Ar skrituļdēli pa dzīvi
Oktobrī ASV sāksies kārtējais Pasaules čempionāts skeitborda slalomā — ekstremālā sporta veidā, kas jauniešu vidū kļūst aizvien populārāks. Savas cerības vīriešu konkurencē Latvija var saistīt ar divkārtējo Pasaules čempionu pāru slalomā Jāni Kuzminu, kas pēdējos gados ir ieguvis savu labāko sportisko formu.
Vēl tikai augustā viņš Ķīnā atjaunoja sev piederošo Ginesa ātruma rekordu 100 konusu līnijas slalomā. Par to, kā viņu atrada ķīnieši, kā viņš atklāja sev šo sporta veidu, kā trenējas, kādu atbalstu saņem no valsts, un saviem nākotnes plāniem Jānis Kuzmins pastāstīja ekskluzīvā intervijā žurnālam m2 un portālam varianti.lv.
Sāksim ar to, ka Jānis Kuzmins žurnālam m2 un portālam varianti.lv nav svešs cilvēks: turpat pusotru gadu viņš palīdzēja mums risināt reklāmas jautājumus. Šīs vasaras beigās šo rindu autors nejauši satika mūsu valsts slavenāko skeitbordistu starptautiskajā lidostā Rīga.
«Lidoju uz Pekinu. Ķīnas Centrālā televīzija ir uzaicinājusi mani pamēģināt atjaunot manis paša Ginesa rekordu,» steidzoties uz lidmašīnu, stāstīja Jānis. Sarunājām tikties un parunāties ar viņu pēc atgriešanās no Ķīnas, un to septembrī arī izdarījām.
— Senajā Spartā, pavadot karavīru karā, viņam novēlēja atgriezties ar vairogu vai uz vairoga. Kā ar tevi?
Ar vairogu, — pasmaida Jānis. — Ķīnas televīzija uzaicināja mani pamēģināt gāzt Ginesa rekordus piecās vai septiņās skeitborda disciplīnās. Cik zinu, to izdarīt ir izdevies tikai man.
— Kā saņēmi uzaicinājumu gāzt rekordus tieši Ķīnā?
— Viss notika vienā no Ķīnas Centrālās televīzijas pirmā kanāla populārākajām TV šova autorprogrammām, kas rāda sportistu uzstāšanos. Īsti nezinu, kā pareizi jāizrunā šova nosaukums, raksta to šādi: Zheng Da Zong Yi. Šim šovam ir jau 20 gadu, tas tiek rādīts vislabākajā laikā, un tā auditorija ir vidēji 50 miljoni skatītāju. Ķīnas ēterā raidījums, kur es piedalos, tiks rādīts oktobrī.
Pirmā saruna ar ķīniešiem iznāca visai kurioza. Tas notika kaut kad jūlija sākumā — nakts vidū zvana telefons. Skatos — nepazīstams numurs, telefona katalogā tāda nav. Noraidīju. Pēc dažām minūtēm zvana atkal — izslēdzu telefonu. No rīta ieslēdzu — atkal sāk zvanīt, turklāt neatlaidīgi. Pacēlu klausuli — otrā galā kāds runā tādā kā krievu valodā, bet man ļoti slikti saprotamā krievu valodā ar austrumniecisku akcentu. Sapratu tikai to, ka mani grib uzaicināt uz Ķīnu. Es nenoticēju, nodomāju, ka mani āzē. Palūdzu atsūtīt piedāvājumu uz e-pastu. Kad pienāca vēstule, uzzināju, ka Ķīnas TV pārstāvji jau bija man sūtījuši uzaicinājumu, bet mana e-pasta programma to bija uztvērusi kā mēstuli. Sākām sarakstīties.
Noskaidrojās, ka Ķīnas Centrālās televīzijas pārstāvi bija redzējuši internetā mana 2010.gadā uzstādītā Ginesa rekorda videoklipu, kas bija uzņemts Rīgā, Mežaparkā Nike Riga Run laikā, un sāka meklēt kontaktinformāciju. Mana tālruņa numuru viņiem iedeva Ginesa rekordu grāmatas Anglijas biroja darbinieki. Tālāk sarakstījāmies un sazvanījāmies, viņi pielāgojās manam sacensību un treniņu grafikam, un vienojāmies par filmēšanu augustā. Ķīnas puse apņēmās segt visus ar ceļošanu un dzīvošanu saistītos izdevumus ne tikai man, bet arī — sievai, kas ir arī mana trenere.
