Tuvu klāt dabai
Amatciems ir unikāls ne tikai Latvijas mērogā — tam nav analoga nedz mūsu valstī, nedz arī Eiropā. Nekustamie īpašumi Amatciemā pieder apmēram simts uzņēmīgiem cilvēkiem un radošās inteliģences pārstāvjiem. Laiku pa laikam Amatciemā iegriežas arī miljardieri.
Amatciems ir specifisks: tajā nav žogu, mājas drīkst būvēt, ievērojot iekšējos apbūves noteikumus. Lai Amatciemā dzīvotu, cilvēkam jābūt ar noteiktu domāšanas veidu. Kā saka šī projekta idejas autors un «zaļās idejas» piekritējs Aivars Zvirbulis: «Cilvēkam jābūt bez žoga galvā.»
Ainava un nevis tirdzniecība
Rīga un Jūrmala — tās ir pierastās ārzemnieku pieprasītas vietas. Taču ir arī izņēmumi. Viens no tiem ir 80 kilometru attālumā no Rīgas Amatas novadā esošais Amatciems. Var šķist, ka tas ir tālu no galvaspilsētas un nevarētu būt populārs. Tomēr Amatciems maina pierastos stereotipus. Pēdējā laikā apbūvētājs tajā ik gadu pārdod vairāk nekā 20 gruntsgabalu par 70 līdz 200 tūkstošiem eiro! Pirkuma cena kopā ar māju sniedzas līdz pat 500 000 eiro. Ar šādu darījumu statistiku var palepoties tikai retais, — pat pašā Rīgas pievārtē.
Kāpēc Amatciems ir unikāls? Vispirms jau ciemata koncepcija. Katram meža ieskautajam ciemata gruntsgabalam ir sava neatkārtojama ainava, kurā ir vismaz viena mākslīga ūdenstilpne. Gruntsgabalos būvēt mājas ir atļauts tikai noteiktās vietās, un māju novietojums tiek rūpīgi pārdomāts, lai kaimiņi neraudzītos viens otra logos.
«Pats sev esmu noteicis principu — gruntsgabalu pārdošana un apbūve Amatciemā nav pašmērķis. Es cenšos veidot «zaļo ideju» par dzīvošanu dabā. Ainavu dizaina veidošana ir brīnišķīgs un aizraujošs process, kas man sniedz milzīgu baudījumu. Amatciemā neaizraujamies ar angļu mauriņu veidošanu un dekoratīvu augu stādīšanu. Es strādāju ar dabīgu vidi, cenšoties apvienot pirmatnējo dabu ar manu izpratni par komfortablu un tajā pašā laikā mežam draudzīgu dzīvesveidu. Pie mums turpat pie mājām aug sēnes un meža ogas, dīķos peld zivis, gadās, ka pa ciemata teritoriju klaiņo stirnas un lapsas,» stāsta Aivars Zvirbulis, kurš jau sen labprātāk atsaucas vārdam Čiris. «Tajā pašā laikā es liekuļotu, ja teiktu, ka mani neiepriecina tas, ka aizvien vairāk cilvēku brauc pie mums un atbalsta manu ideju.»
Ne jau tikai emocijas
Amatciemā nekustamie īpašumi pieder populāriem Latvijas kultūras darbiniekiem, piemēram, komponistam Pēterim Vaskam. Ciemata vide laika gaitā ir kļuvusi ļoti internacionāla un līdzās latviešiem par ciemata iedzīvotājiem ir kļuvušas arī ģimenes no Krievijas, Baltkrievijas, Lielbritānijas, Itālijas, Azerbaidžānas, Beļģijas un Izraēlas. Čiris cenšas neafišēt savu klientu vārdus, tomēr ne bez lepnuma pasaka, ka šovasar gruntsgabalu ciematā ir iegādājusies viena no Krievijas vispazīstamākajām aktrisēm — Čulpana Hamatova, kuru ar Amatciemu iepazīstināja pazīstamā krievu žurnāliste Katerina Gordejeva, kas nekustamo īpašumu šeit bija nopirkusi jau agrāk.
Apskatīt Amatciemu laiku pa laikam ierodas bagāti Latvijas un Krievijas uzņēmēji. Reiz ar diviem helikopteriem ieradās kāds krievu miljardieris. Viņš pat rezervēja vienu no objektiem. «Taču mēs paši viņu atrunājām no pirkuma,” atzīst Čiris. «Amatciems tomēr nav gluži viņa formāts. Un arī pārējiem ciemata iedzīvotājiem visi šie helikopteri un apsardze radītu tikai neērtības. Galu galā manis cienītais un panākumus guvušais cilvēks nopirka lielu muižu citā Latvijas vietā, un mēs par viņu tikai priecājamies.»
