Db viedoklis: Ja elektrība raustās, tās lietotājam ir jāsaņem kompensācija
Elektroenerģija ir viens no pakalpojumiem, par kuriem mēs maksājam pietiekami lielas summas, un kam tarifi kopš Latvijas neatkarības atgūšanas ir nepārtraukti auguši.
Starp citu, šogad šis process patērētājus piemeklē pat divas reizes. Vispirms elektroenerģijai tika faktiski dubultota PVN likme, bet nu ir skaidri zināms, ka, sākot ar 1. aprīli, palielināsies arī tās tarifi. Par to, cik lielā mērā šādi sadārdzinājumi ir pamatoti, jau ir runāts gari un plaši, nonākot pie secinājuma, ka pārsvarā gadījumu runa tomēr ir par Latvenergo īpašnieka – Latvijas valsts – nespēju domāt ilgtermiņā, vēloties pēc iespējas ātrāk, iekasēt cik vien var vairāk naudas. Taču šeit ir vēl kāda būtiska problēma…
Tirgū ļoti normāla un ierasta ir prakse – jo vairāk patērētājs par kaut ko maksā, jo kvalitatīvāku preci, pakalpojumu viņš saņem. Par elektroenerģiju Latvijā paradoksālā kārtā tā gluži teikt nevar. Redz, mēdz būt gadījumi, kad, vienkārši sakot, elektrība noraustās, šā procesa laikā faktiski izslēdzot attiecīgajā vietā esošās elektroierīces. Ja tas notiek dzīvokļos, privātmājās, uz sekundi atslēdzot ledusskapi, tā vēl būtu pusbēda. Taču šī problēma neizbēgami skar arī uzņēmumus, tostarp tādus, kas strādā ar ļoti smalkām, komplicētām un tādējādi arī dārgām tehnoloģijām.
Protams, Latvijā ir standarts, kas nosaka, cik bieži elektrība drīkst noraustīties, un tā izpratnē Latvenergo darbs pilnībā atbilst labas kvalitātes praksei. Taču tas izstrādāts laikā, kad tirgū pieejamās tehnoloģijas pieļāva biežus īslaicīgus elektroenerģijas padeves traucējumus. Savukārt tām tehnoloģijām, ar kādām uzņēmumi strādā šodien, pagājušā gadsimta standarti nav pieņemami – tās iziet no ierindas, radot biznesam zaudējumus. Tādējādi ir skaidrs, ka valsts līmenī šis standarts ar steigu ir jāpārstrādā, nosakot pēc iespējas minimālu pieļaujamo īslaicīgo eleketrības padeves traucējumu intensitāti. Savukārt, ja elektroenerģijas piegādātājs nespēs nodrošināt noteiktā, mūsdienu prasībām atbilstošā standarta ievērošanu, ir jābūt noteiktām konsekvencēm. Šeit ir jābūt runai par vienkāršu, bet efektīvu ķēdes reakciju. Ja Latvijā strādājošs uzņēmums nespēj nodrošināt pasūtījumu, piemēram, klientam Francijā vai Vācijā, viņam šāda neizdarība pasūtītājam nenovēršami ir jākompensē. Bet, ja šis pats uzņēmums nav spējis nodrošināt pasūtījumu, jo elektroenerģijas padeves traucējumu dēļ nepārtraukti «izsistas no sliedēm» tikušas ražošanas iekārtas, attiecīgie zaudējumi būtu jāsedz kompānijai, kas piegādājusi elektroenerģiju.
Pieņemot šādus nosacījumus, valstij būtu stimuls rūpēties, lai tās īpašumā esošs uzņēmums piestrādātu pie tiešām kvalitatīva pakalpojuma sniegšanas. Citiem vārdiem sakot, ir jāizbeidz nekorektā sistēma, ka patērētājs par saņemto elektroenerģiju nedrīkst nesamaksāt, bet, ja tā kāda iemesla dēļ sāk raustīties vai vispār pazūd uz stundu, dienu vai pat nedēļu, piegādātājam par sagādātajām neērtībam un pat radītajiem materiālajiem zaudējumiem jāmaksā klientam nav.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://db.lv/r/354-blogi-viedokli/357-db-viedoklis/234622-db-viedoklis-ja-elektriba-raustas-tas-lietotajam-ir-jasanem-kompensacija
