veikts, pamatojoties uz skaitītāja rādītājiem, izbrīnā esot palicis bez valodas.
Kompānijas NCC Housing vadītājs Mareks Kļaviņš žurnālam un portālam varianti.lv atklāja, ka četristabu dzīvokļa apkure tās īpašniekam ir izmaksājusi... 6 (!) latus.
Pagājušajā ziemā apkures rēķinu summas bija viens no sāpīgākajiem un satraucošākajiem jautājumiem visiem Latvijas iedzīvotājiem. Salīdzinot ar pagājušā gada ziemu, komfortablas temperatūras izmaksas lielākajai daļai padomju laikā būvēto māju iedzīvotājiem pieauga par 30—40 procentiem. Izmaksu kāpuma iemesli bija saistāmi gan ar dabasgāzes cenai piesaistīto apkures tarifu celšanos, gan ar daudz aukstāku ziemu. Tādēļ decembra un janvāra komunālo pakalpojumu rēķinos ailē «Apkure» norādītā summa 70 līdz 90 latu bija pavisam parasta parādība pat Rīgas divistabu dzīvokļu īpašniekiem. Trīsistabu un četristabu dzīvokļiem šī izdevumu daļa pārsniedza pat 100 latu slieksni. Un šāda aina bija vērojama gan tā sauktajās «hruščovkās», gan arī prestižajās 119. sērijas mājās.
Izdevīgākā situācijā bija jauno projektu iedzīvotāji. 40—55 lati par apkuri divistabu dzīvokļiem (to platība turklāt ir lielāka nekā sērijveida māju divistabu dzīvokļiem) un 60—75 lati trīsistabu un četristabu dzīvokļiem. Pēc projektu attīstītāju un jauno projektu dzīvokļu pārdevēju, ar kuriem runāja žurnāls Kvadrātmetrs un portāls varianti.lv, teiktā, — tieši tādi viņiem vidēji bija apkures maksājumi. Un uz šī labvēlīgā fona īpaši izcēlās, ja to vērtē no mūsdienu viedokļa, tiešām fantastisks piemērs — seši (!) lati par 80 kvadrātmetru plaša četristabu dzīvokļa apkuri decembrī. Šāds rekords fiksēts vienā no galvaspilsētas dzīvojamā kompleksa mājām Biķernieku ielā 160. Mēs tad arī nolēmām tikties ar minētā kompleksa būvētāja NCC Housing vadītāju Marku Kļaviņu, lai parunātos par apkures rēķiniem un arī par minētā kompleksa Biķernieku ielā turpmākās attīstības posmiem .
Par rēķiniem
Mūsu bagātā profesionālā pieredze liek mums atturīgi un skrupulozi uztvert jebkādus salīdzinājumus, tostarp arī tad, ja runa ir par apkuri, — smaidot atzīst būvniecības nozares pārstāvis. Mēs, piemēram, redzam, ka jaunajos projektos, kuros ir siltuma skaitītāji un kur ir iespējams regulēt radiatoru temperatūru, apkures rēķini ir par 10% mazāki nekā analoģiskos projektos, kuros nav siltuma skaitītāju.
Otrām kārtām, ir svarīgi, kāds temperatūras režīms tiek uzturēts dzīvoklī. Komforta sajūta katram ir citādāka. Vienam pietiek, ja istabā ir +18, citam vajag, lai būtu +23. Vieni istabas vēdina bieži, citi — reti. Tas viss galu galā ietekmē patērētā siltuma daudzumu un apkures rēķinu. Decembra rekords mūsu uzbūvētajās mājās ir 6 (!) lati par četristabu dzīvokli. Dzīvokļa īpašnieks apkures jautājumu risināja ļoti racionāli un uzskatīja par pieņemamu dzīvot vidē, kuras temperatūra ir zemāka par 18 grādiem. Tā bija viņa izvēle. Vai pareiza? Atsakos vērtēt. Šis pats cilvēks mums sūdzējās arī par to, ka viņa dzīvoklī uz logu iekšējiem stikliem veidojas kondensāts. Zinot fizikas likumus un tādu jēdzienu kā «rasas punkts», var secināt, ka dzīvoklī ir bijusi pārāk zema temperatūra, turklāt dzīvoklis ir maz vēdināts. Tādējādi tiekšanās pēc naudas ekonomijas var pasliktināt dzīvokļa mikroklimatu. Vai tas ir tā vērts? It īpaši, ja kopā ar jums dzīvo mazi bērni.