Čira un viņa darbinieku izpratne par tirdzniecību arī ir visai specifiska. Šī raksta autors par to pārliecinājās pats, kad pagājušajā pavasarī pabija ciematā kopā ar interesentu no Krievijas. Viņš meklēja iegādei piemērotu nekustamo īpašumu. «Apskatiet vēlreiz. Papētiet citus piedāvājumus. Nesteidzieties ar lēmuma pieņemšanu! Padomājiet — varbūt jums mūsu ciemats nemaz nav piemērots,» Amatciema pārdevēji reaģēja uz viesa no Krievijas sajūsminātajiem izsaucieniem. «Mēs tiešām vēlamies, lai pie mums dzīvojošie cilvēki nekļūdītos, lai savu izvēli viņi izdarītu apzināti un nevis emociju iespaidā. Tikai tad viņi šeit būs laimīgi,» savu neparasti oriģinālo pārliecību paskaidro Čiris.
Daudzas ģimenes no Krievijas aizvien biežāk sāk dzīvot Amatciemā visu gadu. Ģimenes galva savu uzņēmumu vada no mājām (ciematā ir optiskais internets), izbrauc no ciemata tikai uz dažām nedēļām, lai redzētu kā rīt darbi «uz vietas». Savukārt bērni mācās Cēsu skolās, starp citu, — latviešu valodā.
Viss ģeniālais ir vienkāršs!
«Kā vispār dzima ciemata ideja?» žurnāls m2 un portāls varianti.lv vaicā Čirim. Stāsti par Čiri un viņa ciematu bieži vien apaug ar leģendām — tā teikt, ģeniāli paredzēja, kā tas viss būs, un tālāk viss aizripoja kā smērēts. Tomēr Čiris, atbildot uz mūsu jautājumu, pat nemēģina izdaiļot realitāti. Pēc viņa vārdiem, ar Amatciemu viss notika lielā mērā negaidīti. Amatas novadu viņš iepazina vēl astoņdesmito gadu beigās, būdams profesionāls orientēšanās sportists. Tad viņš Amatā nopirka sev māju. «Dzīvoju Rīgā, bet biju nolēmis sameklēt savai sievai un bērnam klusāku un mierīgāku mājokli. Sporta nodarbību dēļ daudz laika pavadīju mežā un treniņu laikā bieži vien pieķēru sevi domājam par to, kāpēc mūsdienu cilvēki nedzīvo šādās skaistās vietās,» atceras Čiris. «Mans galvenais bizness — tipogrāfija — bija Cēsīs. Tādēļ arī meklēju vietu tuvāk šai pilsētiņai. Kritēriji? Skaista vieta, mežs, lai netālu būtu labs ceļš un elektrība. Izvēlējos māju pie Amatas.»
Nākamos desmit gadus uzņēmējs intensīvi nodarbojās ar savu tipogrāfijas biznesu. Bizness gāja no rokas, un tādēļ īpašumu varēja papildināt ar aptuveni trīs hektārus lielu zemesgabalu. 1998.gadā Krievijā, kas nodrošināja trešdaļu tipogrāfijas apgrozījuma, nogranda krīze. Veselu gadu Čiris burtiski dzīvoja darbā, cenšoties glābt biznesu. Stress kļuva par viņa tā laika neatņemamu sastāvdaļu, līdz viņu piemeklēja mikroinfarkts. Lai nenonāktu līdz kritiskajai robežai, tika nolemts pārdot tipogrāfiju. Darījumu veiksmīgi īstenoja, un Čiris pilnībā pārcēlās uz dzīvi Amatā. Dzīvojot dabīgā vidē, viņš atlaba un atguva iekšējo līdzsvaru. Joprojām mieru nelika doma, ar ko nodarboties turpmāk un kur «likt sevi lietā».
«Reiz biju aizgājis uz Cēsu muzeju un ieraudzīju vietējās pils fotogrāfiju, kas bija datēta ar 1903.gadu. Tajā fotogrāfijā redzamas tikai drupas, nekādu koku un dīķu — visapkārt tukša vieta. Biju pārsteigts, kā viss salīdzinoši īsā laikā ir mainījies — tagad pili ieskauj parks! Prātā ienāca doma, ka gadsimtiem ilgi par prestižas Latvijas muižas elementu uzskatīja ūdenstilpni. 300 metru attālumā no mana īpašuma bija ezers, tomēr nolēmu izrakt dīķi tieši pie savas mājas — tikai sev. Tas bija 2000.gada vasarā,» stāsta Čiris.
