Zelta tempļu valsts
Dienvidaustrumu Āzijas valsts Mjanma (kādreizējā Birma) ir un paliks mīkla ne tikai Latvijas iedzīvotājiem, bet arī vairākumam eiropiešu. Daudzus gadus šī valsts bija izolēta no ārpasaules, taču tagad, kad militārā hunta vairs nav pie varas, Mjanma atkal uzņem ārzemju viesus, pārsteidzot ar savu skaistumu, neatkārtojamību un unikalitāti. «Otras tik brīnumiem pārpilnas zemes nav!» ir pārliecināts Latvijas—Mjanmas draudzības biedrības biedrs Ģirts Kaivēns.
Ilgais ceļš līdz mērķim
Žurnāls m2 un vienlaikus līdz ar to arī portāls varianti.lv sarunājas ar vienu no nedaudzajiem mūsu valsts iedzīvotājiem, kas ir pabijuši Mjanmā — valstī, kura daudzus gadu desmitus bija izolācijā, jo tajā valdīja militārā hunta. Jāsaka gan, ka demokrātiskā ārpasaule nemaz jau arī neizrādīja īpašu vēlēšanos veidot attiecības ar komunistisko militāro režīmu, kas varu bija sagrābis ļoti nežēlīgā veidā.
Vēlēšanās iepazīt Mjanmu Ģirtam Kaivēnam veidojās 1990. gadu beigās. Ieraudzīt Mjanmu rosināja viņa paziņa lidotājs, kas šo tālo Āzijas valsti bija apmeklējis vēl padomju laikos. Dziļi sirdī neizdzēšami bija palikuši aizraujošie stāsti par zelta pagodām (budistu tempļiem) un meiteņu skaistuma standartiem, kuru viens no galvenajiem kritērijiem ir ... kakla garums. To visu vajadzēja ieraudzīt savām acīm. Jaunā sapņa piepildīšanai un brauciena sagatavošanai bija jāpaiet gandrīz astoņiem gadiem. Daudzi viņa paziņas Latvijā šaubījās, vai, ņemot vērā Mjanmas noslēgtību, šāds ceļojums vispār ir iespējams. Zvaigžņu stāvoklis bija labvēlīgs tikai 2008. gadā. Ģirtam noformēja vīzu, un maijā, daudzkārt pārsēžoties no lidmašīnas lidmašīnā, viņš devās uz Dienvidaustrumu Āziju.
«Saprotiet, es tik ilgi biju gatavojies braucienam,» stāsta tagad viens no Latvijas labākajiem Mjanmas speciālistiem, «un pēkšņi, ielidojis Bangkokā, ieslēdzu telefonu un saņemu zvanus no draugiem: «Kurp tu dodies? Griezies atpakaļ!» Kamēr ceļoju uz Dienvidaustrumu Āziju, to bija pārklājis nāvējošs ciklons Nagris, kas burtiski noslaucīja no zemes vairākas Mjanmas pilsētas un izdzēsa simtiem tūkstošiem cilvēku dzīvību. Es tomēr nolēmu nepalikt pusceļā un turpināju ceļu, līdz sasniedzu sava brauciena galapunktu. Lūk, sēžu Jangonas (Mjanmas ekonomikas galvaspilsēta) lidostā un pārdomāju, ko darīt. Jangonā mani vajadzēja sagaidīt un būt arī par manu gidu pazīstamam Birmas speciālistam no Krievijas. Dabas stihija bija veikusi savas korekcijas. Labi, ka jau laikus internetā biju sameklējis viesnīcu un devos turp. Pārnakšņoju un otrajā rītā nolēmu doties uz pilsētu, lai notiek, kas notikdams, kaut ko meklētu tās ielās − pats nezinu, ko. Man pietika ar vienu stundu, lai uz visu savu mūžu iemīlētu Jangonu, Mjanmu un tās tautu. Ne velti saka, ka cilvēka iekšējā pasaule visspilgtāk atklājas pārbaudījumu brīžos.»
