Kleckins: nedomāju, ka šie objekti tieši jāatdod ebreju kopienai
Kinozinātnieks, mākslas doktors, Latvijas Universitātes asociētais profesors, iepriekšējais Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes vadītājs Ābrams Kleckins sarunājas ar Neatkarīgo par ebreju kopienas holokaustā zaudēto īpašumu.
– Kas jūs esat, Ābram?
– Ebreju izcelsmes Latvijas pilsonis.
– Esmu redzējis jūs brīvi izpaužamies dažādu Latvijas tautu kultūrvidēs. Bet vairāk kā šo kultūru konteksta, nevis kā tieši ebreju pārstāvi.
– Es jūtos piederīgs trijām kultūrām. Laikam tāpēc esmu slikts latvietis latviešiem, jo, kad pie visa vaino krievus, aizstāvu krievus. Un slikts krievs krieviem, jo, kad pie visa vaino latviešus, aizstāvu latviešus. Un laikam tāpēc arī daļai ebreju šķiet, ka nepietiekami dedzīgi aizstāvu ebreju intereses. Bet es negribu šo trejādās piederības sajūtu mainīt.
– Pati ebreju kopiena ir vairākkārt uzsvērusi, ka Latvijas valsts neatbild par holokaustu savā telpā. Taču ne viens vien uztver kopienas piedāvājumu veikt holokaustā zaudēto īpašumu restitūciju kā mēģinājumu piesaistīt Latviju vainīgajiem.
– Es jau 2006. gadā rakstīju, ka šī lieta jākārto tā, lai tas nekādā gadījumā nebūtu pieprasījums kaut ko atmaksāt un lai tiek saprasts, kas ir genocīds atšķirībā no pārējām ļaundarībām. Genocīds ir tad, ja cilvēkus iznīcina ne par kādu vainu. Nevienu pat neinteresē viņu vaina. Viņus iznīcina tikai tāpēc, ka viņi pieder pie konkrētas etniskās grupas. Latvijā tas attiecas uz čigāniem un tas attiecas uz ebrejiem. Iznīcināja kopienu. Nevis atsevišķus cilvēkus. Tāpēc atšķirībā no visiem pārējiem, kas ir cietuši karā, mantiniekam arī jābūt kopienai. Tas ir jāskata tādā veidā. Jo īpašumi tika nolaupīti kopienai. Un Latvijas valsts pārņēma nolaupīto savā valdījumā.
Juridiski šo īpašumu leģitimizācija ir iespējama, vai nu nododot visus ar noziegumiem apzīmogotos īpašumus šo upuru vienīgai dabiskai mantiniecei – Latvijas ebreju kopienai, vai arī (un tas, manuprāt, būtu pareizāk) valdībai noslēdzot ar kopienu līgumu par šo īpašumu tālāko likteni. Parastā kārtība, kad viņsaulē aizgājušo iedzīvotāju īpašumi, ja viņiem nav likumīgu mantinieku un viņi nav atstājuši testamentu, pāriet valsts īpašumā, šajā gadījumā nav pielietojama, jo tā pilnīgi ignorē genocīda noziegumu būtību, kas etniskas kopienas gadījumā vispār nav atkarīga no indivīda. Valsts nevar atdot dzīvību noslepkavotajiem cilvēkiem, taču tās pienākums ir nepieļaut, lai noziedznieku mērķis – iznīcināt kopienu – īstenotos, un solidarizēties ar kopienu, tās centienos atgūt savu dzīvotspēju.
Nedomāju, ka šie objekti tieši jāatdod ebreju kopienai. Manuprāt, vajag izveidot atklātu sabiedrisku fondu. Fondu, kurš ir caurspīdīgs, kurš regulāri atskaitās, kuru pārvalda kopiena, bet – ne tikai kopiena. Fonda valdē varētu piedalīties arī citu sabiedrisko organizāciju un valdības pārstāvji. Neviens no šīs mantas nekļūst ne bagātāks, ne nabagāks, bet tiek atbalstīta šajā zemē reiz iznīcinātās kopienas pastāvēšana un attīstība. Nekādas gešeftes. Tikai atbalsts izglītības un citām humanitārām vajadzībām. Protams, atgriešanai nav jāpakļauj īpašumi, kurus pašlaik izmanto skolām, kultūras iestādēm. Morālie apsvērumi te ir pirmajā vietā. Un būtu godīgi no valsts puses, ja tā būtu ieinteresēta, lai tas, kas te noziedzīgi tika iznīcināts, tiktu atjaunots.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://nra.lv/latvija/laika-apstakli/75868-polijas-piemers-zimigs-ari-latvijai.htm