Seši lati par apkuri — tas lai arī ir spilgts rekords, tomēr zināmā mērā ir galējība. Tomēr tā ir tiesa, ka apkures rēķini jaunajos projektos tiešām ir mazāki nekā sērijveida mājās. Pašos aukstākajos mēnešos mūsu jaunajos projektos rēķini četristabu dzīvokļiem reti kad mēdz būt lielāki par 45 latiem mēnesī, trīsistabu — 35 lati, divistabu dzīvokļiem — 25—30 latu mēnesī. Tie ir apkures izdevumi, kas ļauj Biķernieku ielas kompleksa mājās nodrošināt normālu temperatūras režīmu, tas ir, no 20 līdz 21°C.
Par siltināšanu
— Jauno projektu un sērijveida māju apkures rēķinu starpība ir visai liela. Tomēr sērijveida māju iedzīvotāji — it īpaši galvaspilsētā — visai nelabprāt pieņem lēmumu par mājas renovēšanu, kaut arī 50% renovācijas izmaksu tiek segti no Eiropas fondiem.
— Taisnību sakot, es neesmu liels veco sērijveida māju siltināšanas piekritējs. Jā, es esmu būvniecības biznesa pārstāvis jauno daudzdzīvokļu māju projektos, bet tā ir tikai viena medaļas puse. Otra ir siltināšanas darbu efektivitāte. Problēma ir jārisina kompleksi, un tas savukārt būtiski palielina iemītnieku izdevumus. Ierobežoto finanšu dēļ lielākā daļa programmas dalībnieku aprobežojas ar sienu siltināšanu un logu nomainīšanu. Bet apkures sistēma!? Latvijā realitāte ir tāda, ka mājas iegūst skaistu fasādi un vienlaikus tiek vienkārši noslēgtas — tajās nav normālas gaisa cirkulācijas. Parādās pelējums un izdevumi, kas nepieciešami, lai to novērstu. Kas tad tā par ekonomiju, ja tā kaitīgi ietekmē veselību?
Manuprāt, vecajās padomju laikā būvētajās mājās ir obligāti jāiekārto apkures regulēšanas sistēma. Pretējā gadījumā, ja apkure sākas no augšējā stāva, tad augšējos stāvos ir karsti, bet apakšējos — auksti. Vēl viena veco māju problēma ir apkures radiatoru dažādība. Vienos dzīvokļos tie joprojām ir no čuguna, bet citos — moderni radiatori, kuru siltuma atdeves jauda ir lielāka, nekā nepieciešams konkrētās platības apsildīšanai. Radiatori ar «liekām» sekcijām atņem vairāk pa stāvvadu plūstošā siltuma, un šāda dzīvokļa iemītnieki būs spiesti periodiski atvērt logu un sildīt āra gaisu, kamēr viņu kaimiņš tajā pašā stāvā drebināsies no aukstuma. Regulatori un skaitītāji ļaus to visu vairāk vai mazāk līdzsvarot, jo katrs maksās par to, ko ir patērējis.
Starp citu, ja runājam par dzīvojamās telpas temperatūras komfortu un mikroklimatu, tad nākamais solis jaunajos projektos ir gaisa rekuperācijas sistēmas ierīkošana. Skandināvijā šis process jau ir uzņēmis apgriezienus.Projektā Biķernieku ielā 160 mēs aprīkojām ar šādu sistēmu vienu dzīvokli. Nepieciešamais aprīkojums un iekārtas izmaksā trīs četrus tūkstošus latu. Mūsu valstī tas joprojām tiek uztverts kā eksotiska pārmērība. Sabiedriskās domas pārmaiņas nāksies gaidīt vēl vairākus gadus. Tas ir tāpat kā ar mašīnām: kādreiz automašīnā ievietots gaisa kondicionētājs tika uzskatīts par papildu ekstru, bet tagad tikai retais piekrīt pirkt auto bez šāda aprīkojuma.
