Nekustamo īpašumu joma ir saņēmusi pusi miljarda!
Tuvāko mēnešu laikā Latvijas uzturēšanās atļauju programmā, saskaņā ar kuru uzturēšanās atļaujas ārzemniekiem tiek izsniegtas apmaiņā pret nekustamā īpašuma iegādi, var notikt izmaiņas.
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) priekšnieka vietniece Maira Roze uzskata, ka tiem investoriem, kuri vēlēsies saņemt uzturēšanās atļauju, iegādājoties nekustamo īpašumu Rīgā un Jūrmalā, nāksies šķirties no lielākām summām. Tajā pašā laikā kopējais ārzemnieku nekustamo īpašumu pirkumu apjoms Latvijā augustā pārsniedza PUSI MILJARDA eiro!
— 2013.gada 1.jūlijā pagāja trīs gadi, kopš darbojas valsts programma, saskaņā ar kuru ārzemniekiem tiek piešķirtas uzturēšanās atļaujas apmaiņā pret investīcijām. Vai, jūsuprāt, šī valsts programma ir attaisnojusi sevi?
— Atbildei uz šo jautājumu izmantošu vienkāršu aritmētiku. Investīciju apjoms ir liels: gandrīz 417 miljoni latu jeb 593 miljoni eiro. Dati lecina, ka līdz 2013. gada 1. jūlijam Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde bija saņēmusi 2893 iesniegumus par uzturēšanās atļauju piešķiršanu. Runa ir par tiem, kuri trīs gadu laikā jau ir investējuši Latvijā naudu, iegādājoties nekustamo īpašumu vai investējot kapitālu Latvijas uzņēmumos vai banku subordinētajā kapitālā. Vienlaikus ar investoriem uzturēšanās atļaujas saņemšanas dokumentus kārto arī viņu laulātie un nepilngadīgie bērni. Tādējādi trīs gadu laikā Imigrācijas likuma labojumu ietvaros iesniegumus par uzturēšanās atļauju piešķiršanu ir iesnieguši 6 785 cilvēki no 35 valstīm. Uzturēšanās atļaujas saņēmušo ārzemnieku pārstāvēto valstu pirmajā pieciniekā ir Krievija — 4 997, Ukraina — 529, Kazahstāna — 335, Uzbekistāna — 303 un Ķīna — 242 cilvēki. Mūsu investīciju programmas dalībnieku vidū ir arī Kenijas, Nigērijas, Alžīrijas, Filipīnu un citu valstu pilsoņi.
— Kā šo valstu – mums eksotisko valstu – pārstāvji uzzina, ka Latvija investoriem izsniedz uzturēšanās atļaujas?
— Neesam to vaicājuši, taču pieļauju, ka Google var atrast informāciju par visu (pasmaida —m2). Ar katru gadu iesniegumu skaits pieaug. Lielākā daļa investoru (2 328 no minētajiem 2893) pieprasīja uzturēšanās atļaujas sev un saviem ģimenes locekļiem tādēļ, ka bija iegādājušies Latvijā nekustamo īpašumu par likumā noteikto summu (ne mazāk par 100 000 latu (jeb 142 000 eiro) Rīgā, Rīgas plānošanas reģionā un septiņās Latvijas lielākajās pilsētās vai 50 000 latu (jeb 71 150 eiro) pārējos reģionos. — m2 ). Pārējie prasītāji investēja līdzekļus uzņēmumos vai banku subordinētajā kapitālā.
— Kāpēc, jūsuprāt, tik populāra ir naudas investēšana tieši nekustamos īpašumos?
— Tas ir ārzemniekiem visvienkāršākais uzturēšanās atļaujas saņemšanas veids. Turklāt, nekustamajiem īpašumiem ir cenas palielināšanās potenciāls.
