Lāpi sevi pats
Lāpi sevi pats
18.06.2009
Rīgas dzīvojamo māju un kvartālu iekšējie pagalmi lielāko tiesu ir vienās bedrēs. Cerību uz to, ka ceļš uz jūsu māju pārredzamā nākotnē tiks salabots, nav nekādu. Varbūt ir jēga ķerties pie šī nebūt ne vieglā darba pašiem?! Arī laiks tagad, liekas, būtu īstais.
Aleksejs Vekšins
Šogad Rīgas Domes Satiksmes departamenta budžets, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir samazināts par 48%. Tā rezultātā valsts galvaspilsētā jauns asfaltbetona segums tiks uzklāts tikai 26 ielām, kas pilda transporta maģistrāļu funkcijas. Lai varētu novērtēt šīs katastrofas apmērus, pietiek minēt, ka Rīgā ir 1753 ielas ar kopējo platību 8,1 miljoni kvadrātmetru.
Divu vietā pieci simti
Tomēr maģistrālo ielu bedres un grambas nav salīdzināmas ar tām tranšejām un rakumiem, kas gadu gaitā ir veidojušies Rīgas māju un dzīvojamo kvartālu pagalmos. Lai nokļūtu līdz ieejas durvīm, nereti rodas klusa vēlēšanās, kaut mašīnas vietā būtu tanks.
Ar iekšpagalmu seguma remontu Rīgā nodarbojas pilsētas rajonu izpilddirekcijas. Bedres tās var remontēt tikai uz pašvaldībai piederošās zemes. Kā paskaidroja izpilddirektora preses sekretārs Uģis Vidauskis, izvēloties remontējamos pievedceļus, prioritāte tiek piešķirta tiem, posmiem, kas atrodas skolu, bērnudārzu un poliklīniku tuvumā. Direkcijas darbinieki paši novērtē seguma stāvokli un pieņem lēmumu par tā remontu. Par impulsu var kalpot iedzīvotāju iesniegums municipalitātei ar lūgumu salabot ceļu.
„Šogad Rīgas izpilddirekcija asfalta seguma remontēšanai pagalmos tērēs aptuveni 500 000 latu. Pagājušajā gadā šim nolūkam tika iztērēti divi miljoni latu, – skaitļus salīdzinājumam minēja Vidauskis, un neslēpa: – Nav grūti iedomāties, kādā stāvoklī nonāks ceļi”.
Remonta nav un nebūs
Vēl viens veids, kā risināt ceļu problēmas, ir griezties pie mājas pārvaldnieka. Tomēr ir maz cerību, ka tas varētu ko līdzēt. „Ja namu pārvaldes sāks vēl bedres lāpīt, ar ko tad nodarbosies izpilddirekcija?!”- retorisku jautājumu uzdeva „Kurzemes namu apsaimniekotājs” Igors Trubko. Pēc viņa vārdiem namu pārvalde tikai ļoti retos un ārkārtas gadījumos ir aizbērusi bedres ar šķembām. Un arī tikai tad, ja pilsēta nebija pievērsusi problēmai nekādu uzmanību, bet iedzīvotāji ar to samierināties nevarēja. „Cilvēkiem ir ļoti grūti pieņemt vienu ļoti vienkāršu lietu – pienācīga remonta pagalmos nav bijis, nav un tagad jau nu nepavisam nebūs. Tādēļ ir vienkārši jāsaprot: gribat dzīvot normālos apstākļos – maksājiet un remontējiet paši”, – uzskata Igors Trubko.
Sarunu grūtības
Paruna saka, ka slīcēju glābšana esot katra slīcēja paša darīšana. „Mēs, protams, neliksim nekādus šķēršļus, ja pilsētnieki paši vēlēsies remontēt ceļus. Pat palīdzēsim noformēt dokumentus. Ja šāda vēlēšanās rodas – noteikti griezieties izpilddirekcijā!” – iesaka Uģis Vidauskis.
„Nevaru atcerēties nevienu gadījumu, kad daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāji būtu vienojušies, savākuši naudu un pasūtījuši mums pievedceļu remontu”, – bija „m2” aptaujāto ceļu būves uzņēmumu atbilde.
Patiesībā process nav nemaz tik grūts. Vajag vienkārši vienoties visiem mājas iemītniekiem. Bet remonta uzņēmuma izvēle, līguma parakstīšana un veikto darbu pieņemšana – tas jau ir tīrās tehnikas jautājums”, – sacīja namu pārvaldniece Irina Rudāja. Viņas pārvaldītās Salaspils daudzdzīvokļu mājas iemītnieki sameta naudu un uz sava rēķina izremontēja 75 m garu trotuāru. „Mājai nebija komunālo maksājumu parādu un cilvēki nosprieda, ka trotuāra remonts ir tiešām vajadzīgs. Vai šāda vienprātība ir iespējama pašreizējos ekonomikas apstākļos, tiešām nezinu”, – atzīmē Rudājas kundze.
