Latvijas Avīze: Edgara Šīna recepte: plusus jaunajiem
Uzņēmēja, nekustamo īpašumu tirdzniecības uzņēmuma "Latio" valdes priekšsēdētāja Edgara Šīna viedokli uzklausīja "Latvijas Avīzes" žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Zigfrīds Dzedulis.
V. Krustiņš: – Vai nozare, kurā jūs strādājat, apstiprina jau bieži dzirdēto, ka, lūk, ekonomika valstī atdzīvojas un krīzei esam tikuši pāri?
– Pagaidām nozarē nekas par to neliecina. Vienīgais, ko gan var atzīmēt – pieaugusi ārzemnieku interese par dažiem nekustamo īpašumu segmentiem atsevišķās vietās, piemēram, Jūrmalā. Bet nekustamo īpašumu tirgū kopumā nekāda rosība nav pamanāma.
– Nesen pie mums redakcijā viesojās Ainārs Šlesers, kurš mudināja Jūrmalā, Rīgā un citur izvērst vērienīgu tūrisma un izklaides industriju un būvēšanos, kurā naudu gatavi ieguldīt amerikāņu miljardieris Donalds Tramps, krievu miljonārs un komponists Igors Krutojs un vēl citi bagātnieki. Jau pašlaik redzam, ka Jūrmalā nekustamos īpašumus strauji izpērk, cenas aug. Bet kāds no tā labums mums, Latvijas sabiedrībai?
– Gribu aizstāvēt Šleseru, kurš daudziem varbūt nepatīk. Viņš piedāvā kaut kādu reālu risinājumu. Jā, varbūt viņa piedāvājums neatrisinās visas tautsaimniecības problēmas. Varbūt nepaglābs visus 30 000 maksājumu grūtībās nonākušo mājsaimniecību. Bet kādu daļu varbūt tomēr paglābs. Vai citas politiskās partijas piedāvā kādus alternatīvus risinājumus, kā tautsaimniecībā dabūt iekšā naudu? Kokmateriālu eksports, tranzīts, ostas – jā, kādu pienesumu jau tās dos. Bet ar to pietiks, lai valsti uzturētu pie dzīvības, neļaujot tai pilnīgi sabrukt. Ja gribam attīstību, nepieciešamas ievērojami lielākas naudas summas. Diemžēl pirms vēlēšanām no citām politiskajām partijām nekādus piedāvājumus neesmu dzirdējis. Tā vietā mums patīk gānīt zaļzemniekus un "Saskaņas centru" par to, ka viņi neļāva atcelt Imigrācijas likuma grozījumus, kas ļauj papildus piesaistīt naudu.
Citās valstīs, kurās investoriem piedāvā uzturēšanās atļaujas, šī tēma publiski vispār netiek apspriesta, kur nu vēl noķengāta. Ārvalstnieks, kas apsver ieguldījumu lietderību, ļoti vērīgi seko gan konkrētā valstī pieņemtajiem likumiem, gan vietējās sabiedrības noskaņojumam.
Krievijā, Ukrainā un citās austrumu valstīs esmu apmeklējis tematiskās izstādes, kas veltītas nekustamo īpašumu tirgum ārzemēs. Jūs pat nevarat iedomāties, kādu milzu naudu krievi, ukraiņi un citi no bijušajām padomju republikām ir gatavi ieguldīt nekustamu īpašumu iegādē ārzemēs. Viņiem pat ir vienalga, kur pirkt – Bulgārijā, Slovākijā, Ēģiptē, Arābu Emirātos vai vēl kaut kur. Mēs ar saviem piedāvājumiem patiesībā esam sīka vienība šajā tirgū. Es uzskatu, ka šajā ziņā mums jākļūst pragmatiskākiem, ar patriotiskām runām un biedēšanu vien tālu netikt.
– Vai nu ārzemniekus var nobaidīt mūsu patriotiski noskaņoto politiķu runas?
