Kurš īsti "gremdē" Liepājas metalurga glābšanu – akcionāri vai valdība?
Tā ir vienkārša kibernētikas gudrība: ja notiekošais process šķiet bezjēdzīgs, tad visdrīzāk tā jēga ir citādāka, nekā tas šķiet šā procesa vērotājam.
To pašu var attiecināt uz notiekošo ap Liepājas metalurgu (LM).
Valdības centieni LM glābšanā, jo sevišķi riņķa dancis ap uzņēmuma akcijām, atgādina stipri iereibuša nevarīga vīra mēģinājumus satvert zuti, kurš visu laiku izslīd no tā neveiklajiem, neaprēķinātajiem tvērieniem.
No sākuma, pēc ilgas mīņāšanās, šā gada aprīlī, valdība braši izvirza prasību akcionāriem ieguldīt 25 miljonus latu un nodrošināt kārtējo maksājumu Unicredit bankai vairāk nekā miljonu latu apmērā – kā priekšnosacījumu, lai valsts iesaistītos LM glābšanā.
Kas tas ir – sava «brašuma» izrādīšana publikai vai aprobežotība, kas rodas izmisuma bailēs, vai vienkārši tiek turpināts tas vieglprātīgi bezatbildīgais diletantisms, ar kuru tika izsniegts un uzraudzīts valsts dotais galvojums LM? Jo situācijā, kad valsts jau ir garantējusi uzņemties uz sevis lielākās LM saistības – gandrīz 60 miljonu latu lielo galvojumu Unicredit – un pārējie lielākie LM kreditori ir valsts uzņēmumi, LM nerisināto problēmu smagums gulsies uz valsts, nevis akcionāru pleciem – nevis akcionāri, bet valsts būs spiesta par to maksāt. Tādēļ ir maksimāli naivi un aprobežoti piedāvāt akcionāriem samaksāt no savas kabatas vairāk nekā 26 miljonus, ja, nesamaksājot tos, akcionāri var panākt, ka valsts būs spiesta viņu vietā samaksāt pati un daudz vairāk. Kas arī notika...
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://nra.lv/viedokli/ivars-zarins/101118-kurs-isti-gremde-liepajas-metalurga-glabsanu-akcionari-vai-valdiba.htm
