Uz Sāremā – pēc klusuma un vientulības
No Sāremā tālākā dienvidu punkta redzam Latviju – tur pretī ir Mazirbe. Kādi pārdesmit kilometri, un teju ar roku iespējams sasniegt mūsu krastu. Neizsakāma vientulības izjūta šajā igauņu malā, šajā salā, kas nes Sāremā vārdu. Ir bula laiks, un cilvēki, rāmi kā rudens mušas, lēnām klīst pa karstuma pārņemto, saules izdedzināto salu. Melna bāka, kas nerāda ceļu, balta, nule izremontēta, tukša māja, akmeņains krasts, kas neturpinās smilšainā liedagā, bet gan dūņainā staignājā, kas laikam ir jūras apskalotās salas mala. Pašķidra alus kauss, pāris pāržāvētas zivis, par ko samaksājam septiņus eiro, un mēs gar piekrasti dodamies atpakaļ uz salas vidieni – sameklēt peldvietu.
Konservatīvie salinieki
Sāremā ir kļuvusi par tūristu apmeklētu vietu, jo tai ir savpatns, neatkārtojams šarms, kuru, iespējams, reizēm pat neizprast līdz galam. No Igaunijas kontinenta daļas to šķir divdesmit minūšu garš pārkuģojums ar prāmi un neilgs pārbrauciens pa Muhu salu, kuru ar Sāremā savukārt savieno zemes uzbērums. Sāremā platība ir 2673 kvadrātkilometri, tajā pastāvīgi dzīvo ap 32 800 cilvēku, krasta līnijas garums ir 854 kilometri, bet apkārt Sāremā ir ap 600 mazu saliņu, no kurām lielākā daļa ir niecīgas. Toties ir 35 savvaļas orhideju sugas, 22 metrus augstās Pangas klintis, Kāli meteorīta krāteris un 98% igauņu, jo salu nav skārusi rusifikācija.
Interesanti, ka Sāremā tomēr ir saglabājušās daudzas pareizticīgo baznīcas, jo savulaik, kad sala bija nonākusi cariskās Krievijas valdījumā, cars, lai pakļautu spītīgos saliniekus, piesolīja katram zemi un laivu – ja vien viņi pāries pareizticībā. Praktiskais igaunis nodomāja: kāpēc gan ne? Un tā uz salas tika uzceltas vairākas pareizticīgo baznīcas. Kas patiesībā darījās salas igauņu galvās, to gan neviens nezina. Bet novērojumi liecināja, ka salinieki pa kluso tomēr pielūdz savus dievus, dzied savas dziesmas, svin savus svētkus, auž savus košos lindrakus un, nenieka nebēdājot, piekopj savu gadsimtos ierasto dzīvesveidu, runādami īpatnā, ne ar ko nesalīdzināmā dialektā.
Daudzējādā ziņā salinieku dzīve desmitu un simtu gadu laikā nav mainījusies, precīzāk sakot, salinieku raksturs palicis tāds pats: salinieki ir mierīgi, ar lēnīgu, bet smalku humora izjūtu, pašironiski un draudzīgi, mazliet arhaiski un konservatīvi. Šķiet, ka viņus visai maz ietekmē politiskās vēsmas, kas plūst no kontinentālās Igaunijas, un nepavisam neietekmē modes tendences vai muzikālā gaume. Braucot peldvietas meklējumos, pamanījām festivāliskas aktivitātes vienā piekrastes miestiņā: tur ļaudis gatavojās koncertam. Vēlāk, vērojot vietējo tālrādi, sapratām, ka tas ir ievērības cienīgs vietēja mēroga festivāls, kurā priecājas simtiem cilvēku, dejodami un dziedādami kopā ar māksliniekiem, kuru jaukā, nesamākslotā mūzika ir tieši tāda pati, kāds savulaik bija slavenā sāremieša Ivo Linnas sniegums. Nevilšus atcerējos 1996. gada Eirovīziju, kur piekto vietu ieguva Ivo Linna un viņa skatuves partnere Mārja Līsa Ilusa. Salas igauņus acīmredzot joprojām saviļņo lirisks, sulīgs un melodisks sentiments – tieši tāds pats, kāds tas bija pirms septiņpadsmit gadiem Oslo notiekošajā dziesmu sacensībā.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://nra.lv/latvija/99735-uz-sarema-pec-klusuma-un-vientulibas.htm
