Namīpašnieki vairs nelolo ilūzijas
Namīpašnieki vairs nelolo ilūzijas
Romāns Golubevs
14.07.2009
Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas Rīgā tika denacionalizēts vairāk kā 7000 daudzdzīvokļu māju. Un šodien aptuveni 15-20% no to platībām nav apdzīvotas. Situācijā, kad krītas dzīvokļu pieprasījums un saasinās konkurence izīrētāju starpā, privātmāju īpašnieki ir spiesti samazināt dzīvokļu īrniekiem īres maksu.
Par to kataloga „m2” redakcijai pastāstīja Latvijas namīpašnieku asociācijas prezidents Dmitrijs Trofimovs, kurš pastāv uz nepieciešamību pārskatīt Rīgā darbojošos municipālā mājokļa celtniecības un piešķiršanas praksi.
Ja ir iespēja neņemt, es neņemu!
Ilgus gadus namīpašnieki domāja par to, kā iegūt iespēju noteikt īres maksas lielumu pēc saviem ieskatiem. Un 2007.gadā viņu vēlme bija īstenota, jo tika atcelti valsts noteiktie īres maksas griesti denacionalizētajiem namīpašumiem. Rēķinoties ar pieaugošā tirgus pieprasījumu, daudzi namīpašnieki tūlīt pat paaugstināja īres maksu 5 līdz 10 reizes, ko nomaksāt nespēja ģimenes ar nelieliem ienākumiem. Sākās šo ģimeņu izlikšana. „Vai tagad namīpašnieki nenožēlo šo steigu, jo patreizējais tirgus tos, visdrīzāk, piespiedīs īpašas rūpes veltīt katram nama iemītniekam? Aizpildīt tukšās platības patreiz taču ir diezgan problemātiski,” ar šo jautājumu aizsākās „m2” redakcijas saruna ar Latvijas namīpašnieku asociācijas vadītāju.
„Manuprāt, lieta nebūt nav tik dramatiska. Jau tad, kad valsts atcēla darba algu griestus, es paziņoju,ka nekādu stingru lēmumu un bezpajumtnieku pūļu nebūs. Tāpēc, ka namīpašnieki ir ieinteresēti, lai viņu mājās dzīvotu kārtīgi īrnieki, kuri savlaicīgi nomaksātu īres maksu. Un visas šīs runas par to, ka kādā namā tikuši prasīti 20 lati par kvadrātmetru, bet kādā citā – 15 latu par kvadrātmetru, bija stipri pārspīlētas. Lielākais, kādi 5 līdz 10% namīpašnieku iedomājās, ka tie varētu strauji kļūt bagāti pēc griestu atcelšanas; pārējie, kaut arī paaugstināja cenas, taču līdz saprātīgai robežai. Tiesa, mēdza būt arī tā, ka daži namīpašnieki paaugstināja cenas, lai atbrīvotos no īrniekiem, kuri sagādāja neērtības pārējiem nama iemītniekiem: no dzērājiem, huligāniem, nevīžām... Tas ir, no nesociālajiem elementiem. Un minētā rīcība nebija kvalificējama kā vēršanās tieši pret cilvēkiem ar zemiem ienākumiem. Patiesībā arī tagad daudzos Rīgas centra privātīpašumos dzīvo īrnieki par zemu īres maksu. Viņi savlaicīgi maksā, netrokšņo, pārmērīgi nelieto alkoholu un nepiegružo telpas. Normāli cilvēki… Neviens namīpašnieks nenoliedz nepieciešamību izrādīt pretimnākšanu mazturīgajiem...”
m2: “ Kā tas izskaidrojams, ka namīpašnieki, kas tik aktīvi bija cīnījušies par īres maksas griestu atcelšanu, pēkšņi ir kļuvuši par tādiem sociāli atbildīgiem cilvēkiem?”
