Tad jau labāk ar ārzemniekiem nekā bez viņiem
Aleksandrs Tokarevs, kompānijas “Zviedrijas mežu fondi” valdes loceklis
Latvijas meža platību tirgum ir vajadzīgi pircēji — ārzemnieki. Pietiek tik samazināties viņu klātbūtnei, un tas nekavējoties atspoguļojas meža gruntsgabalu tirgus cenās — tie kļūst lētāki.
Taisnību sakot, es nesaprotu to neapmierinātību, kas laiku pa laikam dzirdama Latvijā saistībā ar to, ka Latvijas mežus pērk ārzemju kompānijas. Pirmkārt, šis rādītājs nemaz nav tik liels. Tikai 13 procentu privāto meža platību ir ārzemju īpašnieku īpašumā — tas ir mazāk par 250 tūkstošiem hektāru. Otrkārt, kāda starpība, vai mežs pieder, teiksim, Jānim Peteram vai kādam Ādamam Smitam? Lai man kāds paskaidro. Tas, ka ārzemnieki kļūst par īpašniekiem, nozīmē, ka mūsu valstī ienāk nauda no ārzemēm, un vietējie pārdevēji vairumā gadījumu darījumā iegūto naudu laiž apgrozībā tieši Latvijas ekonomikā.
Pašai Latvijas zemei šie darījumi nāk tikai par labu. Pārāk daudz mežu īpašnieku dzīvo pilsētā un pat nezina, kas īsti notiek viņiem piederošajos īpašumos. Viņi nerūpējas par to, un meži tiek nolaisti. Ārzemniekiem ir pavisam cita attieksme pret saviem īpašumiem. Mēs sadarbojamies ar vairāk nekā piecdesmit ārzemju kompānijām, kas pērk Latvijas mežus, un pārliecināmies par to katru dienu. Starp Latvijas mežu ārzemju pircējiem visvairāk ir zviedru: viņi ir noslēguši aptuveni 75 procentus darījumu. Ir arī pircēji no Dānijas, Somijas un Vācijas... Strādājot pie mums, viņi integrē savu mežu kopšanas kultūru. Un ir jāatzīst, ka, ja nebūtu viņu, tad daudzas kailcirtes joprojām greznotu vieni vienīgi celmi.
Vēlos jūsu lasītājiem īpaši paskaidrot, ka mežu platības dalās divās galvenajās grupās: izcirstā meža platības un jau augoša meža platības. Tad, lūk, pirmā grupa vietējos pircējus neinteresē vispār. Lai šajā zemē atkal slietos meži, to atjaunošanā ir jāiegulda visai daudz naudas, darba un laika. Pirmos desmit gadus no jauna iestādītais mežs ir pastāvīgi jākopj, tērējot tam visai ievērojamus līdzekļus. Atkarībā no meža gabalā esošās augsnes veida iespēja saņemt pirmo naudu no ieguldījumiem būs jāgaida 30—50 gadus. Bet pilnībā izcirst mežu varēs tikai tad, kad koki sasniegs savu briedumu. Bērziem tie ir aptuveni 70, eglēm — 80, ozoliem — 100 gadu. Neviens no vietējiem mežu īpašniekiem, kas ir nopircis izcirtumus tālākai meža audzēšanai, līdz tam laikam nenodzīvos. Jābūt ļoti bagātam, lai varētu atļauties tādus ilgtermiņa ieguldījumus.
Vietējie spēlētāji nespēj konkurēt ar tām pašām zviedru kompānijām. To uzņēmējdarbības vērienu demonstrē Latvijas tirgus viena no lielākā zviedru spēlētāja darbība. Dzimtenē viņam pieder vairāk nekā miljons (!) hektāru meža platību. Šis portfelis ir veidojies gadsimta garumā. Viņu biznesa modelis ir vienkāršs: tiek iepirkts jauns mežs, un pēc 50 vai 60 gadiem to izcērt. Pārdod. Ievērojamu daļu iegūtās peļņas novirza uz jaunu meža platību iepirkšanu, tostarp arī Latvijā. Zviedrijas vadošo mežsaimniecības uzņēmumu gada apgrozījums ir simtiem miljoni eiro! Mūsu valstī šāda īpašnieku grupa pagaidām vēl nav izveidojusies. Vietējie uzņēmēji ja arī iepērk izstrādātās mežu platības, tad vairumā gadījumu tās nav domātas jauna meža stādīšanai, bet gan vēlākai transformēšanai par lauksaimniecībā izmantojamu zemi. Ikdienā tas izskatās šādi: vietējam īpašniekam ir 100 hektāri lauksaimniecībā izmantojamas zemes, un tad kaimiņos piedāvā vēl 10 līdz 20 hektāru lielu kādreizējā meža platību. Viņš to nopērk, attīra no celmiem un ievada lauksaimniecības apgrozībā.