Ja uzturēšanās atļauju kārto, sākot Latvijā uzņēmējdarbību, tad uzņēmumā jāiegulda 25 000 latu (35 570 eiro — m2), bet pēc tam gada laikā nodokļos jāsamaksā vēl vismaz 20 000 latu (28 460 eiro — m2). Ja netiek izpildīta pēdējā prasība, uzturēšanās atļauja tiek anulēta. Tiesa, likums ļauj investēt uzņēmumā arī ne mazāk par 100 000 latu (jeb 142 000 eiro), nenosakot nodokļu maksājumu apjomu. Daudzi investori domā, ka šādā gadījumā viņiem nekas vairāk nav jādara. Taču man jāliek viņiem vilties: Imigrācijas likuma labojumi ir rakstīti tikai ar mērķi, lai tie nestu labumu Latvijas ekonomikai. Tādēļ mēs pārbaudām, ar ko šādi uzņēmumi nodarbojas un vai tie nodarbojas ar saimniecisko darbību. Ja investors ir tikai atvēris firmu, taču tā nedarbojas, bet cilvēks un viņa ģimene saņem uzturēšanās atļauju, «neies cauri». Ja uzņēmēji izveidos uzņēmumu, ieguldot tajā 100 000 latu un, pieņemsim, iegādājas uz uzņēmuma vārda apbūves zemesgabalu, viņu pienākums būs īstenot projektu. Ja darbi netiks uzsākti, tad pēc noteikta laika valsts ierosinās uzturēšanās atļaujas anulēšanas procesu.
Atkārtošu vēlreiz: Latviju interesē, lai šurp brauktu cilvēki un lai viņu nauda «strādātu», nesot labumu mūsu ekonomikai. Ekonomikas ministrija pašlaik rūpīgi analizē pašreizējā Imigrācijas likuma efektivitāti. Tiek aprēķinātas ne tikai tiešās, bet arī netiešās investīcijas saistībā ar visiem imigrācijas likuma pantiem. Pētījums būs gatavs rudenī. 417 miljoni latu — tās ir tikai tiešās investīcijas.
— Valsts, visdrīzāk, vēlētos, lai visi investori saņemtu uzturēšanās atļaujas, atverot Latvijā uzņēmumu. Noprotu, ka otra investoru grupa ekonomikas efektivitātes ziņā ir nekustamo īpašumu pircēji, bet trešā — tie, kuri investē subordinētajā kapitālā.
— Principā investīcijas subordinētajā kapitālā ir valstij vismazāk efektīvā pozīcija. Jāsaka, ka pēdējā laikā tā zināmā mērā ir nedaudz zaudējusi popularitāti. No Latvijā esošajām bankām to piedāvā tikai Rietumu banka un ABLV banka, savukārt finanšu iestādes, kuru saknes ir Skandināvijas valstīs, šis investīciju veids neinteresē.
— 2011. gada sabruka Latvijas Krājbanka, kas arī pieņēma ārzemnieku naudu savā subordinētajā kapitālā. Uz šī pamata arī tika izsniegtas uzturēšanās atļaujas. Kāds bija šo investoru liktenis pēc bankas bankrota?
— Mēs pret šiem cilvēkiem izturējāmies lojāli: visiem, kas bija ieguldījuši naudu Krājbankā, bet nebija spējuši to atgūt, uzturēšanās atļauja tika saglabāta. Notikušais nebija viņu vaina. Ja ārzemnieki varēja atgūt savus līdzekļus, viņi varēja tos ieguldīt citu finanšu iestāžu subordinētajā kapitālā vai citās jomās, kas nodrošina pamatu Latvijas uzturēšanās atļaujas saņemšanai.
Atgadījums ar Krājbanku pamudināja Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi izstrādāt Imigrācijas likuma labojumus, kas ļauj naudu ieguldīt nevis vienas bankas, bet gan dažādu banku subordinētajā kapitālā. Tas diversificē riskus un aizsargā investorus. Saskaņā ar likumu, lai saņemtu Latvijas uzturēšanās atļauju, banku subordinētajā kapitālā jāieskaita 200 000 latu (jeb 285 575 eiro). Izvietojot šo naudu vairākās bankās, cilvēks iegulda to tā, lai katrā no tām būtu ne vairāk par 70 000 latu (jeb 100 000 eiro). Tā tad arī ir tā summa, kuru garantē valsts gadījumā, ja bankai rodas problēmas. Tad investori neko nezaudēs.
— Atgriezīsimies pie nekustamajiem īpašumiem. Cik daudz ārzemju investoru līdzekļu ir piesaistījusi šī joma?
