DB viedoklis: Termiņuzturēšanās atļauju «burkāns» industrializācijai
Māris Ķirsons, DB žurnālists , 2014. gada 10. februāris
Politiķiem jāmeklē «burkāni» nospraustās industrializācijas īstenošanai, te lieti noderētu valsts politika trešo valstu investorus vedināt ieguldīt tieši rūpniecībā
Latvija pirms kāda laika izvirzīja ambiciozu mērķi – līdz 2020. gadam rūpniecības īpatsvaram IKP jāpieaug līdz 20%. Pērnruden arī Eiropas Komisija nāca klajā ar tieši tādu pašu iniciatīvu, bet jau visā ES. Tomēr viens ir noteikt jaukus un saulainus mērķus, bet pavisam kas cits – tos iedzīvināt. Turklāt ar lozungiem un uzrunām vien nekas nebūs līdzēts, ir vajadzīgi būtiski «burkāni» šādiem ieguldījumiem. Diemžēl pašlaik par 2014.–2020. gada ES struktūrfondu programmām runāt vēl nav iespējams, turklāt akcentu maiņa tajās, kā arī investīciju sliekšņa vairāk nekā divkārša pacelšana no 3 milj. Ls pērn līdz 7,1 milj. Ls šogad ieguldītājiem, lai tie varētu pretendēt uz 25% atlaidi no sākotnējiem ieguldījumiem līdz 35 milj. Ls, daudziem ražotājiem nebūt neveicina vēlmi investēt. Vēl gan no 2007.–2013. gada ES struktūrfondu atbalsta programmas ir atlikusi viena – pēdējā – augstas pievienotās vērtības investīciju kārta, kurā būšot pieejami vismaz 41,5 milj. eiro.
Industrializācijas kontekstā tiek locīts atbalsts inovācijām ražotājiem nepieciešamās infrastruktūras izveidei, zinātnei un pētniecībai, tomēr kā neizmantots instruments ir termiņuzturēšanās atļaujas (TUA) trešo valstu investoriem. Nekustamā īpašuma pirkums Latvijā par noteiktu summu apmaiņā pret TUA saņemšanu ir glābis ne vienu vien šāda projekta attīstītāju, kreditētāju un arī īpašnieku. Šo «burkānu» taču varētu vēl vairāk izmantot tieši industrializācijas kontekstā. Var teikt, ka pašlaik jau tā ir, tomēr SIA BDO Tax pētījums liecina, ka gan ziemeļu, gan dienvidu kaimiņi TUA ir gatavi piešķirt pat par divas reizes mazākām investīcijām uzņēmumos nekā Latvijā. Apzināti vai ne, bet Latvija ir noteikusi augstāku latiņu investoriem uzņēmumos, tātad izdevīgākā situācijā noteikti ir Lietuva un Igaunija, ja vien investoram, kurš vēlas TUA, nav īpašas mīlestības pret Latviju vai arī kāds sentiments, kas kā magnēts pievelk tieši uz mūsu valsti. Par vienotu Baltijas nostāju – politiku pret investoriem, kuriem interesētu TUA – nav vērts pat sapņot, jo konkurējam taču.
Tas pats pētījums liecina, ka tādas valstis kā Spānija un Portugāle trešo valstu investoriem, kuri vēlas TUA, prasa vismaz viena milj. eiro ieguldījumu. Nu ko – varam jau prasīt arī mēs, tikai vai tas palīdzēs sasniegt izvirzīto saulaino mērķi – 20% no IKP 2020. gadā? Valda uzskats, ka tas ir utopisks – reāli nesasniedzams mērķis, jo normālos apstākļos (kad pārējās jomas nesarūk un arī uzrāda pieaugumu) tas nozīmē ne vienas vien pašreizējās ražotnes paplašināšanu, jaunu ražotņu izveidi, augstākas pievienotās vērtības produktus utt. Ja nebūs reālas valsts rīcības programmas un jo īpaši «burkānu», tad tā arī būs. Protams, līdz 2020. gadam var nomainīties ne viena vien politiķu «paaudze» un teicienu – «klausieties uz maniem vārdiem, bet neskatieties uz maniem darbiem» uz pēdējiem īsti attiecināt nevarēs un tie visu vainu novels uz iepriekšējiem, un otrādi. Reāli?! Pazīstams meldiņš?!
Pašlaik politiķi Saeimā TUA jautājumu vairāk «dreijā» saistībā ar nekustamo īpašumu pirkšanu – slieksni, kvotām un pat valsts nodevām, kaut arī šķiet, ka kontekstā vairāk uzmanības būtu jāpievērš tieši trešo valstu investoru ieinteresēšanai ieguldīt naudu ražošanā Latvijā. Varbūt pat vērts ir apsvērt ideju par diferencētu investīciju slieksni, turklāt vislabvēlīgākos nosacījumus izvirzot investoriem tajās ražošanas nozarēs, kuras Latvijā jau politiski esam pasludinājuši par visvērtīgākajām? Ar to vien, visticamāk, nepietiks, taču tāpēc jau nevajag mest plinti krūmos.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.db.lv/viedokli/db-viedoklis/db-viedoklis-terminuzturesanas-atlauju-burkans-industrializacijai-409664