Ārzemju investori, starp citu, reti pērk 5 līdz 10 hektārus lielas meža platības. Viņi strādā ar lielām platībām, kuras viņiem parasti piedāvā vietējās pārpircēju kompānijas. To, cik liela loma mūsu mežu tirgū ir ārzemju pircējiem, spilgti demonstrēja 2012. gada sākuma notikumi: tiklīdz zviedru lielākais Latvijas mežu platību uzpircējs uz laiku apturēja izstrādāto platību uzpirkšanu, to cenas nepilna pusgada laikā nokritās par 30 procentiem. Pašreiz zeme, kur ir celmi, maksā no 300 līdz 600 latiem par hektāru. Turklāt augšējā latiņa nemitīgi slīd aizvien zemāk. Vietējie pircēji šo to pērk par savu naudu, bet tikai lēti, lai ne-riskētu un nezaudētu ieguldījumus. Viņi veido portfeli nākotnei, cerot, ka tirgus atkal sāks atjaunoties un viņi varēs pārdot savu mežu ārzemju investoram. Uz iepriekš minēto cenu augšējo segmentu var cerēt tikai gruntsgabali ar labu augsnes tipu, un gruntsgabali, kas ir tuvu ceļiem vai lielo ārzemju zemesīpašnieku gruntsgabaliem.
Šajā situācijā kaut kā palīdzēt vietējiem mežu pārdevējiem mēģināja valsts uzņēmums Latvijas valsts meži, kas februārī paziņoja par gatavību uzpirkt meža platības. Tiesa, tas tika darīts kaut kā ļoti neveikli. Mežu uzpirkšanai iedalītā summa ir ļoti nenozīmīga — viens miljons latu. Tā ir 20 līdz 30 reizes mazāka par to, kas būtu nepieciešama, lai kaut cik ietekmētu tirgu. Turklāt arī Latvijas valsts mežu piedāvātās cenas bija zemākas par tirgus cenām. Tas viss drīzāk atgādināja PR kampaņu nekā efektīvu piedāvājumu. Kā rakstīja prese, laikā no februāra līdz maijam valsts uzņēmums nenoslēdza pat desmit darījumu.
Tagad par pilnvērtīgām meža platībām, kuras ir paredzēts izcirst. Arī tām cena atšķiras no tās, ko piedāvāja pagājušā gada rudenī. Tiesa, lejupslīde ir mazliet mazāka — 10 līdz 15 procentu robežās. Tas ir saistīts ar to, ka gan Eiropā, gan visā pasaulē samazinās pieprasījums pēc zāģmateriāliem. Šis apstāklis ir ļoti svarīgs vienkārša iemesla dēļ — izstrādei paredzēto mežu platību cenu veidošana ietver ļoti daudz nianšu. Cena, protams, ir atkarīga no koku sugām, no koksnes kvalitātes (līki vai taisni stumbri), no cirsmas vietas (cik viegli vai grūti baļķu vedējam ir nokļūt līdz ceļam, vai arī jāizmanto traktori), no tā, cik daudz koku (20, 50 vai 100%) iecirknī varēs uzreiz sazāģēt. Tomēr vissvarīgākais ir tas, par kādu cenu var pārdot kokmateriālus. Bet šo jautājumu jau kontrolē gateri.
Pagājusī ziema Eiropā bija visai silta, un tādēļ visai ievērojami samazinājās kamīnu malkas cenas. Turklāt ES un Lielbritānijas kokapstrādes rūpniecība pārdzīvoja savas grūtības, jo bija samazinājies pieprasījums. Un te nu ir vietā atcerēties, ka 95 procentus Latvijas koksnes produkcijas ražo eksportam. Pieprasījuma samazināšanos atspoguļoja zāģmateriālu iepirkuma cenas. Bilances kokmateriālus (izmanto celulozes un koksnes masas ražošanai) šopavasar tirgoja par 25 līdz 30 procentiem lētāk nekā pagājušā gada rudenī. Būvkoku cenas atkarībā no koku sugas nokritās par 10 līdz 15 procentiem. Piemēram, par viena hektāra lielu ideālu gruntsgabalu, uz kura lielāko tiesu aug priedes, kuras var pilnībā nozāģēt un iegūt līdz 400 m3 kokmateriālu, šodien dod ne vairāk par 10 000 latu, bet pagājušajā gadā to cenas sniedzās līdz 12 000 latu. Cenas nokritās arī citām koku sugām. Kopumā ņemot, mūsu uzņēmums mežu platības, kuriem ir labi rādītāji. šodien labākajā gadījumā iepērk par 3 000 līdz 10 000 latu par hektāru.
No iepriekšminētā var izdarīt tikai vienu secinājumu: bez ārzemju pircēju kompāniju klātbūtnes Latvijas mežu īpašniekiem klāsies grūti. Iekšējais noieta tirgus ir pārāk mazs. Tādēļ jau šoruden mēs gaidām lielo skandināvu spēlētāju atgriešanos Latvijas mežu tirgū. Tad arī cenu dinamika atkal iegūs pozitīvu vērtību.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/2265