Klasiskais budisms
Viesis no Latvijas gāja pa izpostītās pilsētas ielām, jūtoties neveikli ļaužu priekšā, kas bija pārdzīvojuši nelaimi. Tūkstošiem pajumti zaudējušo cilvēku dzīvoja uz ielas — par kaut ko sarunājās, gatavoja ēst, gulēja, vāca nost gruvešus, auklējās ar bērniem… Visi bija ar kaut ko aizņemti. Pārsteidzoši bija tas, ka nebija manāms šādām situācijām tik dabiskais izmisums.
«Izvilku no kabatas dolārus. Iedomājos, ka varbūt kādam varu kaut kā palīdzēt… Piedāvāju naudu, bet saņēmu atbildi: «Nē, paldies. Labāk nāc pasēdi ar mums un iedzer tēju.» Piesēdu. Kādam vecam skolotājam viesuļvētrā bija gājušas bojā divas meitas, viņa māja bija pilnībā iznīcināta. Viņš rāmi sēdēja un sarunājās ar mani par savas valsts un tautas nākotni. Man tas viss šķita neticami un pārpasaulīgi. Tā ir pavisam cita pasaules uztvere.»
Lielākā Mjanmas iedzīvotāju daļa (līdz pat 90%) ir budisma piekritēji. — konkrētāk: teravādas budisma piekritēji. Viņiem visvērtīgākais šajā pasaulē ir dzīvība. Tas attiecas ne tikai uz cilvēku, bet arī uz visu apkārtējo pasauli. Dzīvs var būt pat akmens, un arī pret to jāizturas ar cieņu. Tajā pašā laikā budisti uzskata, ka esamība neaprobežojas tikai ar dzīvi. Nāve nenozīmē visa beigas. Saskaņā ar viņu mācību mūsu dzīve zināmā mērā ir visai smags stāvoklis, bet nāve kā tāda mūs atbrīvo no tā, ļaujot pāriet pilnīgi citā līmenī.
«Viņiem ir ļoti interesanta un savdabīga attieksme pret apkārtējo pasauli. To, kāda tā ir, spilgti raksturo Mjanmas vislielākais dārgums un svētums — Švedagona. Šī pagoda ir viengabalaina būve, kas atgādina lielu uz zemes noliktu zvanu − tikai ar nosmailinātu augšdaļu. Pagodas ir budistu tempļi, taču neparedz citu cilvēku uzturēšanos templī. Katra tempļa iekšienē, kā likums, ir kāda svēta budisma relikvija.
Pasaules brīnums
Simts metrus augstā Švedagona ir Jangonas galvenais un dominējošais arhitektūras un reliģiskais ansamblis. Templis kopā ar tam piegulošajām būvēm aizņem četrus hektārus. Tas novietots uz paugura un redzams jebkādos laika apstākļos un no jebkuras pilsētas vietas. Šādu eiropiešiem neticamu un aizraujošu skaistumu, kas laistās saules staros, nemaz nav iespējams nepamanīt. Švedagona, līdzīgi kā tuvumā esošās mazākas būves, ir apzeltīta, izmantojot vairāk nekā 13 tūkstošus zelta lokšņu, katra no tām ir 30 kvadrātcentimetru liela. Pasaulslavenās pagodas augšdaļā redzams karogs, kas izrotāts ar 1100 (!) briljantiem un 1383 citiem dārgakmeņiem. Templī ir arī zelta «bumba» ar 4351 (!) briljantu, no kuriem viens ir 76 karātus smags.