– Tā vis nesakiet. Kamēr Imigrācijas likuma grozījumi Saeimā nebija pieņemti, nevienam pat neienāca prātā cilāt tēmu par jau izsniegtajām uzturēšanās atļaujām vairākiem tūkstošiem ārzemnieku. Tagad, kad daži simti ieguvuši tās legāli, saskaņā ar pieņemtajiem likuma grozījumiem, atskan skaļi brēcieni. Es to izskaidroju ar vēlēšanu tuvošanos.
Kas tad pēc paļātajiem Imigrācijas likuma grozījumiem ir noticis, piemēram, tajā pašā Jūrmalā? Radušies vismaz divdesmit jauni būvlaukumi. Ja katrā būvlaukumā strādā desmit celtnieki, tad jau vismaz pārsimt cilvēkiem ir darbs un ienākumi. Divsimt cilvēku būvlaukumos savukārt rada darba vietas tūkstotim cilvēku, kas gādā visu celtniecībai nepieciešamo. Bet tas savukārt nozīmē, ka kādai daļai to cilvēku, kas strādā Īrijā, Anglijā un citur, pamazām rodas pārliecība, ka viņi var domāt par atgriešanos dzimtenē. Jo te atkal ir darbs, te var strādāt, apgādāt sevi un ģimeni.
– Ko iesakāt darīt ar apķīlātajiem dzīvokļiem un miljardu parādiem?
– Šo problēmu neatrisinās ne runāšana, ne citas pirmsvēlēšanu reklāmas kampaņas. To var atrisināt tikai ar naudu. Nepieciešams noteikts ieguldījumu apjoms, lai Latvijā cilvēkiem atkal būtu iespējams dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Lai mums nebūtu pazemojoši jālūdz Starptautiskajam valūtas fondam apmaksāt mūsu Dziesmu svētkus...
Kur ņemt šo naudu, tas jau ir cits jautājums. Lai ko solītu mūsu politiķi, nevar ticēt nevienam, kurš nespēj parādīt konkrētu veidu, kā panākt lielāku investīciju apjomu valsts ekonomikā.
– Kurš politiķis tagad nerunā par to, ka jāattīsta ekonomika, jāmeklē investīcijas, jāveicina uzņēmējdarbība?! Bet kā to izdarīt?
– Te savs vārds sakāms nozaru uzņēmēju apvienībām, kamerām, asociācijām un citām sabiedriskajām organizācijām. Es uzskatu, ka sabiedrībā visādi nopaļāti Imigrācijas likuma grozījumi ir tikai viens no veidiem, kā var kaut ko izdarīt kaut vai vienā jomā – nekustamo īpašumu tirgū. Tas ir labāk nekā visu laiku činkstēt, ka mums jau nekā nav un ka paši neko nevaram izdarīt. Esmu pārliecināts, ka arī citās nozarēs varētu atrast vismaz pāris idejas, kā veicināt finanšu pieplūdumu un Latvijas uzņēmumu konkurētspēju. Bet pretim jābūt politiķiem, kas tās atbalsta. Jābūt politiķu un uzņēmēju kopīgam darbam.
– Bet mums taču bija, piemēram, "Par labu Latviju", kurā bija pulka gan gribētāju, gan ideju atbalstītāju. Kā vēl trūka?
– Trūka drosmes. Jebkāda jauna ideja, ar kuru tu klauvē pie ierēdniecības durvīm, var nepatikt. Tā var sagraut iedibināto sistēmu un apdraudēt viņu labklājību.