Protams, Latvijā gatavojoties braucienam, nedaudz nervozēju par daudz ko: kā paies aklimatizācija?, kā pieradīšu pie karstuma? Līnijslaloms ar 100 konusiem ir sava veida sprints. Maksimālā ātrumā jāapbrauc konusi, kas cits no cita novietoti uz vienas līnijas 1,6 m attālumā cits no cita. Nedrīkst apgāzt nevienu konusu, jo tad laiks netiek ieskaitīts. Tas ir ļoti grūti. Lai gūtu panākumus, viss ir atkarīgs no tā, kā ir izveidota un izkārtota estakāde, cik «ātrs» ir asfalts. Ķīniešiem bija jāsameklē piemērota vieta, jāizmēģina un jāparūpējas par visiem sīkumiem. Tas viss bija jāatrunā telefona sarunās krievu un angļu valodā, kura man bija ievērojami labāka. Kaut gan raizēm nebija pamata. Viss bija organizēts ideāli. Jau treniņbraucienu laikā sapratu, ka spēšu uzlabot rekordu, — asfalts bija visai ātrs. Un arī jutos labi.
— Vai bija arī skatītāji?
— Filmēšana notika slēgtā un apsargātā teritorijā, kurā ielaida tikai ar caurlaidēm. Bija 300 vai 400 skatītāju — viņu klātbūtne bija nepieciešama TV attēlam.
— Tātad — viss bija ideāli?
— Tas, kas mani pārsteidza Pekinā, bija smogs. Biju par to dzirdējis, bet nekad nebiju redzējis. Pilsētas centrā normāla redzamība ir 100—200 metru uz vienu pusi un tikpat uz otru. Kad izkāp no mašīnas, krekls momentā kļūst slapjš. Rekordbrauciena dienā sapratu, ka ar maksimālu atdevi ir jābrauc jau pirmajā un otrajā braucienā, jo, ņemot vērā paaugstināto mitrumu un visai smago gaisu, četriem pieciem braucieniem man vienkārši nepietiktu spēku un elpas. Jo tālāk, jo grūtāk būtu bijis parādīt savu maksimāli labāko sniegumu.
— Un kā viss beidzās?
— Jau pirmajā braucienā hronometrs apstājās pie 19,41 sekundes atzīmes. Mans iepriekšējais Ginesa rekordu grāmatā reģistrētais sasniegums bija 20,77 sekundes. Teikšu godīgi — tik lielisku rezultātu līdz šim nebija izdevies sasniegt pat treniņos, lai gan dažreiz bija izdevies nobraukt ātrāk par 20 sekundēm. Uzstāšanās Pekinā pārsniedza manas vislielākās cerības.
Ķīnā kopumā pavadīju, var teikt, pasakainu nedēļu: tiku uzņemts ļoti laipni un sirsnīgi. Mēs dzīvojām milzīgā viesnīcā TV kompleksa teritorijā. Mums pastāvīgi bija gids, tulks vai šoferis, kas vienlaikus bija arī kurators. Tomēr no treniņiem brīvajā laikā mēs ar sievu paši divatā klaiņojām pa pilsētu un braucām ekskursijās.
Bet rekords… Rekords man deva papildu pārliecību par saviem spēkiem pirms Pasaules skeitborda slaloma čempionāta, kas notiks ASV.
— Tu šajā sporta veidā esi divkārtējs Pasaules čempions un daudzkārtējs Eiropas čempions. Atvaino par banalitāti, bet kā tu — puisis no Olaines — vispār nokļuvi šajā sportā. Pie mums Latvijā taču it kā nav nekādu šī sporta tradīciju. Tas, spriežot pēc televīzijā redzamā, vairāk ir populārs Rietumeiropā un Ziemeļeiropā, ASV un Kanādā.
