Augšup!
Romāns Golubevs, 10.12.2013
Reiz pirms trim tūkstošiem gadu seno jūdu ķēniņš Zālamans esot teicis: «Lielā gudrībā ir daudz skumju.» Un tiešām, jo vairāk iepazīstam pasauli, jo plašāks kļūst redzesloks, jo grūtāk atrast loģisku izskaidrojumu cilvēku attieksmei, ko viņi pauž, pat necenšoties kā paraudzīties tālāk par savu degungalu. Gluži kā saistībā ar Imigrācijas likuma labojumiem sacelto jezgu.
Vietējo iedzīvotāju aizstāvēšanas saukļu aizsegā «tiek bīdīta» ārzemju investīciju ierobežošana Latvijas nekustamajos īpašumos un līdz ar to — arī valsts ekonomikā. Pārcensoņi cenšas novirzīt Latviju uz gauži unikālu ceļu.
Jā, tā ir, ka trīs gadi, kopš darbojas termiņuzturēšanās atļauju piešķiršanas programma apmaiņā pret nekustamo īpašumu iegādi, kā spogulis ir parādījuši, ka Latvijas nekustamie īpašumi, pirmkārt, interesē Krievijas, Ķīnas un NVS valstu pilsoņus. Tomēr tas ir bezgala interesanti, ka mums bagāti pircēji no šīm valstīm neesot vajadzīgi, - saprotams, ja piekrīt Imigrācijas likuma jaunāko labojumu autoru loģikai. Tieši kā kādā vecā padomju laiku anekdotē.
1917.gada oktobris. No ielas skan šāvieni. Grāfiene aizsūta pārvaldnieku uzzināt, kas tas par troksni. Pārvaldnieks atgriežas un ziņo:
— Revolūcija, kundze!!!
— Ko viņi grib? — vaicā grāfiene.
— Lai nebūtu bagāto.
— Dīvaini, — saka grāfiene, — mans vectēvs bija dekabrists, un, kad 1825.gadā dekabristi sadumpojās pret caru, viņš sapņoja par to, lai nebūtu nabago.
Kaut kas tamlīdzīgs pašlaik notiek arī pie mums. Ir uzradušies politiķi, kas sākuši šķirot investīcijas labajās un sliktajās. Un tas ir ietekmējis to, ka nekustamo īpašumu nozare kopā ar būvniecību atkal ir iekļuvusi melnajā sarakstā. Varbūt parlamentāriešiem, kas balsoja par investoru programmas ierobežošanu Latvijā, uzzinot, ka tieši būvniecības un nekustamo īpašumu nozares attīstību uzskata par jebkuras valsts ekonomikas attīstības līmeņa indikatoru, — tas ir, par sava veida lakmusa papīru, tas būtu pārsteidzošs jaunatklājums. Pasaulē šīs lietas tiek kārtotas, maigi sakot, pilnīgi otrādi. Par ārzemju investīciju palielināšanu sapņo pat visbagātākās valstis. Tā nav nejaušība, ka ASV administrācija šoruden paziņoja par nepieciešamību sākt vērienīgu ārzemju finanšu piesaistīšanas kampaņu. Jau ir sniegts paziņojums, ka tas tiks darīts niknāk, agresīvāk nekā iepriekš. Turklāt pasaules lielākās ekonomikas vadība ir satraukusies par to, ka 2000.gadā ASV bija 37% pasaules tiešo ārzemju investīciju, bet 2012.gadā — «tikai» 17%. Oficiālā Vašingtona lauza galvu, kā atgūt finanšu investīcijām pievilcīgākās valsts statusu. Un ir jau arī par ko cīnīties. Ekonomistu aprēķini saka, ka ārzemju investīcijas nodrošina ASV aptuveni 5% no kopējā darbavietu skaita. Vai tas nebūtu pietiekami cienīgs atdarināšanas piemērs?
Iespējams, ka, lai labāk un dziļāk izprastu jautājumu, mūsu politiķiem ir vērts pievērst uzmanību Spānijas finanšu un valsts pārvaldes ministram Kristobalam Montoro, kas uzskata, ka Spānijā valsts nekustamo īpašumu nozarei ir centrālā loma valsts izkļūšanā no krīzes. «Nekustamie aktīvi ir ārkārtīgi svarīgi no ekonomikas, kapitāla uzkrāšanas un pilsoņu uzticēšanās viedokļa valstī, kurā ekonomikas krīzes ietekme ir bijusi pamatīga,» ziņu aģentūras citēja viņa vārdus novembra sākumā. Šeit tomēr atļaušos atgādināt, ka pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados ASV prezidents Franklins Rūzvelts izveda valsti no Lielās depresijas, uzsākot vērienīgus būvniecības darbus, kas ļāva radīt vairāk nekā četrus miljonus jaunu darbavietu.