Man liekas, ka Valdim Zatleram, kurš dažādu apstākļu sakritības dēļ kļuvis ļoti populārs sabiedrībā, tagad ir unikāla iespēja to izmantot, lai pakalpotu sabiedrībai. To nevar gaidīt no tiem cilvēkiem, kas tiek Saeimā gadījuma pēc, bez reitinga jeb popularitātes sabiedrībā. Ja vēlētāji viņam dos šādu iespēju, es vēlētos, lai Valdis Zatlers īsteno solītās reformas, nebaidoties, ka viņa reitings no +30 noslīd līdz –50 atzīmei. Šāda pašsadedzināšanās, īsā laikā īstenojot radikālas valsts pārvaldes reformas un pieņemot daudz nepopulāru lēmumu, pēc laika var palīdzēt viņam atkal atgūt agrāko popularitāti – kad sabiedrība būs novērtējusi padarīto.
– Tagad daudz cilvēku vēl ir lielā neziņā, par ko balsot Saeimas vēlēšanās. To jūtam pēc tālruņa zvaniem redakcijā. Ko viņiem ieteiksiet?
– Mana rīcības recepte varētu būt ļoti vienkārša. Es ieteiktu bez žēlastības izsvītrot no vēlēšanu listes ārā visus, kas Saeimā jau ir sēdējuši. Un pievilkt krustiņus jaunajiem. Un lai pēc gada vai diviem nekautrējas viņus ķert pie rokas un, acīs skatoties, noprasīt: "Ko tu esi izdarījis valsts un tautas labā?" Diemžēl mums viss notiek ačgārni. Saeimu atlaiž. Izsludina jaunas vēlēšanas. Un gandrīz visi tie paši, kas tur sēdējuši, atkal ir iekšā kandidātu sarakstos. Vēlētājiem vajadzētu būt konsekventiem. Ja vienreiz kādam izteikta neuzticība, kāpēc vēlēt par viņu otrreiz?
– Kurš no tiem, kas runā par ekonomikas augšupeju un uzņēmēju atbalstīšanu, ir jūsējais, kuram mēs varētu ticēt un atbalstīt?
– Esmu pret tādu partiju, kas deklarē sevi tikai kā kādas uzņēmēju grupas interešu pārstāvi. Uzņēmēju intereses būtiski neatšķiras no jebkura cita vidusslāņa vai inteliģences pārstāvju interesēm.
Lai jebkāda jauna ekonomiska ideja vai politisks lēmums tiktu īstenoti, jātiek pāri divdesmit gados ierēdniecības uzceltajam birokrātiskajam mūrim, kas sekmīgi pārdzīvojis ministriju apvienošanos, naudas iztrūkumus un citus satricinājumus. Diemžēl līdz šim visi pie varas nākušie politiskie spēki ļoti saudzējuši šo mūri. Tā uzturēšanai ik gadu tiek iztērētas arī milzīgas Eiropas Savienības fondu naudas summas. Kamēr šis dzelzsbetona mūris netiks sagrauts, neredzu nekādu iespēju būtiski uzlabot uzņēmējdarbības vidi. Un jebkādas jaunas idejas, lai kurš politiķis tās izteiktu, paliks uz papīra.
Tiem politiskajiem spēkiem, kurus ievēlēs Saeimā, pirmām kārtām būtu jāpārvilina savā pusē tie progresīvi domājošie augstākie ierēdņi, kas labi pārzina šā mūra labirintus. Varbūt jāmaksā labas algas, lai viņi paši sagrauj šo birokrātisko sistēmu, kas bremzē valsts ekonomisko attīstību. Ja tā nenotiks, nekas nemainīsies uz labo pusi.
Kad tā sauktais nekustamā īpašuma burbulis nebija pārplīsis un visas nepatikšanas vēl bija priekšā, savulaik man notika saruna ar toreizējo tieslietu ministri, "Jaunā laika" pārstāvi Solvitu Āboltiņu. Es centos pārliecināt, ka zemes politikā, tostarp plānošanā, darījumu procedūrās, īpašumu uzmērīšanā, kadastrālajā vērtēšanā un ar to saistītajā nodokļu aprēķināšanā nepieciešamas radikālas pārmaiņas. Valstij bija iespēja izveidot priekšzīmīgu zemes pārvaldības sistēmu, iegūstot instrumentu nekustamā īpašuma saimniecības plānošanai un ieceru īstenošanā nodarbinot par kārtu mazāk cilvēku un reizē paātrinot procesus. Man toreiz neizdevās pārliecināt. Savukārt Valsts zemes dienests aizvien ir šīs neizlēmības upuris, atbilstoši priekšrakstiem kolekcionē kļūdainus vai pilnīgi ačgārnus nekustamo īpašumu darījumu datus, uz kuriem balstoties top kļūdaini kadastrālie novērtējumi.