Izraka pirmo dīķi. Izrādījās veiksmīgi — ūdens tajā turējās. Pēc tam izraka otro un trešo — haotiski, bez jebkādām domām par ciematu. Raka tur, kur varētu parādīties ūdens. Pamazām sāka veidoties ainava, neveicot sarežģītus ainavas iekārtošanas darbus. Izraktā zeme tika sabērta vienā vietā — tur izauga iespaidīgs paugurs. Un, lūk, 2003.gadā kādu dienu ciemos atbrauca pazīstams Latvijas parlamenta deputāts. Viņam līdzi bija arhitekte no Zviedrijas. Vieta viņai iepatikās. Sarunas laikā arhitekte it kā starp citu sacīja: «Vai negribi uzbūvēt māju aiz tā pauguriņa? Tā tikpat kā nebūs redzama no tavas mājas, un arī dzīvot tev tā netraucēs. Domāju, ka ātri vien pārdosi. Ja nē, atbraukšu un pati nopirkšu.» Čiris nolēma riskēt: uzbūvēja māju. Un tiešām pārdeva — radiniecei, kas kopā ar ģimeni dzīvoja Dubaijā. Tikai tad mūsu stāsta varonis sāka nopietni domāt par ciemata projektu, par mājām, kas iekļautos vietējā ainavā, netraucētu kaimiņiem un kurām būtu savs dīķītis vai ezeriņš. Un, protams, bija arī jādomā par mūsdienīgām ērtībām.
«Nopirku kaimiņos esošo zemi — vairāk nekā 100 hektārus — un sāku to dalīt gabalos, katrs bija vienu hektāru liels. Atceros, kā kopā ar saviem tuvākajiem palīgiem staigāju gumijas zābakos pa mālaino zemi un domāju, kur ierīkot dīķi un kā ierīkot komunikācijas. Teikšu godīgi — tolaik man nebija ne mazākā priekšstata, cik maksā komunikāciju pievadīšana un kāds ir iespējamais darbu apjoms. Pirmos apbūves gabalus pārdevu aptuveni par trim latiem kvadrātmetrā. Tas bija ievērojami zemāk par pašizmaksu, jo komunikāciju pievadīšana tīrā laukā izvietotam ciematam maksā 10—12 eiro/m². Bet man — meža teritorija, jāizveido komunikāciju tīkls un piedevām vēl arī jāveic ainavas veidošanas darbi! Tomēr dārgāk tolaik tirgot nevarēja, jo neviens nepirktu. Tādēļ attīstīšana nesa zaudējumus. Par laimi, manā rīcībā esošie līdzekļi ļāva to darīt.»
Paldies prezidentam
Bankas uz viņa ideju par dabai draudzīgu ciematu, turklāt tālu no galvaspilsētas, raudzījās ar smaidu un ironiju. Pirmais, kas noticēja nodoma nopietnībai, bija… pašreizējais Latvijas prezidents, bet tolaik Unibankas (tagad SEB bankas) vadītājs Andris Bērziņš. Viņš piekrita iedalīt kredītu projekta īstenošanai, ja Čirim izdotos pārdot desmit gruntsgabalu. Čiris pārdeva divpadsmit. Pircēju vidū bija tādi tolaik Latvijas nekustamo īpašumu tirgū pazīstami spēlētāji kā Aldis Ozols un, piemēram, kompānijas Arco Real Estate vadība. Viņi noticēja projekta investīciju pievilcīgumam.
«Biju nodomājis piešķirt ciema ielām nosaukumus un sanumurēt mājas. Viens no pircējiem par to sašuta: «Kādas ielas?! Kādi māju numuri?! Tā visa mums Rīgā pietiek!» Tā nu katrs Amatciema gruntsgabals ieguva savu nosaukumu,» smaida Amatciema īpašnieks. Sākums bija ielikts, un idejai par civilizētu dzīvi mežā radās atbalstītāji.
Jauns posms
2012.gadā Amatciemā pārdeva mazliet vairāk par 20 grunts-gabaliem, vēl desmit darījumu ir fiksēti 2013.gada pirmajā pusgadā. Tādējādi ir realizēti visi 130 pirmās kārtas grunts- gabali. Tiesa, ir arī sekundārais tirgus, kurā investori veic vēl aptuveni desmit darījumu gadā. Pašlaik tiek attīstīta otrā kārta — mazliet vairāk par 20 gruntsgabaliem, no kuriem trīs jau tiek apbūvēti. Vēl 30 gruntsgabaliem tiek pievadītas komunikācijas un veikti ainavas veidošanas darbi.