Nosaukt precīzu Švedagonas un blakus esošo būvju izrotāšanai izlietotā zelta daudzumu nav iespējams. Mjanmas galvenais arhitektūras, vēstures un reliģiskais simbols tiek pastāvīgi atjaunots un restaurēts gan par valsts līdzekļiem, gan iedzīvotāju ziedojumiem. Iedzīvotāji, un te jāpiebilst, ka lielākā daļa valsts iedzīvotāju dzīvo ļoti pieticīgi, uzskata, ka tas ir liels gods un laime sakrāt naudu, lai nopirktu kaut vai vismazāko un visplānāko zelta lapiņu, ar kuru izrotāt dižo kompleksu. Un tas viss — no tīras sirds, un ne mazāko domu par kādu pateicību. Ir tikai Budas sekotāju sirds aicinājums. Paveic šajā dzīvē kaut ko godājamu, lai tavs veikums palīdzētu tev nākotnē — lūk, budisma reliģijas filozofijas pamats. Zelts un dārgakmeņi kalpo šīs mācības slavināšanai. Švedagona, starp citu, tiek uzskatīta par vienīgo vietu uz mūsu planētas, kur glabājas Budas četras iemiesošanās relikvijas: no pirmās — kausiņš, no otrās — pārsegs, no trešās — zizlis, no ceturtās — astoņi mati.
Mjanmā ir vēl viens pasaules nozīmes kultūras šedevrs — Bagana. Šo pilsētu senatnē dēvēja par četru miljonu pagodu pilsētu. Patiesībā to bija mazāk — četri tūkstoši. Līdz mūsdienām ir saglabājušās 2217 pagodu. Tomēr to ir gana, lai radītu milzīgu sajūsmu ikvienā, kas pirmoreiz ierauga šo tempļu kompleksu.
Pārsteidzošās tikšanās
Pirmais ceļojums uz Mjanmu nebeidza pārsteigt. «Toreiz redzēt eiropiešus Jangonas ielās bija neierasts skats,» Ģirts Kaivēns atceroties pasmaida. «Pie manis uz ielas pienāca cilvēks un vaicāja: «No kurienes tu esi?» Es jau iepriekš katram gadījumam biju sagatavojis atbildi angļu valodā − mīklu, līdzīgu pantiņam, apmēram tā: «No Baltijas jūras krasta iepretim Zviedrijai…» Cilvēks man pat neļāva pabeigt skaitāmo pantiņu un teica: «Tā, tu esi no Latvijas, no Rīgas!» Es apmulsu. Pavaicājiet pie mums garāmgājējiem, kas ir Mjanma un kur tā atrodas. Deviņdesmit deviņos gadījumos no simta saņemsiet nepareizu atbildi.»
Švedagonas apmeklējuma laikā Ģirts Kaivēns bija sācis runāties ar gidi un viņas puisi. Šī iepazīšanās ir pāraugusi draudzībā. Tajā pirmajā reizē vietējie iedzīvotāji viesi no Latvijas iepazīstināja ar vietām, kur reti tiek ielaisti tūristi. Tika parādīti klosteri, skolas un universitātes. Varētu šķist, ka tā ir fantastika, bet mūsu tautietis toreiz pabija pat pie valsts vadības pārstāvjiem un iepazinās ar toreiz vēl valdošās militārās huntas pēdējo ārlietu ministru — vienu no Mjanmas mierīgās pārejas no militārās uz demokrātisko pārvaldību «arhitektiem».
Pēc mūsu sarunas partnera domām, XX un XXI gadsimta mijā Eiropas plašsaziņas līdzekļi nereti dēmonizēja toreizējo Mjanmas varu, akcentējot, ka valsti pārvalda militārā hunta. Eiropieši pat necentās izprast šīs Āzijas valsts sabiedrības briedumu un dziļumu. Tika veidots noturīgs iespaids, ka valstī nav nekādu brīvību, ka viss ir aizliegts un ka militāristi dara, kas vien viņiem ienāk prātā… Tas nekādi nesaskanēja ar to, ko savām acīm redzēja mūsu sarunas partneris. Tieši militārā hunta bija tā, kas pati piedāvāja un trīs gadu laikā īstenoja varas nodošanu pilsoniskai sabiedrībai.