„To piedāvājumu, par kuriem tik ļoti patīk rakstīt presei, tas ir, par 15-20 latiem par kvadrātmetru, bijis maz. Šis fakts ir viegli pārbaudāms, iedziļinoties tiesvedības statistikā, taču tiesā iesniegto tamlīdzīgo īres maksas prasībuskaits, salīdzinājumā ar Rīgā esošajiem 7000 denacionalizēto namīpašumu, ir kā piliens jūrā. Bet attiecībā uz sociālo atbildību... Manās mājās līdz pat šim laikam dzīvo cilvēki, kuri maksā par īri samērā nelielu summu. Tie, protams, nav 32 santīmi par kvadrātmetru, bet, piemēram, 1,5 lati par kvadrātmetru. Tādējādi, dzīvoklis 40 kvadrātmetru platībā Rīgas centrā viņiem ik mēnesi izmaksā 60 latus plus komunālie maksājumi. Tie ir mani vecie īrnieki. Pie esošajiem līgumiem es varētu viņus viegli „izsviest uz ielas”. Taču viņi man nesagādā nekādas problēmas, jo savlaicīgi apmaksā rēķinus. Kāpēc lai es viņus izliktu no dzīvokļa?!”
m2: „Un vai jūsu kolēģu-namīpašnieku vidū jums ir daudz šādu līdzgaitnieku?”
„Viņi ir. Pazīstu kolēģi, kurš vēl nesen ņēma no pensionāriem tikai pa 7 santīmiem par kvadrātmetru. Vai par šādiem gadījumiem tiek rakstīts avīzēs? Nē! Tāpēc ka cilvēks neklaigā uz katra stūra: ak vai, cik labs es esmu, bet īrnieki ir gatavie draņķi! Šim namīpašniekam ir iespējams neiekasēt augstu īres maksu no pensionāriem, un viņš to arī neiekasē. Es arī no vecajiem īrniekiem ņemu īres maksu, kas ir zemāka par tirgus cenu, un ne jau tāpēc, ka esmu ļoti bagāts. Vienkārši uzskatu, ka varu piešķirt atlaidi. Tajā pašā laikā jebkura biznesa galvenais princips paliek iepriekšējais – tas, pirmām kārtām, ir peļņas gūšana. Labdarībai ir otršķirīga nozīme. Un tai nedrīkstētu būt piespiedu raksturs.”
Namīpašnieki ir gatavi pazemināt cenas
m2: „ Vai jūs varētu nosaukt datus, cik liels patreiz ir brīvo mājokļu fonds denacionalizētajos namos?”
„Manā rīcībā nav precīzu skaitļu. Varētu iztekt pieņēmumu, ka tie ir aptuveni 15-20% no visām platībām.”
m2: „Par kādām vislielākajām reālajām cenām, par kurām ir tikuši noslēgti dzīvokļu īres līgumi denacionalizētajos namos, jums ir nācies dzirdēt?”
„Es personīgi zinu, ka tie ir bijuši 9 lati par kvadrātmetru. Te runa ir bijusi par izremontētu un pilnībā mēbelētu dzīvokli Rīgas centrā. Pašlaik šāda cena ir reti sastopama. Pastāvot tādam pašam, pēc sava raksturojuma, piedāvājumam, reālāka cena ir 5 lati par kv.m. Pieprasījuma kritums, protams, ietekmē īres maksas lielumu, un tā pazeminās. Ir pavisam vienkārši noīrēt atsevišķu dzīvokli Rīgas centrā par diviem-trim latiem kvadrātmetrā ik mēnesi. Konkrētā cena svārstīsies atkarībā no mājokļa kvalitātes, ēkas remonta un dzīvokļa mēbelēm. Patreizējā brīdī namīpašnieki mierīgi piekrīt īres maksas samazinājumam...”
m2: „Kā tas notiek? Vai cilveki atnāk un lūdzas?”
„Arī tā mēdz būt. Dažiem es pats samazinu, ja redzu, ka cilvēkam ir grūti.”
m2: „Un par kādiem skaitļiem šeit ir runa?”