— Trīs gados — 335,9 miljonus latu (jeb 478 miljonus eiro) pēc stāvokļa uz 2013. gada 1. jūliju. Lai spilgtāk raksturotu kopainu, pateikšu, ka ārzemnieku, kuru mērķis bija iegūt Latvijas uzturēšanās atļauju, iegādāto nekustamo īpašumu kopējā vērtība 2013. gada vasarā pārsniedza 350 miljonus latu jeb pusi miljarda eiro! Lielākā daļa pirkumu, protams, ir tuvu uzturēšanās atļaujas saņemšanai nepieciešamai minimālai summai, tas ir, tiek pirkti dzīvokļi par 100—102 tūkstošiem latu. Tomēr ir arī pirkumi, kas sniedzas pāri 500 000 latu (jeb 711 440 eiro) un miljonam latu (jeb 1 422 300 eiro)… Lielākā daļa to nekustamo īpašumu (gandrīz 80%), kuri ir iepatikušies ārzemniekiem, ir Rīgā un Jūrmalā. Mazliet vairāk par 15% šādu nekustamo īpašumu — ne vairāk kā 50 km attālumā no Rīgas. Pirkumi reģionos ir retums.
— Vai bieži atsakāt investoriem uzturēšanās atļaujas piešķiršanu?
— Reti. Tiem, kuri to saņem uz nekustamā īpašuma iegādes pamata, pēdējā gada laikā atteikumu praktiski nav bijis. Cilvēki taču nepērk kaķi maisā. Parasti ar viņiem strādā mākleri un juristi, kas pārzina visas likuma prasības. Visskaļākais krāpšanas gadījums bija darījums, kad laulātais mēģināja pārdot otrai pusītei trīs kvadrātmetrus par 100 000 latu. Bija arī gadījumi, kad it kā par 100 000 latu tika pirkti objekti, kurus vērtētāji bija novērtējuši ne vairāk kā par 30 000 latu. Ja cilvēks pārdod nekustamo īpašumu, tad uzturēšanās atļauja tiek anulēta.
Gadās arī, ka investoriem parādās nenozīmīgi trūkumi vai kaut kas nav nomaksāts. Tad dodam laiku situācijas novēršanai.
— Vairāki Latvijas politiskie spēki kopš pavasara sākuma apspriež iespēju paaugstināt nekustamā īpašuma minimālās vērtības slieksni, kas nodrošina uzturēšanās atļaujas piešķiršanu. Tiek minēti visdažādākie skaitļi — līdz pat 500 000 latu.
— Šos jautājumus pagaidām apspriež politiķi. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes speciālistus sāks piesaistīt tad, kad būs gatavs detalizēts pētījums par šo jautājumu, kādu reālu finansiālu labumu valstij dod investori, kurus ir pievilinājusi Latvijas uzturēšanās atļauja. Šis darbs tiks īpaši aktualizēts rudenī. Pagaidām tiek pētīta citu Eiropas valstu imigrācijas likumdošanas pieredze. Skatāmies, kādus produktus bez jau esošajiem vēl var piedāvāt. Viena alternatīva varētu būt valsts obligāciju pārdošana ārzemniekiem. Valsts tad pati izlems, kur ieguldīt šādi iegūtos līdzekļus — ceļu būvniecībā, ražošanas attīstīšanā vai citur.
Latvijai sava imigrācijas politika ir jāveido ilgtermiņā. Ir vajadzīgs jauns Imigrācijas likums, jo pašreizējā ir tik daudz jaunievedumu un ievērots tik daudz Eiropas direktīvu, ka tas jau kļūst grūti izlasāms. Ir pienācis laiks pilnībā mainīt likuma struktūru. Tādēļ tā atjaunināšana un arī likumdošanas izmaiņas ir neizbēgamas. Ir jādomā arī par to cilvēku integrēšanu, kuri saņem uzturēšanās atļauju. Iespējams, būtu jānosaka, ka viņiem ir pienākums apgūt latviešu valodu, it īpaši tas varētu būt attiecināms uz tiem, kuri ir nodomājuši pavadīt mūsu valstī ilgu laiku. Anketējot investoru uzturēšanās atļauju īpašniekus, vairākums no viņiem, kas domā Latvijā gada laikā uzturēties ilgāk par mēnesi, pauž vēlēšanos mācīties latviešu valodu.