— Jūsuprāt, kāpēc mūsu galvaspilsētā nav kļuvusi populāra daudzdzīvokļu māju apkure ar savām gāzes iekārtām? Jaunie projekti vienalga tiek pievienoti pašvaldības uzņēmumam Rīgas siltums, kas zaudē daudz siltuma vēl pirms tas ir nogādāts līdz mājai. Iestājoties nelielam salam, siltumtrases kļūst redzamas ar neapbruņotu aci — virs tām ziemas salā zaļo zāle.
— Runājot par siltuma zudumiem, jāņem vērā, ka maģistrālās siltumtrases ir vecas un to nomaiņa ir ilgs process. Mūsu kompleksam Biķernieku ielā 160 pievadītā maģistrāle ir jauna, un ziemā jūs neieraudzīsiet, kur tā ir ieguldīta.
Katra jauna projekta attīstītājs veic aprēķinus, lai noteiktu, kāds apkures veids viņam ir piemērots. Tomēr pagaidām gāzes apkuri izvēlas tikai tie, līdz kuru mājai siltumtrasi ierīkot ir pārāk tālu. Arī Rīgas siltums reizēm atsakās no šādiem potenciālajiem klientiem: ierīkos garu siltumtrasi, iztērēs naudu, bet jaunais projekts būs energoekonomisks un, līdz ar to, atdeve no šādiem ieguldījumiem siltuma uzņēmumam būs maza.
Rīgā ir divas lielas TEC, attīstīta siltumtīklu infrastruktūra, un tās ir jāizmanto, pēc iespējas uzlabojot siltuma ražošanu un samazinot izmaksas. Viens no variantiem, manuprāt, būtu termoelektrostacijās elektrības ražošanas procesā sadedzinātās gāzes izdalītā siltuma enerģijas izmantošana. To varētu izmantot apkures vajadzībām. Domāju, ar šo jautājumu mūsu valstī vajadzētu nodarboties nopietnāk. Pašlaik siltuma ražošanas un piegādes efektivitāte nav ne tuvu pati augstākā.
Par darījumiem
— Pāriesim no apkures problēmām pie jūsu kompleksa Biķernieku ielā 160, kurā saskaņā ar projektu jābūt 18 mājām. Kā jums sokas?
— 2012. gada decembrī kompānija NCC Housing nodeva ekspluatācijā mājas ar 9. un 10. kārtas numuru. Pašlaik tiek būvētas vēl divas (11. un 12.), kurās ir 45 dzīvokļi. Vasarā uzsāksim būvēt vēl četras sekcijas. Mēs orientējamies uz vietējiem pircējiem un redzam, ka vietējo pieprasījums stabili palielinās. Janvārī, kad tradicionāli nav vērojama pircēju aktivitāte, mēs noslēdzām piecus pirkšanas pārdošanas darījumus.
— Vai cenas paaugstināt?
— 2012. gada laikā tās pieauga par 8 procentiem. Pašlaik parasto platību vidējā cena ir 1 125 eiro/m2. Cenu paaugstināšanas jautājumā jābūt ļoti piesardzīgiem un jāraugās, kas notiek tirgū. Mums ir zināmi mūsu kolēģu, kas vienlaikus ir arī mūsu konkurenti, projekti, kuros tika būtiski paaugstinātas cenas, un darījumu skaits ievērojami samazinājās. Tajā pašā laikā nevar neņemt vērā būvniecības izmaksu palielināšanos. Ja cenas netiks paaugstinātas, tad kādā brīdī būvniecība var apstāties, jo kļūs nerentabla. Tā ir normāla tirgus ekonomika.
— Pēc jūsu novērojumiem, kādas cenas vietējie jauno projektu dzīvokļu pircēji uztver mierīgi?
- 100 000 eiro ir zināma psiholoģiska robeža. Atgādinu, ka gandrīz visi pircēji izmanto hipotēkas kredītus, un bankas, lai arī paaugstinājušas obligāto klienta līdzdalības apmēru no 10 līdz 15% no pirkuma vērtības, kredītu izsniedz, ja, protams, visi nepieciešamie dokumenti ir kārtībā. Bankām ir jāizsniedz kredīti, jo tie ir viens no galvenajiem banku peļņas avotiem. Cita starpā banku kredītportfelis pēdējo gadu laikā tikai samazinās. Un tas nozīmē, ka tām ir jāpanāk klientiem pretī.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/2425