„Samazinājums sastāda 25-30%. Teikto es attiecinu tikai uz sevi. Manos namīpašumos arī agrāk cena nebija kosmosa augstumā. Kopumā krīzes apstākļosnotiek iedzīvotāju dabiska sablīvēšanās. Cilvēki īrē nelielas platības, meklē izdevīgākus piedāvājumus. Visi namīpašnieki, ar kuriem esmu runājis, izprot šo situāciju un ir gatavi pazemināt īres maksu līdz saprātīgai robežai.”
m2: „Uz cik gadiem tiek fiksēta īres maksas likme?”
„Līgumi mēdz būt dažādi. Parasti uz gadu. Pēc tam tie tiek pārskatīti, ja runa nav par jebkādiem nopietniem ieguldījumiem no īrnieka puses. Varētu būt līgums ar fiksētu īres maksu un uz 5 gadiem.”
m2: „Dzīvokļus denacionalizētajos namos varētu iedalīt trijos segmentos: elitārajā, vidējā un lētajā segmentā. Par kuru no šiem segmentiem vairāk interesējas potenciālie dzīvokļu īrnieki?”
„Dārgajam sektoram klājas slikti. Bet tie objekti, kuri agrāk tika uzskatīti par elitāriem, tagad figurē vidējā segmentā: agrāko 700-1000 latu vietā par tiem pašlaik tiek prasīts aptuveni 350 latu. Tā ir labi izremontēta trīsistabu dzīvokļa cena Rīgas centrā. Cilvēki interesējas par dažādiem mājokļiem. Ir kāda neliela nianse: privāto namīpašumu dzīvokļu īres tirgu lielā mērā ietekmē nepārdotie jaunie projekti. Pašlaik gan bankas, gan arī to meitas struktūras sākušas piedāvāt dzīvokļu īri projektos, kuri atņemti attīstītājiem par nenokārtotajiem parādiem. Un ir gatavas atdot tos gandrīz vai tikai par komunālajiem maksājumiem. Turklāt ar parādsaistībām apkrautie spekulanti ir spiesti izīrēt dzīvokļus par to cenu, par kuru viņiem tos paņems. Šodien cilvēki var atrast mājokli par adekvātu maksu.”
Sociālajam mājoklim ir jāatbilst savam nosaukumam
m2: „Vai Rīgai ir nepieciešama programma par denacionalizēto namu īrnieku pārvietošanu uz citu dzīvesvietu situācijā, kad galvaspilsētas privātajos namīpašumos palielinās brīvo platību daļa? Varbūt pilsētai vajadzētu pārtraukt jaunu daudzdzīvokļu namu celtniecību un nomāt dzīvojamās platības no namīpašniekiem? Tā it kā iznāktu lētāk.”
„Esmu bijis darba grupas sastāvā, kura izstrādāja noteikumus, kas ļauj pašvaldībām piešķirt pabalstus denacionalizēto namu īrnieku pārvietošanai uz citu dzīvesvietu. Toreiz tika izskatīts arī variants, saskaņā ar kuru pašvaldības varētu nomāt dzīvokļus arī no privātajiem namīpašniekiem. Labvēlīgi tika atrisināts tikai pirmais jautājums, jo patreiz pabalsts pat ļoti labi sedz izdevumus mājokļa iegādei. Taču jautājuma risināšana par nomu sadūrās ar šķēršļiem. Dome uzstāja uz savām tiesībām izmitināt īrniekus nomātajos dzīvokļos pēc saviem ieskatiem – dzīvās rindas kārtībā. Namīpašnieki nebija apmierināti ar šādu pieeju jautājuma risināšanai. Mēs gribam zināt, kas kļūs par mūsu īrnieku, jo mums nav vajadzīgi cilvēki ar nesociālu uzvedību, kas radīs problēmas pārējiem īrniekiem. Šai cilvēku kategorijai ir jābūvē mājoklis, kurš nodrošināts ar attiecīgajiem pakalpojumiem. Vispār, es uzskatu, ka municipālā mājokļa celtniecības un piešķiršanas sistēma Rīgā nav labi pārdomāta. Kad slikti – dzīvokli iedosim, kad labi – mēs to neatņemsim, jo nezinām, kā to izdarīt.
