Raimonds Pauls un laupītāji
Gluds un spīdīgs kā no upes izvilkts olis jaunais cilvēks, vārdā Oskars Fīrmanis, tālrādē noapaļoja vārdus, kuru sajēga bija pavisam vienkārša: Raimonda Paula finansiālā drāma tīri cilvēciski ir saprotama, taču mums, pildot Krājbankas maksātnespējas administratora pienākumus, stingri ir jāvadās pēc likumiem.
Tāpēc, godājamais Maestro, ripiniet nu atpakaļ uz banku tos simts latiņus, kurus kāds klerks savā pārcentībā (vai neuzmanībā) jums ir pārskaitījis virs atļautās normas. Tas, ka Paulam šī pati banka (vai tās īpašnieki, kāda tur starpība) ir nozagusi mūža ietaupījumus teju miljona eiro apmērā, nav nekas vērā ņemams, to mēs aizmirstam. Galvenais – atgūt pārmaksāto simtnieku. Citādi, kā smejies, tiesu darbi.
Uz tiesu Pauls jau bija aizgājis: viņš mēģināja saukt pēc taisnīguma, uzskatot, ka Kredītiestāžu likuma normas par to, kā tiek pieņemts lēmums par bankas likvidēšanu, neatbilst Satversmē garantētajām tiesībām uz īpašumu. Tiesu viņš, protams, zaudēja: Krājbankas administratora pusē bija slīpēts advokāts, kas tīri cilvēciski apņirdzās, vērodams labticīgā komponista paredzamo zaudējumu. Sirsnīgajā tiesas attieksmē bija nolasāma skaidra un konkrēta valsts nostāja: iesālieties, Maestro! Iesālieties visi pārējie, kuri pazaudēja Krājbankā savu naudiņu!
Raimonds Pauls, atmetis ar roku cerībām, iemaksāja administratoram kļūdainos simts latus, sak, lieciet mani mierā. Ar to arī varētu beigties šis neiedomājami stulbais stāsts par to, kā miljona eiro zaudētājam vēl pieprasa simts latus par pašu administrētāju kļūdām, bet paši administrētāji tostarp saņem milzu atlīdzību: pusgada laikā likvidējamās Latvijas Krājbankas administrators un tā palīgs atlīdzībā saņēmuši 1 529 000 latu.
Pieņemu, ka Raimonds Pauls kā Saeimas deputāts savulaik balsoja par Kredītiestāžu likumu vai tā labojumiem. Zinu arī, ka viņš nekāpa tribīnē, lai diskutētu par tā finesēm. Esmu pārliecināta, ka viņam bija maza saprašana, ko ar to visu darīt. Tieši tāpat kā lielākajai daļai deputātu, kuri arī balsoja par šo likumu vai tā labojumiem. Taču sprēgātāji, kuri ir tikpat taisni kā zirga loks, atradīs nesaprotami naidpilnu iemeslu, lai iebakstītu acī tieši Paulam: pats balsoji, pats arī saņem! Savādi gan, bet saņem ne tikai Pauls vien: cietēju Krājbankas lietā ir simtiem, ja ne tūkstošiem. Tad kāpēc cietēji un viņu atbalstītāji neuzbrūk tiem, kuri, skaidri saprazdami, par ko balso, tomēr ieviesa dažnedažādus labojumus, kas pēc tam tik sāpīgi iespēra ikvienam Krājbankas klientam – ne tikai Raimondam Paulam vien?
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://nra.lv/viedokli/elita-veidemane/78160-raimonds-pauls-un-laupitaji.htm