Daudznacionāla federācija
Mjanma, kuras oficiālais nosaukums ir Mjanmas Savienība, ir federatīva valsts ar 64 miljoniem iedzīvotāju. Valstī ir septiņas pamattautības, vairāk nekā simts tautību un etnisko grupu. Tās visas, dzīvojot līdzās vairāk nekā divus tūkstošus gadu, ir pratušas saglabāt katra savu kultūru. Un tas ir noticis valstī, kas ilgus gadus ir bijusi slēgta ārpasaulei un, kā mēdz teikt, «vārījusies savā sulā». Ja viss tiešām būtu tik ļauni, kā savulaik rakstīja Rietumu prese, neizbēgami būtu jāizceļas nemieriem kaut vai bada dēļ. Patiesībā iekšējā spriedze valstī bija ne tuvu tik liela, kā to tēloja ārzemju žurnālisti.
Ja runā par iedzīvotāju apgādi ar pārtiku, tad ar to vispār nebija nekādu problēmu. Apstrādāti tiek tikai 13% lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Ne tāpēc, ka cilvēki būtu slinki vai kāds neļautu. Šajā apvidū ir tik augsta ražība, ka apstrādāt vairāk zemes nemaz nav vajadzīgs! Kopainas pilnīgākai izpratnei to var precizēt, sniedzot šādu informāciju: Mjanmai ir viens no pasaulē augstākajiem izglītotības indeksiem! Lasīt prot 98% iedzīvotāju.
Zīmīga bija armijas reforma, kuru kopš 2009. gada veica militārā hunta. Tās vadība saprata, ka Mjanmai, kas reformēja savu ekonomiku, būs grūti uzturēt lielu skaitu karavīru. Karaspēka daļu izformēšanu uzsāka reizē ar tādu uzņēmumu veidošanu, kuriem bija vajadzīgas darbarokas. Karavīri ir izglītoti un disciplinēti cilvēki, un tika nolemts, ka «uz viņu bāzes» varētu veidot vidusslāni.
Lielu iespēju zeme
«2010. gadā Mjanmā tika apstiprināta jauna konstitūcija. Pēdējos gados veikti tādi ekonomikas un demokrātijas pārveidojumi, ar kuriem var lepoties tikai dažas valstis. Valsts atver savas durvis ārpasaulei, un ārpasaule to atklāj sev. Ar katru braucienu ir redzams, ka interese par Mjanmu pieaug. Iebraucēju plūsmas gadā pieaugums atbilst vairākiem tūkstošiem procentu!» par saviem novērojumiem stāsta Ģirts Kaivēns.
Mjanmā pašlaik ir pārejas posms: no valsts kapitālisma «ar sociālisma seju» uz tirgus ekonomiku. Un tas paver iespējas tostarp arī Latvijas uzņēmējiem.
— Kas ir valsts ekonomikas pamats? — mēs vaicājām Ģirtam Kaivēnam.
— Vispirms jau uz iekšējo patēriņu un iekšējo tirgu balstīta ekonomika. Ir arī eksportējošās nozares. Mjanma ir bagāta ar naftu un gāzi, alvu, cinku, varu, dabīgo kaučuku un dažādām koku sugām. Tomēr par dabas bagātību ekspluatēšanu un nesaudzīgu izšķērdēšanu runas nau. Viss tiek darīts ar prātu, ņemot vērā valsts intereses. Piemēram, kokmateriālus nedrīkst izvest no valsts kā izejmateriālus, tos drīkst izvest, ja tie ir apstrādāti, tādējādi valsts iekšienē radot pievienoto vērtību.
Mjanma pārdzīvo zināmu industrializācijas periodu — aktīvi tiek veidoti rūpniecības un ražošanas uzņēmumi, tostarp arī ar ārvalstu kapitāla līdzdalību. Tie ne tikai apmierina iekšējo pieprasījumu, bet arī eksportē savu produkciju. Mjanmā par labu algu tiek uzskatīti 400 dolāru mēnesī, par vidēju — 200 dolāru mēnesī. Valsts cenšas radīt maksimāli labvēlīgus apstākļus ārzemju uzņēmēju piesaistīšanai. Noteiktās nozarēs uzņēmumiem var būt «nodokļu brīvdienas» no diviem līdz astoņiem gadiem. Galvenais, lai uzņēmums ražotu produkciju un nodrošinātu vietējiem iedzīvotājiem darbavietas. Saskaņā ar Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules Bankas novērtējumu Mjanmā izveidotā uzņēmējdarbības vide ir viena no pievilcīgākajām pasaulē, ar — atrunu, ka ir jāzina, jāizprot un jāakceptē vietējā kultūra un biznesa kultūra.
