Būveksperts: Vēl vienā "Maximā" projektētās slodzes ir apšaubāmas
Ķemeru sanatorija, Rīgas pils un Nacionālās bibliotēkas jaunā ēka bija, ir vai grasās būt spēcīgi kultūras simboli. Te pēkšņi izrādās, ka arī šie trīs ir rada kādam par tiem šobrīd spēcīgākam – alkatības un bezatbildības simbolam. Sabrukušajam Maxima veikalam. «Kas notiek?» Neatkarīgā jautāja restauratoram, būvekspertam Sergejam Meierovicam un Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentam Ojāram Spārītim.
– Kungi, es vēlētos, lai jūs abi – zinātnieks un praktiķis – raksturojat šo triju objektu stāvokli plašākā kontekstā, nekā to dara policijas izmeklētāji vai atsevišķu elementu eksperti.
Ojārs Spārītis: – Līdz problēmas saknei mēs šajā sarunā varam netikt. Arī tāpēc, ka daudzējādā ziņā esam spiesti spriest un vērtēt pēc vizuālā vai emocionālā fona, kas ir šajos objektos vai valda ap tiem. Meierovica kungam vieglāk, viņš kā inženieris redz konstrukciju dziļumā. Taču saistībā ar konstruktīvo dziļumu te būtu jāskatās arī juridiskie un ekonomiskie aspekti. Lielā mērā tieši tie liek šķobīties šo kāršu namiņu sienām un beigu beigās arī konstrukciju kvalitātei.
XXI gadsimtā ir mainījies gan kultūras fons, gan ekonomiskie apstākļi. Objekti, kuriem ir kultūrvēsturiskā nozīme, bieži vien tiek piemēroti citai funkcijai. Tāpēc svarīgi, kā valsts tos restaurē, kā spēj atrast tiem jaunu funkciju. Tas vienmēr ir saistīts ar kompromisiem, ko paredz adaptācija šodienas komforta prasībām un mūsdienu tehnoloģijām.
Ar ironiju un nožēlu teikšu, ka XXI gadsimtā vairs neceļ ēkas vairākām paaudzēm. To darīja muižnieki, ceļot pilis, to darīja vēl mūsu vectēvi, ceļot jaunsaimniecības un domādami, ka būvē tās bērniem un mazbērniem. Tagad dzīvojamo māju taisa no viegliem materiāliem. Kā Amerikā: uzpūš tornado, un apdrošināšanas kompānija pēc mēneša atgādā tev vēl vienu skalu kastīti, kurā vari dzīvot līdz nākamajai vētrai. Mūsu bērni šodien ir šeit, nākamajā dienā – Īrijā, Austrālijā. Mēs diemžēl nezinām, kur dzīve viņiem piedāvās darbu, tāpēc nav kam celt paliekošas būves mantojumā.
Sergejs Meierovics: – Tas, ka Amerikā pastāv tendence – māja vienam mūžam –, ir viņiem dārgi maksājis. Torņi 11. septembrī nedrīkstēja sabrukt tā, kā sabruka. Piecdesmitais, sešdesmitais stāvs – labi, bet apakšējie – nē. Tur bija pieļauta kļūda. Tādas kļūdas Amerikā ir vairākas. Tagad viņi sāk pārbaudīt situāciju būvniecībā.
Es sāku strādāt 1960. gadā. Tiem cilvēkiem, amatniekiem, ar kuriem es sāku, bija augstas prasības gan pret sevi, gan pret savu līdzcilvēku.
O.S.: – Viņus bija apmācījuši pirmskara meistari…
S.M.: – Jā, un viņi, ja lika iet pret godu, varēja pateikt: «Es to nedarīšu, es esmu meistars.» Šodien tu esi inženieris, bet vai tu vari pateikt: es to nedarīšu? Mums šis atbildības mērogs jau ir zudis.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://nra.lv/latvija/112043-buveksperts-vel-viena-maxima-projektetas-slodzes-ir-apsaubamas.htm