— Nokļuvu… (domīgi — m2). Kā visi — nejauši. Manā sporta karjerā ir daudz apbrīnojamu nejaušību, un tās attīstās gluži kā pa sinusoīdas līkni. Bērnībā vecāki mani aizveda uz deju pulciņu. Astoņdesmito gadu beigās Olainē īpašas izvēles sporta nodarbībām nebija: sākumskolā sāku nodarboties rokasbumbas sekcijā. Kad mācījos trešajā klasē, tā tika slēgta. Tad avīzē izlasīju, ka tiek uzņemti dalībnieki skeitborda sekcijā. Aizbraucu uz Rīgu, uz VEF stadionu. Pirmajā treniņā mēs bijām kādi 300: tolaik tikko bija sākusies skrituļdēļu un arī BMX velosipēdu mode. Tiesa, ar katru treniņu zēnu un meiteņu kļuva aizvien mazāk un mazāk. Skeitbordā ir dažādi novirzieni — ir braukšana pa rampu, kur jāveic lēcieni un piruetes, pieci dažādi slaloma veidi, flips… Sākumā mēģināju nodarboties ar tiem visiem, tomēr vēlāk izvēlējos paralēlo slalomu. Tā būtība ir šāda: vispirms notiek kontrolbraucieni, bet pēc tam atkarībā no rezultātiem 32 vai 16 dalībnieki brauc pāros — labākais pret vājāko. Zaudētājs izstājas. Un tā līdz finālam.
Trīspadsmit gadu vecumā sāku piedalīties turnīros Eiropā, — parādījās pirmie rezultāti. Junioru vidū biju ar pirmo numuru pasaules klasifikācijā. 1995.gadā Pasaules līgas Grand Prix sacensībās, būdams piecpadsmitgadīgs puika, pieaugušo konkurencē ieguvu augsto 7.vietu. Diemžēl visiem šiem braucieniem ir vajadzīga liela nauda, bet tās man nebija, un nebija arī, kur to ņemt. Turklāt vēl sākās 1998.gada ekonomiskā krīze. Īsāk sakot, pametu skeitbordu un tikai paretam uzstājos Latvijā notiekošajās sacensībās. Koncentrējos mācībām koledžā. Tolaik sāku spēlēt basketbolu, lai gan man nepavisam nav basketbolista augums. Tolaik traumēju krusta saites, un nācās ilgi atgūties.
2002.gadā mani sameklēja Latvijas skeitborda federācijas prezidents: mūsu valsts bija atjaunojusi braucienus uz starptautiskajām sacensībām. Mani uzaicināja pamēģināt spēkus Latvijas līmenī. Jau pirmās sacensības parādīja, ka es ne īpaši atpalieku no mūsu līderiem — varēju būt otrais vai trešais. Un tas — ar manu sen un bezcerīgi novecojušo sporta inventāru.
Sāku intensīvi trenēties, un mani paņēma uz Eiropas čempionātu, kas notika Ķelnē. Uz turieni devāmies «mazbudžeta variantā»: braucām ar mašīnu, nakšņojām teltīs. Ieradāmies, neviena pazīstama cilvēka. Tiesa, Starptautiskās skeitborda federācijas prezidents mani atcerējās. Bet sāncenši? Viņi pret mani izturējās nevērīgi. Iesildoties pirms startiem, «salecos» ar vienu no tā laika zvaigznēm, kas bieži bija redzēts uz pjedestāla (smejas — m2). Viņš treniņbraucienu laikā gribēja braukt bez rindas, apejot mani. Es to nepieļāvu, un viņš sašuta: «Kas tu tāds?!» Tajās sacensībās daudzi mani sāncenši, startējot pret mani, nervozēja, jo nevarēja saprast, ko es spēju. Bet es, būdams tikai formas atgūšanas stadijā, pratu izcīnīt sesto vietu. Tas bija pagrieziena punkts manā karjerā. Es sapratu, ka varu daudz ko, un ieguvu milzīgu motivāciju. Turklāt Starptautiskās skeitborda federācijas prezidents man palīdzēja nomainīt inventāru.
— Kad atnāca īstie panākumi?