— Vai Mjanma tiešām ir viena no vispievilcīgākajām?! Ir taču arī, piemēram, Singapūra un Taivāna.
— Bet jūs pamēģiniet tajās iekļūt un ieņemt kādu nišu. Tas prasīs milzīgus finanšu ieguldījumus. Turp plūst milzīgas, tostarp arī spekulatīvā kapitāla plūsmas. Mjanma ir pieejams darbības lauks jebkuras nozares pārstāvjiem, sākot no uzņēmumiem, kas nodarbojas ar infrastruktūras un sakaru attīstīšanu, un beidzot ar visdažādāko ražošanu. Manā pēdējā braucienā šīs ziemas beigās ievēroju lielo ārzemēs ražoto medikamentu pārpilnību (vēl 2011. gadā aptiekās dominēja vietējā produkcija).
Strauji attīstās tūrisma nozare, kas nodrošina gan tā saukto pludmaļu tūrismu, gan arī izzinošo un izglītojošo tūrismu. Slavenais angļu rakstnieks Kiplings reiz sacīja: «Birma ir zeme, kas atšķiras no visa tā, ko jūs jebkad esat redzējuši.» Tā tas arī ir! Mjanmā katrs zemes pleķītis iepriecina ar dabas vai cilvēka roku izveidotu daiļumu. Šo ainu papildina gandrīz tūkstoš kilometrus garā piekrastes līnija. Tas viss sniedz lieliskas iespējas tūrismam.
Pagājušajā ziemā man palaimējās pabūt Bengālijas līča piekrastes vidienē — mēs atpūtāmies 14 kilometru garā pludmalē. Smiltis kā mūsu Jūrmalā, tikai klimats krietni siltāks. Par brīnumjauku vietu atpūtai pludmalē tiek uzskatīta arī Andamanu jūra. Tur ir milzum daudz salu, kurās var veidot jaunus un neatkārtojamus tūrisma anklāvus. Ar to ir neapmierināta kaimiņos esošā Taizeme, kurai nav vajadzīgs spēcīgs un interesants konkurents. Pēdējā gada laikā uz Mjanmu ir devušies atpūsties vācieši, spāņi, austrālieši un angļi. Redzēju daudzus ķīniešus, indonēziešus, malajiešus, indusus… Budistu svētvietas apmeklē šrilankieši un taizemieši. Ņemot vērā atpūtnieku plūsmas pieaugumu daudzās Mjanmas populārās vietās, jūtams liels viesnīcu deficīts. Lūk, jums vēl viena niša biznesam.
Strauji pieaug ārzemju investoru plūsma. Mēs ar manu Mjanmas partneri nodibinājām firmu SHWE MYANSTAR CO.LTD, kas nodarbojas arī ar ārzemju investoru piesaistīšanu, tikai izvēlamies strādāt ar atklātiem, pozitīvi domājošiem investoriem, kas ir gatavi nodarboties ar «radīšanu», tādiem mēs esam gatavi sniegt visas savas zināšanas un sakarus.
— Kāda ir situācija mums tuvajā nekustamo īpašumu jomā?
— Sarežģīts jautājums. No vienas puses, manuprāt, pēc četriem vai pieciem gadiem atsevišķi Mjanmas nekustamo īpašumu tirgus segmenti pārvērtīsies par pasaulē interesantākajiem. Kāpēc? Tāpēc, ka tie, tāpat kā visa valsts, ir piepildīti ar saturu. Tās ir vietas, kas būs saistītas ar tūristu plūsmas apkalpošanu.
