Iļja Segals: Eiropā būtu jāaizver 60 Liepājas metalurgi
Daudzajiem Liepājas metalurga glābējiem labpatīk uzturēt viedokli, ka uzņēmuma nelaimju sakne ir alkatīgi īpašnieki, kas neprot un negrib gudri saimniekot. Tomēr reālā situācija ir krietni komplicētāka. Par to – Neatkarīgās saruna ar vienu no trim lielajiem akcionāriem – Iļju Segalu, piedaloties advokātei Sintijai Radionovai.
– Kāpēc piekritāt sarunai? Līdz šim neesat tiecies pēc publicitātes.
– Tāpēc, ka jūs palūdzāt, un es neatteicu.
– Par ko jūs vēlaties runāt?
– Atbildēt uz jautājumiem, kas jums ir saistībā ar Liepājas metalurgu.
– Bet ir taču kaut kas, ko jūs šai situācijā vēlaties pats pateikt – kas līdz šim nav pateikts vai saprasts līdz galam.
– Tad es gribētu sākt ar pašu galveno, par ko reizēm presē tiek runāts, bet akcenti salikti pilnīgi citi – ne uz galvenajiem momentiem. Mēs visi zinām, ka uz šo dienu Liepājas metalurga situācija ir kritiska. Un tā ir tieši saistīta ar krīzi, kas mūsu nozarē sākās vēl 2008. gada trešajā kvartālā.
– Tas ir galvenais? Divi ministri jau pateikuši, ka krīze nav galvenais iemesls, bet galvenais ir attiecības starp jums, Zaharjinu un Lipmanu.
– Tas tā nav. Attiecības starp akcionāriem patiešām ir pasliktinājušas situāciju, bet neatkarīgi no šīm attiecībām, pat ja tās būtu pašas labākās, stāvoklis nozarē ir pats galvenais un primārais. Krīze sākās pirms pieciem gadiem. Praktiski visi tirgus dalībnieki un pirmām kārtām jau Eiropas Savienības kompānijas cieš zaudējumus. Rūpnīcas sašaurina ražošanu vai tiek slēgtas. Eiropas Savienības rūpnīcu kopējā jauda ir 210 miljoni tonnu tērauda gadā, kamēr Eiropas reālais patēriņš veido tikai 160 miljonus tonnu. Lai atveseļotu situāciju metalurģijas nozarē, jāsamazina ražība.
– Kādam jāaizveras ciet.
– Liepājas metalurgs ir samērā neliels spēlētājs Eiropas tirgū. Saražojam 800–900 tūkstošus tonnu tērauda gadā. Un šobrīd 60 kompānijām, kas salīdzināmas ražībā ar Liepājas metalurgu, ir jāaiziet no tirgus. Es vēlreiz vēlos uzsvērt: krīze un rūpniecības kritums sākās jau 2008. gadā – ne šodien, ne vakar. Eiropas ražotāji tāpat saskaras ar skarbu konkurenci no trešajām valstīm – Turcijas, Krievijas un Ukrainas.
– Uz kāda punkta pamata tad konsultants Prudentia stāsta, ka Liepājas metalurgs ir perspektīva kompānija? Vajagot tikai aizvākt akcionārus, un saule staigās pa zemes virsu.
– Mēs dzirdam daudzus paziņojumus, kas neatbilst patiesībai. Kompānija tiešām ir krīzes situācijā, bet cilvēki tendēti meklēt vainīgos. Es piekrītu Prudentia secinājumam, ka kompānija ir perspektīva. Kas attiecas uz menedžmen
tu – mēs veicām intensīvu darbu 15 gadu garumā. Saskārāmies ar kāpumiem un kritumiem biznesā, sasniedzām daudz labu rādītāju tehnoloģiskā ziņā.
– Kāpēc tad strādnieku, cik bija, tik palika?
– Padomju laikā Liepājas metalurgā strādāja 4000 cilvēku. Šodien rūpnīca var strādāt ar 2000. Turpmāki samazinājumi būtu iespējami, atsakoties no palīgdienestiem. Bet problēma tā, ka Baltijā nav citu rūpnīcu, līdz ar to nav arī kompāniju, kas specializētos pakalpojumu sniegšanā metalurģijas rūpnīcām. Mēs taču no Vācijas vai Polijas neaicināsim remontdienestus, lai jumtu salabotu.
– Pievērsīsimies jautājumam par akcijām. Pirms mēneša Lipmans pieļāva, ka gadījumā, ja uzvarēs strīdā par daļu Zaharjina akciju, viņam būs jēga pārvilināt jūs savā pusē.
[I. Segals izbrīnīti pavīpsnā.]
– Tas jums ir jaunums? Jūs varētu nostāties pretējā pusē, vai jums tas arī ir principa jautājums?
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://nra.lv/latvija/96617-ilja-segals-eiropa-butu-jaaizver-60-liepajas-metalurgi.htm