Tagad cilvēki žēlojas, ka nekustamā īpašuma nodoklis ir ačgārni aprēķināts. Nevienam politiķim jau nav bijusi dūša pieķerties šai problēmai radikāli. Kamēr nav noteikta zemes politika, kamēr nav skaidra vienošanās par nekustamā īpašuma nodokļa funkciju un pielietojumu, kamēr Valsts zemes dienestam nav pieejama aktuāla informācija par tirgū notiekošo – nekas nemainīsies.
Tā vietā visu laiku dzirdam atrunas, ka to nevar izdarīt, tam vajadzīgs laiks utt. Mūsu sistēma ir tā uztaisīta, ka pat īpašumu pārdošana un citu darījumu kārtošana valsts iestādēs velkas mēnešiem. Lietuvā un Igaunijā tā notiek dažās dienās.
Z. Dzedulis: – Vai esat par nekustamā īpašuma nodokļa celšanu, kā pēdējos gados tas jau noticis un kā Finanšu ministrijā plāno nākamgad?
– Pašlaik, kad īpašumu vērtība un tirgus cenas ir zemas, cilvēkus nospiež kredītu un komunālo maksājumu parādi, paaugstināt nodokļus vai ieviest jaunus būtu neprāts.
– Bet tā jau notiek! Par zemi maksātajam nodoklim kopš 2010. gada klāt nācis nodoklis par dzīvokļiem un mājām, kas šogad dubultojies. No nākamā gada Finanšu ministrija plāno aplikt ar nodokli arī šķūnīšus un citas saimniecības ēkas!
– Rēķināt nodokli atsevišķi par zemi, mājām un palīgēkām, manuprāt, ir liels absurds. Nodoklis var būt tikai vienots visam nekustamajam īpašumam, no tā nevar atraut atsevišķi zemi vai kādu šķūnīti.
Šāda nodokļu celšana cilvēkos radīs bezcerību. 2006. vai 2007. gadā, kad īpašumu vērtība un tirgus cenas strauji cēlās, cilvēkam, kas nespēja samaksāt šo nodokli, bija iespēja pārdot īpašumu un pārcelties uz dzīvi citur. Pašlaik viņam nav pat šo iespēju, jo īpašuma vērtība ir kritusies, tirgū tam nav pircēju. Nodokļu celšanu cilvēki politiķiem pieminēs. Es ceru, ka atradīsim veidu, kā nepieļaut cilvēku grimšanu nabadzībā un izmisumā nepanesamā nekustamā īpašuma nodokļa dēļ.
– Vai jums nešķiet, ka nodokļu politikā izraudzīts pats vieglākais ceļš – ņemt naudu no īpašumiem, kurus cilvēki nevar pārmest pār plecu un aizvest sev līdzi uz Īriju vai citur?
– Es atzīstu, ka nākotnē šā nodokļa īpatsvaram pašvaldību budžetos būtu jāpieaug, tas man šķiet neizbēgami. Nekustamā īpašuma nodoklis pašvaldībām ir instruments, kā attīstīt un labiekārtot savu administratīvo teritoriju. Ne tikai nodokļa likmes, bet arī aplikšana ar šo nodokli, atlaides un atbrīvojumi būtu pilnīgi jānodod pašvaldību rokās. Bet esmu pret to, ka nodokli palielina šajos ekonomiskajos apstākļos un, to ceļot, valsts cer aizlāpīt caurumus budžetā.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/2040