— Kopš 2005.gada aizvien biežāk izdevās iegūt Eiropas un Pasaules čempionātu godalgas, un līdz 2007.gadam biju par to laimīgs. Bija labi panākumi, tikai nekādi nebija izdevies uzvarēt. 2007.gadā vēlreiz apmainīju inventāru: sāku sadarboties ar citu skrituļdēļu ražotāju. Iepriekšējie jau vairs neatbilda sacensību līmenim. Tad arī notika izrāviens. Uzvaru sērija sākās ar sacensībām Čehijā.
Pēc tam atnāca uzvara Eiropas čempionātā. Specializētajos skrituļotāju interneta portālos pirms Pasaules čempionāta ASV rakstīja: «Uzmanību, amerikāņi: Jānis demonstrē lielisku sezonu!» Pats tolaik jutos nevainojami — kontrolēju katru braucienu.
Skeitborda slalomā tolaik dominēja leģendārais itālis Luka Džanmarko. Viņam bija 37 gadi un liela dzīves un sacensību pieredze — kā man tagad. Itālis bija psiholoģiski ļoti stabils, un līdz šim viņu neviens nebija varējis uzvarēt. Bet es sāku uzvarēt un apsteidzu viņu Eiropas čempionātā paralēlā slaloma finālā. Viņš gatavojās braukt uz Pasaules čempionātu, tomēr pēc zaudējuma to neizdarīja un beidza karjeru — viņu interesēja tikai uzvara. Tagad mēs esam ļoti labi draugi, un es ciemojos pie viņa Itālijā, bet toreiz mēs bijām nesamierināmi pretinieki. Tajā Pasaules čempionātā uzvarēju es.
Tiesa, sekmīgā sezona beidzās uz skumjas nots, jo man nācās operēt celi, tad sekoja ilgs atveseļošanās un sportiskās formas atgūšanas periods. 2008.gadā devos uz Eiropas čempionātu un uzvarēju tajā. Tas bija sezonas vienīgais panākums un arī tikai apstākļu sakritības dēļ. Finālā man pretī stājās šveicietis Ramons Konigshausens. Viņš vienmēr ļoti stresoja, kad bija jāsacenšas ar mani un, nezinot par manu traumu, atkal distancē pieļāva kļūdu. Pēc tam man nācās gulties zem ķirurga skalpeļa. Tas neļāva man atgūt formu līdz 2009.gada Pasaules čempionātam, ko atkal rīkoja Amerika. Es uz to pat neaizbraucu. Toties guvu uzvaras Eiropā.
2010.gada Pasaules čempionātā ieguvu otro vietu, finālā piekāpjoties amerikānim Džonam Maklārenam, lai gan pēc pirmā brauciena, ņemot vērā laika rezultātus, biju līderis (uzvarētāju nosaka pēc divos braucienos uzrādīto laiku summas — m2). Otrajā braucienā zaudēju koncentrāciju un zaudēju pārsvaru. Revanšēties izdevās Otavā 2011.gadā, kad ar Maklārenu atkal tikāmies finālā. Tur ieguvu arī savu otro Pasaules čempiona titulu.
Lielu vilšanos man sarūpēja pagājušā gada Pasaules čempionāts. Notika kvalifikācijas braucieni, kuros nekad neesmu centies parādīt savu labāko laiku un necenšos obligāti no pirmās vietas iekļūt play-off posmā. Parasti — no otrās vai trešās vietas. Toreiz man bija ceturtā. Un pēkšņi pēc kvalifikācijas sākās tāds lietus, ka sacensības vienkārši nebija iespējamas. Organizatori nolēma pasludināt uzvarētājus, vērtējot kvalifikācijas sacensību rezultātus. Nesaku, ka šajās Pasaules čempionāta sacensībās noteikti būtu uzvarējis, taču zinu, ka būtu cīnījies. Bet tā… Ir palikušas neizcīnītas cīņas mieles.
2013.gadā atkal kļuvu par Eiropas čempionu. Šajās sacensībās piedalījās visi pasaules profesionālo skeitbordistu reitinga līderi: amerikānis Džons Maklārens, zviedrs Vikings Haderstrands un Mikaels Haderstrands, vācietis Dominiks Kovaļskis… Pasaules kvalifikācijas tabulā es esmu otrais un pēdējos gados ne reizi neesmu noslīdējis zemāk par ceturto vietu.
