Vēstures kuriozi
Viens no pasaules dižākajiem prātiem – Alberts Einšteins – reiz formulēja jēdzienu „izglītība”: „Izglītība ir tas, kas paliek pāri pēc tam, kad esi aizmirsis visu, ko tev ir mācījuši skolā.”
Ja būtu dzīva, es pats viņu...
2009. gadā Kanādas satiksmes ministrs Džons Beirds gandrīz vai izprovocēja starptautisku skandālu, pārpratuma dēļ palaižot baumas par Lielbritānijas ekspremjeres Margaretas Tečeres nāvi. Tas notika tā. Džons Beirds piedalījās svinīgās pusdienās. Neilgi pirms šī pasākuma nomira viņa kaķene vārdā Tečere. Noskumušais ministrs nosūtīja kādam savam draugam īsziņu: „Tečere nomira.” Draugs to uztvēra burtiski un pārsūtīja to citām augstu stāvošām personām, kas piedalījās svinībās. Ziņa nonāca līdz Kanādas premjerministram Stīvenam Hārperam, kas lika savam palīgam to pārbaudīt. Hārpers sazinājās ar Londonu un saņēma kategorisku atbildi, ka Margareta Tečere ir dzīva. Aculiecinieki stāsta, ka premjera palīgs notikušo esot komentējis šādi: „Ja tā kaķene vien būtu dzīva, es pats viņu nogalinātu!”
Ne jau līka, tikai pieliekusies
JP Chenet vīni ir slaveni ne tikai savas kvalitātes dēļ. Šis markas vīniem ir neparasta pudeļu forma – pudelēm ir līks kakliņš. Šīs neparastības skaidrojums ir atrodams JP Chenet reklāmas koncepcijā: „Reiz Francijas karalim Luijam XIV pusdienās pasniedza pudeli vīna, kuru bija atsūtījis Viņa Majestātes galma vīna piegādātājs Žans Pols Šenē. Taču šoreiz bija patrāpījusies pudele ar līku kakliņu. Monarhs sadusmojās un lika vīndarim ierasties Luvrā. „Ko tas nozīmē, mesje Šenē, kāpēc pudele ir līka?” karalis bargi vaicāja. „ Tā nav līka, tā paklanās Jūsu Majestātes spožuma priekšā,” nekavējoties atbildēja attapīgais vīndaris. „Un kas tas par iespiedumu uz pudeles?” nelikās mierā karalis. „Bet vai tad uz Jūsu galma dāmu tērpiem nepaliek iespiedumi no Jūsu Majestātes maigajiem pieskārieniem...” Luijam XIV atbildes patika, un viņš vīndari dāsni apdāvināja. Pēc audiences pie karaļa Šenē tūlīt pat devās pie stikla pūtējiem, lai pasūtinātu pudeles ar ieliektu kakliņu un iespiedumu pudeles sānos. Kopš tā laika JP Chenet vīnus pilda tikai šādās pudelēs.”
Ir ko zagt
Daudzi Krievijas imperatores Katrīnas Lielās tuvinieki bieži centās atvērt viņai acis, norādot, ka viņas galmā plaukst zagšana. Taču valdniece centās pret to izturēties ar humoru. „Mani apzog tieši tāpat kā citus, taču tā ir laba zīme, kas rāda, ka ir, ko zagt,” viņa 1775. gadā rakstīja savā vēstulē Beļkes kundzei.
Vispirms paskaidro, pēc tam par to runā
Dāņu zinātnieks un viens no modernās fizikas pamatlicējiem Nils Bors nebija diez cik labs lektors. Viņa draugi stāstīja, ka lekcijas laikā Boram nereti pazuda stāstījuma doma un ka viņa lekcijas ir juceklīgas un klausītajiem slikti saprotamas. Savukārt viņa brālis Haralds, kas, starp citu, bija sava laika pazīstams matemātiķis, bija lielisks lektors. Uz jautājumu, kāpēc Nilu ir grūti saprast, Haralds atbildēja: „Iemesls ir vienkāršs: es vienmēr paskaidroju to, par ko esmu runājis iepriekš, bet Nils vienmēr paskaidro to, par ko runās vēlāk.”
Labu romānu būtu vairāk, ja vien...
Franču rakstniekam Aleksandram Dimā tēvam reiz pavaicāja, kāds ir viņa viedoklis par zemo dzimstību un par to, ka daudzās ģimenēs ir tikai viens bērns. „Ļoti negatīvi,” savu viedokli paskaidroja dižais romānu rakstnieks. „Lūk, man ir tikai viens Dimā dēls, kas uzrakstījis „Kamēliju dāmu”. Ja man būtu vairāk dēlu, šādu romānu būtu daudz vairāk.”
Tuvredzīgā muļķība
Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu otrajā pusē un septiņdesmitajos gados skaņu ierakstu kompānijas „Decca Recording Co” īpašnieki bija spiesti nožēlot savu tuvredzību. 1962. gadā pie viņiem atnāca toreiz vēl mazpazīstama angļu grupa un paši piedāvāja ierakstīt savu albumu. „Mums nepatīk, kā viņi skan, un vispār ģitāra – ir vakardiena," publiski paziņoja „Decca Recording Co” pārstāvis. Grupas, kas vēlējās ierakstīt albumu, nosaukums bija „The Beatles”. Kopš 1963. gada Liverpūles četrinieka „The Beatles” skaņu plates pārdeva miljoniem eksemplāru, un visu pasauli aptvēra bītlumānija.
Banāna miza ir vēl lielāka par pašu banānu
Amerikāņu fiziķis un dabaszinātnieks Roberts Viljams Vuds nereti eksperimentēja pats ar sevi. Reiz viņš nolēma izmēģināt vieglu narkotiku iedarbību un „nobaudīja” LSD. Kad preparāta iedarbība beidzās, zinātnieks nevarēja tikt vaļā no uzmācīgas domas, ka narkotiskā reibuma stāvoklī viņš ir pratis izdarīt sensacionālu atklājumu, kas mainīs pasauli. Viņš tikai nekādi nevarēja atcerēties, kas tas bija par atklājumu. Tad Vuds nolēma eksperimentu atkārtot un iepriekš nolika pa rokai papīru un rakstāmo, kas bija nepieciešami dižā atklājuma pierakstīšanai. Kad narkotikas darbība atkal bija beigusies, zinātnieks ieraudzīja uz papīra ķeburus, ar kuriem bija fiksēts „cilvēces vēsturē dižākais secinājums”: banāns ir liels, bet banāna miza ir vēl lielāka.
Joprojām
Reiz Argentīnas prezidenta sieva Eva Perona viesojās oficiālā vizītē Itālijā. Milānā viņa ar svītu brauca pa pilsētu vaļējā automobilī. Gar korteža maršrutu bija sapulcējušies vietējo iedzīvotāju pūļi. Izdzirdējusi kādu saucienu no pūļa, Perona sašutusi pagriezās pret savu pavadoni – atvaļinātu Argentīnas admirāli: „Jūs dzirdējāt? Viņi mani sauc par padauzu!” „Es viņus lieliski saprotu, kundze,” atbildēja admirālis. „Es jūrā neesmu bijis jau piecpadsmit gadus, tomēr mani joprojām sauc par admirāli.”
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/2028