Pie mums Latvijā daudziem patīk nopūšoties spriedelēt par nepieciešamību atkārtot Somijas ekonomikas izrāvienu — tā teikt, arī mums ir vajadzīga sava Nokia. Neviens taču to neapstrīd! Tomēr tūkstoš ezeru zemes panākumi nav atrodami tikai vienā pašā pasaulslavenā telekomunikācijas zīmolā. Somi ir slaveni ar savu pragmātismu savas valsts ekonomikā. To kārtējo reizi nodemonstrēja Helsinku varasiestādes, kas paziņoja par ambiciozu septiņgades plānu, kura mērķis ir panākt, lai Somijas galvaspilsēta iekļūtu to piecus pasaules pilsētu vidū, kurās tiek investētas vislielākās ārzemju investīcijas. To nodomāts izdarīt, izmantojot… augošo nekustamo īpašumu tirgu, kurā vidējās cenas jau tā ir tuvu 8 000 eiro/m². Un nav pat miņas par kvotām un ierobežojumiem! Tā teikt: «Laipni lūdzam, dārgie pircēji!» Runa tostarp, nē, pat nevis tostarp, bet, pirmkārt, ir par pircējiem no Krievijas, uz kuriem viens otrs mūsu politiķis «lūr caur pieri».
Runājot par tiem pašiem pircējiem no Krievijas, šķiet, Latvijai ir īstais brīdis nevis ierobežot, bet aktīvi reklamēt nekustamo īpašumu iegādes nosacījumus. Konkurences cīņa par šiem pircējiem norisinās ne pa jokam. Saskaņā ar Krievijas Centrālās bankas rīcībā esošajām ziņām - pagājušajā gadā mūsu austrumu kaimiņvalsts pilsoņi ārvalstīs ir iegādājušies nekustamos īpašumu gandrīz par 1,9 miljardiem ASV dolāru (1,4 miljardiem eiro). 2013.gada rezultāti būs vēl iespaidīgāki. Esot šādam informācijas fonam, Latvijā skandētais «Krievi izpērk mūsu valsti!» var raisīt tikai neizpratni. Krievijā notiekošās nekustamo īpašumu izstādes liecina, ka, jā, interese par mūsu valsti palielinās, tomēr mēs pat tuvu nevaram pretendēt uz to klientu plūsmu, kas dodas pie to kompāniju stendiem, kuras tirgo Spānijas, Bulgārijas, Vācijas, Melnkalnes, Grieķijas vai Turcijas nekustamos īpašumus. Lai cik tas nebūtu mums nepatīkami, taču galvenais faktors, kas piesaistīja pircējus mūsu valstij bija un ir iespēja saņemt termiņuzturēšanās atļauju. Ja šī iespēja nozudīs, izsīks arī investīciju straume. Saskaņā ar žurnāla Forbes rīcībā esošajām ziņām desmit populārākās valstis, uz kurām emigrē Krievijas iedzīvotāji, ir Vācija, ASV, Kanāda, Spānija, Itālija, Lielbritānija, Francija, Austrālija, Norvēģija un Šveice. To vidū Latvijas nav.
Uzsauciena «Krievi nāk!» tiražēšanu un cilvēku baidīšanu, iespējams, var izskaidrot ar konkrētu politisku spēku nolūku manipulēt ar vēlētāju instinktiem. Gribētos, lai politiķi vairāk vērotu un pētītu, kas notiek pasaulē. Nav jābaidās pasmelt no citiem kaut ko racionālu. Ārzemju investīciju pieplūdums jebkādā to veidā (par to, lai tas būtu likumīgi, jārūpējas attiecīgajām institūcijām un dienestiem) Latvijā rada jaunas darbavietas un dod iespēju vietējiem iedzīvotājiem palikt dzimtajā zemē, nevis doties labākas dzīves meklējumos uz Rietumiem.
Manuprāt, vienīgais lielais mīnuss, ko vietējiem iedzīvotājiem radītu ārzemju investīcijas nekustamajos īpašumos, ir to kadastra vērtības paaugstināšanās. Tas atsaucas uz ģimeņu budžetiem, maksājot nekustamā īpašuma nodokli. Taču te jāpiezīmē, ka, pirmkārt, mājokļa nodokli ieviesa pašreiz pie varas esošie politiķi. Otrkārt, padarīt nodokļus mazāk sāpīgus vietējiem iedzīvotājiem nav nemaz tik grūti — vajag tikai nobalsot par attiecīgu lēmumu. Varianti? Vai nu jāsamazina likmes, vai arī likumdošanas līmenī jāiestrādā norma, saskaņā ar kuru nekustamā īpašuma esamība īpašumā ilgāk par 10, 20 utt. gadiem ļauj Latvijas iedzīvotājiem cerēt uz skaidri noteiktu atlaidi nekustamā īpašuma, zemes un mājokļa, nodokļiem. Savukārt ārzemju pircēji lai maksā pilnu likmi. Esmu pārliecināts, ka vietējie vēlētāji šādus jaunievedumus uzņems ar sapratni un pateicību.
Visbeidzot gribētu atgādināt līdzību no sengrieķu filozofa Sokrāta dzīves. Reiz hetēra Kallista zobgalīgi paziņoja, ka viņai pietiek tikai pamāt un viņai sekos visi Sokrāta draugi un skolnieki, turpretī Sokrātam to izdarīt ar tiem, kas ir kopā ar viņu, neizdosies. «Protams,» piekrita filozofs. «Tev vieglāk: tu taču aicini viņus nolaisties, bet es — doties augšup.»
Tādēļ pacentīsimies visi kopā pacelties augstāk.
www.varianti.lv un žurnāla "Kvadrātmetrs" redaktors Romāns Golubevs
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://nra.lv/ekonomika/latvija/107631-ziemas-menesos-sola-zemakas-siltuma-cenas.htm