— Tas nozīmē, ka esi profesionālis?
— Pēc sava starptautiskā statusa, meistarības un attieksmes pret skeitošanu — jā (smejas — m2). Tomēr nodarboties tikai ar skeitbordu es nevaru. Tam pašam Džonam Maklārenam ir līgums ar skrituļdēļu un skrituļslidu ražotāju — kompāniju Skate King. Vadošajam kanādiešu sportistam ir līgums ar Kanādas kompānijām. Kanādietis man stāstīja, ka trenējas divas reizes dienā, tēvs un dēls Haderstrandi no rīta nodarbojas trenažieru zālē, bet dienas otrajā pusē trenējas ar skrituļdēļiem. Amerikāņi gan neko par šo tematu nestāsta. Viņi savus noslēpumus neatklāj (pasmaida — m2). Atceros, kā 2007.gadā viens no ASV skrituļdēļu ražotājiem piedāvāja man pārcelties uz dzīvi ASV un uzstāties dažādās sērijās. Bet es sapratu, ka viņiem viņu pašu sportisti ir svarīgāki: komandā bija amerikāņu sportists, uz kuru sponsors lika lielāko likmi. Un arī mani ģimenes apstākļi nevarēja piespiest izlemt pārceltos uz Ameriku — Latvijā bija piedzimis mans dēls. Man svarīgāks bija miers un līdzsvars ģimenē, un es no piedāvājuma atteicos.
Tā nu arī dzīvoju dzimtajā Latvijā: no rīta uz darbu, vakarā — uz treniņiem. Laimigā kārtā man vienmēr ir bijuši saprotoši darba devēji, kas atbalsta manu vēlēšanos nodarboties ar sportu. Atbalstu nelielā apjomā sniedz arī daži sponsori, palīdzot iegādāties ekipējumu un finansējot piedalīšanos starptautiskās sacensībās.
— Šogad tevi ievēlēja par Olaines domes deputātu...
— Tiešām, tā ir, par mani nobalsoja manas pilsētas iedzīvotāji. Man ir deputāta statuss — tas, pirmkārt, ir pienākums palīdzēt cilvēkiem, padarīt labāku vienkāršo cilvēku dzīvi. Cenšos neaizmirst par vēlētājiem, kas man uzticējušies. Ir jāatceras, ka deputāts vispirms ir savas tautas kalps.
— Interesanti, mūsu valsts kaut kādā veidā piedalās tavā sporta dzīvē?
— 2007.gadā man tika piešķirta prēmija par īpašiem sasniegumiem sportā. Kopš tās reizes kā ar nazi nogriezts. Katrā ziņā nekādas prēmijas par uzvarām Eiropas un Pasaules čempionātos pie manis nav nonākušas. Iespējams, ka kāds cits sev par to liek ķeksīšus un saņem prēmijas, bet pavisam noteikti tas neesmu es. Manas karjeras un treniņu finansējums «plūst» no manas algas un sponsoriem, kurus izdodas atrast personīgi. Piemēram, sadarbojos ar Nike. Tomēr man nav neviena ģenerālsponsora, kas ražotu skrituļdēļus. Es braucu ar individuāli saliktu skrituļdēli: tā galvenā daļa — dēlis — ir īpaši man izgatavots Vācijā un aprīkots ar dažādu ta ražotāju daļām.
— Man tas viss atgādina attieksmi, par kuru reiz biju sacerējis četrrindi:
«Nav praviešu tēvzemē manā,
Šķiet ikdienišķs - parasts mums viss.
Ik dienas rūpes šķir un galina visu,
Un aizgājušais bez pēdām ir pazudis.»