Sociālais mājoklis būtu jāpiešķir tikai tām cilvēku kategorijām, kuri patiešām nespēj par sevi parūpēties, - pensionāriem, invalīdiem vai ģimenēm, kurām tas pagaidām ir nepieciešams, piemēram, daudzbērnu ģimenēm. Tām ir jāpalīdz. Bet pēc 10 gadiem, kad bērni izaugs, šī ģimene jau pati varēs kādam palīdzēt. Lielais dzīvoklis tām it kā jau vairs nebūs vajadzīgs, bet tas tomēr tām paliks. Kaut arī pastāv noteikumi, ka triju gadu laikā ir jāapliecina savs maznodrošinātā statuss, patiesībā minēto noteikumu izpildes kārtība tiek pavirši pārbaudīta.
Turklāt vai vispār būtu jāceļ pagaidu mājoklis? Kāpēc jārada lieki geto? Ir jāceļ sociālais mājoklis, kas orientēts uz konkrētajām iedzīvotāju grupām, ar papildu funkcijām. Piemēram, priekš pensionāriem celtajās mājās būtu jānodrošina medicīnas pakalpojumu saņemšana, produktu piegāde utt. Ja tas ir sociālais mājoklis cilvēkiem ar alkoholisma problēmām, tad ēkā jābūt gan apsardzei, gan papildu videonovērošanai, gan arī ugunsgrēka signalizācijai. Un, ja man būtu jāizdara izvēle starp vairākām deviņstāvu municipālajām ēkām un veco ļaužu māju vai kopmītni alkoholiķiem, tad es apstātos pie diviem pēdējiem variantiem. Izmitināt vienā mājā gan daudzbērnu ģimenes, gan alkoholiķus, gan arī pensionārus ir muļķīgi un nepareizi.”
Vēl ir, kur krist
m2: „Un beidzamais jautājums: kas sagaida nekustamā īpašuma tirgu Latvijā tuvākā gada laikā?”
„Gribētu būt optimists, taču nesaskatu tam pamatojumu. Manuprāt, dzīvokļu cenas Latvijā vēl kritīsies. Jau pašlaik mums ir 2005.gada cenas, un tās vēl varētu kristies. Kritums turpināsies līdz tam laikam, kamēr valstī neatjaunosies ekonomiskās aktivitātes un bankas nesāks kreditēt nekustamā īpašuma iegādi. Varētu būt, ka noslīdēsim līdz 2000.-2001.gada cenu līmenim. Viss maksā tieši tik, cik tas maksā. Tikai ņemiet vērā, ka tā ir mājokļa otrreizējā tirgus prognoze. Neesmu pārliecināts, ka jauno projektu cenas kritīs tikpat strauji.”
m2: „Pasaulē ir pieņemts, ka cenu starpībai starp otrreizējo un primāro mājokli ir jāsastāda 35-40%.”
„Latvijā šī starpība varētu būt arī lielāka. Ekskluzīvie un jaunie mājokļi ir atsevišķs un patstāvīgs segments. Pie mums bija neizprotama situācija, kad cilvēki izdarīja savu izvēli starp vecajiem un jaunajiem dzīvokļiem. Bet viņiem vajadzēja izvēlēties vai nu starp jaunajiem projektiem, vai vecajiem dzīvokļiem. Tām ir jābūt absolūti dažādām pircēju auditorijām.”
Iestarpinājums
Dmitrijs Trofimovs: „Lielu daļu no īrējamo mājokļu pieprasījuma Rīgā veidojuši citu pilsētu iedzīvotāji, kuriem ir savs mājoklis reģionos. Pašlaik, zaudējuši darbu, tie aizbrauc no galvaspilsētas uz dzimtajām mājām vai uz ārzemēm. Attiecīgi, krītas pieprasījums un brīvās platības vairs netiek tik strauji aizpildītas, kā agrāk. Ekonomiskās krīzes apstākļos cilvēki vairs nedomā par sava dzīvokļa šaurību, bet gan par komunālo un hipotekāro maksājumu nokārtošanu.”
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/1007