Bremzējošs faktors šobrīd ir precīza zemes īpašumtiesību regulējuma neesamība. Tas ir saistīts ar to, ka pēdējo simts gadu laikā spēles noteikumi ir mainījušies pārāk bieži: katra jaunā vara zemi «te dalīja, te atņēma». Pašlaik tiek izstrādāti jauni likumi, kas reglamentēs zemes īpašumtiesības un zemes lietošanu. Valsts ir ceļā uz zemes privātīpašuma tiesībām. Tomēr jaunas tiesiskās bāzes izveidošanai būs vajadzīgi vairāki gadi.
Es, būdams ārzemnieks, nevaru nopirkt savā īpašumā ēku vai tās daļu. Toties es to varu izdarīt ar trasta līguma palīdzību: nopirkt to vietējam iedzīvotājam, kas uz līguma pamata nodos man lietošanas tiesības.
Trešais un perspektīvākais nekustamā īpašuma iegādes veids ir nodibināt vietējo uzņēmumu. Mjanmā saskaņā ar likumu par ārzemju investīcijām var reģistrēt uzņēmumu ar 100 % ārzemju kapitālu. Šim uzņēmumam uz 49—99 gadiem tiek nodrošinātas tiesības uz uzņēmējdarbībai nepieciešamo nekustamo īpašumu. Jaunā likumdošana nosaka, ka tas nozīmē arī tiesības uz šo īpašumu izpirkuma tiesībām.
Ir jāsaprot, ka Mjanma ir pašā ceļa sākumā uz tirgus ekonomiku. Taču tas paver lieliskas iespējas tiem uzņēmējiem, kuri ir gatavi investēt šajā valstī. Par to, ka viņi to iemīlēs, man nav ne mazāko šaubu!
Tas ir interesanti
Līdz 1989. gadam Mjanmu visa pasaule dēvēja par Birmu (tā to nosauca portugāļi). Valsts iekšienē šis nosaukums praktiski nekad netika lietots un tika uzskatīts par koloniālo mantojumu: Birma ieguva neatkarību no Lielbritānijas 1948. gadā. Vienlaikus ar valsts nosaukuma mainīšanu savus Lielbritānijas koloniālisma periodā iegūtos nosaukumus zaudēja arī daudzas pilsētas. Tām tika doti jauni nosaukumi. Tā bijusī galvaspilsēta Rangūna kļuva par Jangonu. Tagad šī pilsēta vairs nav galvaspilsēta, tomēr joprojām ir valsts ekonomikas centrs.
Tikai vārdi
Mjanmas iedzīvotājiem nav ne uzvārdu, ne tēvvārdu — tikai vārdi. Mjanmiešiem daudz svarīgāk ir zināt nedēļas dienu, kad viņš ir dzimis. Vārdus viņiem dod astrologi atkarībā no dzimšanas dienas. Turklāt Mjanmā nedēļai ir astoņas (!) dienas un ap katru svarīgu pagodu ir izvietotas astoņas figūras, kas simbolizē nedēļas dienas.
Stils un mode
Mjanmā visi iedzīvotāji — gan sievietes, gan vīrieši — valkā lodžus. Lodži ir mums pierasto svārku variants. Vīriešu lodži no sieviešu atšķiras ar krāsu kombinācijām (vīriešu lodžu krāsas nav tik piesātinātas), mezgla izvietojumu un formu. Sieviešu lodži ir kaut kas līdzīgs garam audumam, kuru sieviete aptin ap sevi un pēc tam sasien sānos ar aukliņām. Vīriešu lodži ir plaši svārki, kurus apģērbjot labo un kreiso augšmalu sasien priekšpusē apmēram tajā vietā, kur biksēm ir rāvējslēdzējs.
Ģirts Kaivēns: “Tūrisms uz Mjanmu — tas tomēr ir ekskluzīvāks un intelektuālāks tūrisms nekā uz turpat kaimiņos esošo Taizemi. Tā kā Latvijai nav tiešas gaisa satiksmes ar Mjanmu, ceļš uz to ir arī dārgāks. Bet tas ir tā vērts!”
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/2453