Runājot par to, cik nākotnē būs jāiegulda nekustamā īpašuma pirkšanā, to rudenī pēc visu pieejamo ziņu izpētes lems politiķi. Tiks ņemts vērā arī vēl viens cits aspekts: vietās, kur ārzemnieku pieprasījuma koncentrācija ir vislielākā, ir vērojama strauja cenu celšanās, un galu galā rezultāts ir tāds, ka tirgus kļūst nepieejams vietējiem pircējiem.
— Vai varam uzzināt jūsu viedokli par to, kādai jābūt minimālajai nekustamā īpašuma cenai, kas ļauj saņemt uzturēšanās atļauju?
— Nekustamā īpašuma cenas latiņas paaugstināšana līdz 300 vai 500 tūkstošiem latu būtu muļķīgi, mēs acumirklī parādīsim, ka esam neprognozējama valsts. Bet tas ir tikai mans personīgais viedoklis. Tad labāk šo programmu slēgt vispār. Manuprāt, ievērojot nekustamo īpašumu tirgus situāciju un reālo pirkumu ģeogrāfiju, mums ir nepieciešama lielāka diferenciācija. Piemēram, Rīgā un Jūrmalā tiešām būtu loģiski paaugstināt ārzemnieku to pirkto nekustamo īpašumu vērtību, kas nodrošina uzturēšanās atļaujas saņemšanu. Iespējams, maksimums līdz 300 000 — ne jau latos, bet, protams, eiro. «Nepieciešamo investoru minimumu» var pacelt līdz 200 000, teiksim, Babītē vai Mārupē. Manuprāt, nav loģiski, ka, lai saņemtu uzturēšanās atļauju, Jelgavā, jānopērk nekustamais īpašums par 100 000 latu, bet turpat blakus Ozolniekos — par 50 000. Uzskatu, ka ir nepieciešams pārskatīt situāciju arī ar Rīgas plānošanas reģiona attālākajām administratīvajām vienībām, kurās jāiegādājas nekustamais īpašums par 100 000 latu: Rīgas tuvumā un pie jūras — jāpaaugstina, citās vietās — jāpazemina. Vairākos reģionālajos centros var atstāt arī 100 000 latu, piemēram, Liepājā vai Daugavpilī. Īsāk sakot, šim dalījumam cenu zonās jābūt saprotamam, taisnīgam un izdevīgam Latvijas valstij. Tomēr visi jaunievedumi ir jāievieš pakāpeniski. Bet tas, ka tie būs, šaubu nav, jo Imigrācijas likums ir atvērts. Ir nepieciešams pārejas periods.
— Bet šīm izmaiņām tos ārzemniekus, kuri jau ir nopirkuši Latvijā nekustamo īpašumu un saņēmuši uzturēšanās atļauju, skart gan nevajadzētu...
— Būtu loģiski pieņemt, ka Latvija kā valsts nevar mainīt noteikumus tiem, kuri jau ir saņēmuši uzturēšanās atļaujas. Nevaru iedomāties, ka mēs pēkšņi teiktu: «Latiņa ir pacelta, un, ja vēlaties saglabāt uzturēšanās atļauju, piepērciet kaut ko klāt.» Mums jābūt skaidri saprotamam un prognozējamam partnerim.
- Daudzas Eiropas valstis, piemēram, Spānija vai Portugāle, valdību līmenī virza nekustamo īpašumu pirkšanas iespējas un sūta oficiālas personas, pat ministru līmenī, reklamēt šādas iespējas.
- Pie mums valsts pati nevirza šo investoru programmu. Politiķi izlemj, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde izpilda. Savukārt reklāmu šim produktam nodrošina privātie uzņēmēji. Tā tas, manuprāt, notiks arī turpmāk.
Pagaidu termiņuzturēšanās atļaujas īpašnieki, tostarp arī tie, kuri to jau ir ieguvuši, iegādājoties nekustamo īpašumu, var pretendēt uz pastāvīgās uzturēšanās atļaujas piešķiršanu. Šāda iespēja pastāv, ja piecu gadu laikā pretendents mūsu valstī ir pavadījis četrus gadus un ne reizi nav izbraucis no tās ilgāk par sešiem mēnešiem. Turklāt viņam obligāti jānokārto latviešu valodas eksāmens.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/2492