Tiešām, remonta vissvarīgākais un sarežģītākais posms ir lēmuma pieņemšana par tā veikšanu. Lai aizlāpītu bedres, ir vajadzīga lielākās daļas mājas iedzīvotāju piekrišana. Ja māja pieder īpašnieku kooperatīvam, tad pats kooperatīvs slēdz līgumu ar celtniekiem – ceļu būves uzņēmumiem līgumus par darbu veikšanu ir vienkāršāk slēgt juridiskām personām. Taču abos gadījumos naudu nāksies vākt pašiem. Ne jau katram ir mašīna un ne katrs vēlēsies palīdzēt mašīnu īpašniekiem. Piedevām pēdējā laikā aizvien nozīmīgāki kļūst daudzstāvu māju renovēšanas un siltināšanas jautājumi un tēriņi šiem mērķiem iemītniekiem liekas svarīgāki, nekā pa pusei sabrukušu ceļu labošana. Tādēļ šo svarīgo remontu var izjaukt tāds banāls apstāklis, kā dzīvokļu īpašnieku naudas problēmas.
Cenas krītas
Ja jums tomēr izdodas pārliecināt savus kaimiņus par nepieciešamību savest kārtībā ceļus vai trotuāru, tad steidzam paziņot jums priecīgu vēsti – tik lēti kā tagad, asfalta seguma remonts Rīgā nav maksājis nu jau pēdējos divus-trīs gadus. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, cenas nozarē ir kritušās par vismaz 30%, un atsevišķās pozīcijās pat vēl vairāk. Cenas ir nokritušās visam – sākot ar darba samaksu un beidzot ar materiāliem”, – norādīja ceļu būves uzņēmuma „Roadex” valdes priekšsēdētājs Uldis Klaperis.
„Galvenais, ka tagad lētāks ir kļuvis bitums, kura cena ir atkarīga no naftas cenas pasaules tirgos. Tieši bitums veido ievērojamu daļu ceļu būves un remonta darbu izmaksu”, –kompānijas „Autoceļi” speciālisti paskaidroja „m2” žurnālistam.
Vēl viens iemesls, kura dēļ šī vasara ceļu būves darbu veikšanai būs visizdevīgākā, ir nozares krīze. Valdība Autoceļu fondam ir iedalījusi 99 miljonus latu. Salīdzinājumam – pagājušajā gadā fondam tika piešķirti 165 miljoni latu. „Ir atbrīvojušies milzīgi resursi un šodien ceļu būvētāji un it īpaši – mazās firmas labprāt uzņemas veikt jebkuru darbu”, – par savu ceļu būves nozares stāvokļa redzējumu stāsta Uldis Klaperis.
„Taisnību sakot, pāris bedru dēļ mēs tehniku un strādniekus uz pagalmu nesūtīsim. Remonta pašizmaksa tomēr būs augstāka par samaksu. Tādēļ ir iepriekš jāvienojas ar uzņēmumu par darbu apjomu un jābūt gatavam tam, ka ne katrs uzņemsies šo darbu”, – uzreiz brīdināja kompānijas „Binders” pārstāvji.
Tādēļ, nosaukt precīzu darbu tāmes summu bez nepieciešamā remonta izejas datiem ceļu būvētāji nevarēja. Pārāk daudz ir faktoru, no kuriem ir atkarīga cena – bedru dziļums, vai vajadzīgas šķembas, asfalta marka, stūru apgriešana utt. Orientējoši un ļoti aptuveni ceļa kvadrātmetra remonts izmaksā 5 – 7 latus.
Kas brauc?
Tomēr ceļa asfalta seguma remonts uz sava rēķina slēpj sevī vēl kādu ļoti nopietnu problēmu. Esiet gatavi tam, ka jūsu pūliņu un finanšu tēriņu augļus izmantos visi – gan atkritumu vedēji, gan mašīnu īpašnieki no kaimiņu kvartāliem, gan vienkārši apmaldījušies šoferi. Bet norobežot svešā autotransporta plūsmu jūsu ceļa posmā ir praktiski neiespējami. Pirmkārt, ja iela pieder pašvaldībai, tad tā nedos atļauju uzstādīt barjeras un zīmes, kas aizliedz iebraukšanu teritorijā. Zeme nepieder jums, lai arī būsiet ieguldījuši tajā savus līdzekļus. Otrkārt, jebkurš iekšpagalma ceļš, pat ja to ir privatizējuši tuvējās daudzdzīvokļu mājas iemītnieki, ir apgrūtināts ar servitūta nosacījumiem, saskaņā ar kuriem pievedceļi ir koplietošanas struktūra un tiem jābūt pieejamiem visiem.
Vienīgā iespēja ir ar atbilstošām zīmēm aizliegt stāvēšanu un apstāšanos mašīnām bez namu pārvaldes vai iemītnieku kooperatīva izsniegtām atļaujām. Taču šeit problēma ir tā, ka šādus aizliegumus var noteikt tikai ielām, kas beidzas ar strupceļu. Savukārt uz braucamās daļas, kas savieno divas ielas, šādas aizliegumu zīmes parādīties nevar. Un caurbraucamu pagalmu mūsu Rīgā ir krietni vairāk.
Ziņu avots: Rīgas Domes Satiksmes departaments
Saskaņā ar oficiāli pieejamiem datiem pēc stāvokļa uz 2008. gada augustu tikai 12% jeb 967 km valsts ceļu bija teicamā stāvoklī, 15% (1 227 km) – labā stāvoklī, 28% (2 370 km) – apmierinošā stāvoklī, 23% (1 949 km) – sliktā stāvoklī un 22% (1 841 km) – ļoti sliktā stāvoklī. Valsts ceļu kopējais garums Latvijā ir 20 180 km.
Ziņu avots: VAS Latvijas ceļi
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/946