Jaunā teritorija, kurā projekts tiks turpināts, ir aptuveni 200 hektāru liela. Iesākumā gruntsgabalu lielums bija hektārs, vēlāk tie bija no 3 000—4 000 kvadrātmetriem lieli. Šo jaunievedumu diktē to pircēju pieprasījums, kuri ierodas no Eiropas puses.
Ir jāredz, ar kādu iedvesmu Čiris stāsta par to, kādi uzdevumi viņam bija un vēl ir jārisina, attīstot ciematu. Piemēram, ciematā ir pašteces kanalizācija, neraugoties uz vairāk nekā 55 metrus lielo augstumu starpību. Savukārt visi ciemata dīķi ir savienoti savā starpā tā, lai, sākoties ilgstošam lietum vai paceļoties gruntsūdeņiem, tie neizietu no krastiem. Mākslīgo ūdenstilpņu ierīkošanas jautājumos Latvijā, šķiet, nav otra tik zinoša speciālista kā Aivara Zvirbuļa. Viņa praktiskā pieredzes pamatā ir daudzu ūdenstilpņu iekārtošana, un tikai trīs gadījumos ūdens līmenis dīķī nav noturējies plānotajās robežās.
Prasības, kas noteiktas Amatciemā būvējamajām mājām, ir fiksētas Amatas novada attīstības plānā. Tām visām jābūt būvētām vienā stilā, un tādēļ projekti tiek saskaņoti ar Amatas novada arhitektu. Lielākā daļa esošās apbūves ir guļbūves un koka karkasa mājas (tās, starp citu, ražo Aivaram Zvirbulim piederošs uzņēmums), kas parasti tiek apjumtas ar niedru māla dakstiņu vai lubiņu jumtu. Galvenā prasība — mājām jāiekļaujas ainavā. «Mēs, protams, cenšamies būt elastīgi, kad ierodas gados jauni pircēji, kuriem ir savs arhitektūras redzējums. Piemēram, mums ir kubisma manierē veidota māja, kas lieliski ir iekļāvusies ainavā. To projektēja holandiešu arhitekts. Pašlaik tiek būvēts vēl viens īsts mākslas darbs — apaļā māja. Gruntsgabalu pircēji bieži vien piesaista ļoti slavenus arhitektus, piemēram, latviešu arhitektu Andi Sīli. Mēs pārliecinājāmies, ka cilvēki, kas pērk pie mums zemi, vienkārši nespēj būvēt sev mājas no silikāta ķieģeļiem. Viņi rada īstus šedevrus — savu sapņu mājas,» piebilst Amatciema Tirdzniecības daļas vadītāja Anita Zembaha.
Esmu pārliecināts, ka vislabākā tirdzniecība manā ciematā vēl ir tikai priekšā — pēc gadiem desmit. Cilvēki vairāk uzzinās par manu projektu, un ciemats iegūs pabeigtāku izskatu. Būvēt mežā, ierīkot mākslīgas ūdenstilpnes un risināt ainavas veidošanas jautājumus ir ļoti sarežģīti. Šajos gados, esam pārcēluši uz citu vietu vai no jauna iestādījuši vairāk nekā 10 000 (!) koku. To, kā tie izaugs un iegūs pilnbriedu, pats, iespējams, pat nepiedzīvošu (pasmaida — m2). Toties to ieraudzīs mani bērni un mazbērni. Tādēļ domāju ne tik daudz par tirdzniecību, mans mērķis ir izveidot skaistu, labu un cienīgu produktu. Ideja par dzīvi dabā kļūst aizvien populārāka. Mainās cilvēku domāšana: viņi sāk sapņot par dzīvi tīrā, rāmā un ekoloģiskā vidē — tādā, kādu viņiem nodrošina Amatciems. Domāju, ka mans projekts vēl ilgi būs unikāls. Tomēr es būtu tikai priecīgs, ja mums uzrastos konkurenti, kas zaļās dzīvošanas ideju attīstītu vēl vairāk. Tad pasaulē aizvien vairāk uzzinātu par Latviju — par valsti, kurā ir ekoloģiski projekti, labs ēdiens un brīnumskaista daba,» sarunas beigās nosaka Aivars Zvirbulis, lai dotos nodarboties ar Amatciema otro kārtu.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/2496