— Skaidrs, ka valsts atbalsts nevienam nenāktu par ļaunu, taču šajos gados esmu pieradis paļauties tikai uz saviem spēkiem. Pat tad, kad bija problēmas ar veselību. Tomēr man nav īpaši par ko žēloties. Sports man ir ļāvis pabūt daudzās pasaules vietās, iepazīt dažādas valstis, cilvēkus un viņu mentalitāti. Svarīgi ir tas, ka visur tiku sagaidīts ar pozitīvām emocijām. Man ir bijusi iespēja satikties ar daudziem slaveniem Latvijas sportistiem. 2007.gadā, kad tiku nominēts Latvijas labākā sportista nosaukumam, iepazinos ar tāllēcēju Inetu Radeviču. Lūk, viņa tiešām ir viena no nedaudzajiem sportistiem, ko var saukt par profesionāli ar lielo burtu. Viņai nav bijis īpaša liela talanta, bet ar savu darbu viņa ir sasniegusi milzīgi daudz — kļuvusi par Eiropas čempioni un ieguvusi Pasaules čempionāta bronzas medaļu. Visu ar neatlaidīgu darbu ir panācis arī Latvijas hokeja leģenda Artūrs Irbe, ar kuru pirmoreiz satikos 2008.gadā, kad atveseļojos pēc operācijas. Esmu redzējis, cik daudz spēka un veselības viņš ir atdevis, lai sasniegtu savus sporta mērķus. Jau tad, sarunājoties ar viņu, sapratu, ka par panākumiem profesionālajā sportā bieži vien nākas maksāt ar savu veselību. Jaunībā spēlēju basketbolu kopā ar Kristapu Valteru. Draudzējos ar Latvijas sieviešu basketbola izlases kapteini Guntu Baško — vēl pavisam nesen tikāmies.
— Vai vēl ilgi esi nodomājis turpināt piedalīties pašreizējā līmenī? Tev taču ir jau 36 gadi.
— Šo jautājumu dzirdu bieži. Arī šogad. Taču, godīgi sakot, pats par to neesmu īpaši domājis. Ja visiem tas tik ļoti interesē, pateikšu: aiziešu, kad uzskatīšu to par pareizu. Pēdējā laikā jūtu, ka man nepietiek laika ģimenei, kas ir mans galvenais atbalsts.
Vecums? Mikaelam Haderstrandam, kas pastāvīgi cīnās par augstām vietām, ir pāri par 40, bet viņš ir labā fiziskā formā. Tādēļ, raugoties uz viņu, šķiet, man vēl ir laiks. Tagad, protams, priekšplānā uznāk jauno skeitbordistu paaudze. Piemēram, astoņpadsmitgadīgais čehs Jaroslavs Knetings, kura augums ir gandrīz divi metri. Tikpat gari un spēcīgi ir arī amerikāņi, kam piemīt teicami fiziskie dotumi. Džo Maklārenam ir tikai 20, Martinam Rīvsam — 21. Viņi ir īsti atlēti. Un tomēr es pagaidām tieku ar viņiem galā — teicamās tehnikas, dažreiz arī sportiskas viltības dēļ. Braucienos novērtēju pretiniekus un cenšos izvēlēties vis-ekonomiskāko no enerģijas patēriņa viedokļa uzvaras taktiku. Piemēram, visas play-off sacensības sastāv no diviem braucieniem. Nobraucam pirmo reizi — mani gados jaunie pretinieki skriešus atgriežas uz starta otrajam braucienam. Es arī tā varētu, tomēr cenšos iet lēnām, lai pagūtu atjaunot darba pulsu. Kas tad viņiem! Viņu organisms atjaunojas ātri, bet manējam jau ir vajadzīgs laiks (smejas — m2).
Es piedalīšos sacensībās līdz brīdim, kamēr mans ātrums ļaus man ieņemt godalgotas vietas un kamēr tas viss man sagādā baudu. Turklāt, nav jau nemaz tik ļauni. Parasti es cīnos par medaļām tikai paralēlajā slalomā un izvairos no gigantiskā slaloma. Mums taču nav kalnu, kuros varētu labi sagatavoties šai disciplīnai. Tomēr pēdējos gados es progresēju arī gigantiskajā slalomā. Šogad pirmo reizi savas karjeras laikā es uzvarēju tieši gigantiskajā slalomā Pasaules kausa sacensībās Čehijā. Tā kā ir vēl, kur attīstīties, un ir vēl kas jauns, ko izmēģināt.
— Novēlu tev veiksmi Pasaules čempionātā.
Paldies! Varat būt droši, darīšu visu, lai spodrinātu man mīļās Latvijas vārdu pasaulē.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/2500
