Valsts nedrīkst pieļaut «tukšumu» tās nākotnes ieņēmumos!
Valsts nedrīkst pieļaut «tukšumu» tās nākotnes ieņēmumos!
Jevgēnija Markova-Krūmiņa, NIRA Fonds valdes locekle
05.08.2010
Pēdējā laikā sarunās ar mūsu klientiem, arī Latvijas masu mēdiju informācijas materiālos, diezgan bieži izskan jautājums: kādus draudus Latvijas nekustamā īpašuma tirgum var izraisīt tas, ka komercbankas, kuru saistīto uzņēmumu pārņemšanas procesā ir simtiem nekustamā īpašuma objektu, kļūst arvien nozīmīgāki tirgus spēlētāji?
Bažas pastiprina arī karstasinīgās diskusijas, kas tika izraisītas gatavojot likuma «Par maksātnespēju» grozījumus, kuru pieņemšana tieši vai pastarpināti skars daudzus.
Pasaules prakse, kā arī nesenā Latvijas nekustamā īpašuma tirgus attīstības vēsture pierādījusi, ka komercbanku ietekme nepalielinās šobrīd. Bankas bija, ir un arī būs visietekmīgākais nekustamā īpašuma tirgus spēlētājs. Finansējot darījumus, tām bija ievērojama tirgus attīstības katalizatora loma, turpretī tagad, to meitas struktūrām uzpērkot problemātiskos objektus, tām ir tirgus stabilizatora loma. Un iespējamā lētā piedāvājuma (tas, kas šobrīd atbilstu tirgus cenai) apjoma samazinājums jau uzrāda rezultātus: cenas pārstājušas krist un dažos segmentos pat pieaugušas.
Taču šībrīža Latvijas nekustamā īpašuma tirgus situācijā ir vērojams kāds nepatīkams paradokss. No vienas puses, mūsu valstī paliek arvien mazāk patriotu, nodokļu maksātāju un iedzīvotāju vispār. Uu lielākais vairums saprot, ka tas «nav uz labu». Bet no otras puses, valdības pārstāvji turpina ieņemt absolūti pasīva komercbanku (pie kam, lielākajā vairumā – ārzemju) un kredītņēmēju savstarpēju attiecību novērotāja lomu. Šīs attiecības vairākumā gadījumos šobrīd ir vienkārši neitrālas. Taču daudzos gadījumos – jautājums ir par vienīgo mājsaimniecības mājokli, kas tiek atsavināts un kuru konkrētā mājsaimniecība bija iegādājusies, ņemot vienīgo kredītu vispārējās eiforijas apstākļos. Laikā, kad mūsu valsts oficiālie pārstāvji pārliecināja iedzīvotājus par Latvijas ekonomikas attīstības stabilitāti, kas paredzēja darba vietu un, likumsakarīgi, arī ienākumu (jo sevišķi valsts sektorā) stabilitāti.
Visi problemātikso kredītu restrukturizēšanas jautājumi pie mums tiek izskatīti bez valsts līdzdalības. Tas ir starp komercstruktūru ar tās ilggadējo darba pieredzi daudzajās valstīs gan ažiotāžas pieprasījuma, gan krīzes brīžos un fizisku personu (kredītņēmēju). Bankas šos jautājumus risina pēc savām izstrādātajām tehnoloģijām un iespējām, ko sniedz konkrētās valsts likumdošana. Kredītņēmēji – katrs kā māk. Kāds turpina bez ierunām maksāt un radušās situācijas slēptās devalvācijas apstākļos, kad algas tika samazinātas reizēs, kļūst par «strādājošo ubagu» (jauns termins, kurš piemērojams daudziem mūsu valsts iedzīvotājiem, kuri vēl joprojām nav zaudējuši darbu, bet, kuru izdevumi par kredīta atmaksai, komunālo pakalpojumu rēķinu apmaksai un minimālā pārtikas produktu groza iegādei ir vienādi vai pat nedaudz pārsniedz reizēs samazinātas algas apmēru). Kāds, savukārt, padodas un, palikdams bez sava mājokļa, aizbrauc dzīvot pie radiem vai uz ārzemēm.
Līdzīga pasīva valsts politika vairākus gadus tika realizēta arī tad, kad Latvijā notika ievērojamas ārzemju valūtas naudas masas iepludināšana un tās praktiski bezkontroles izsniegšana hipotekāro kredītu formā mūsu valsts iedzīvotājiem, kuri, lielākajā vairumā gadījumu, savus ienākumus saņem latos.
Valsts savu līdzdalību šajā visā procesā parādījusi tikai tad, kad augstāk minētie kredītņēmēji kļuvuši par potenciālajiem «bankrotiem». Un šeit rodas virkne jautājumu: kāpēc valsts nav neko darījusi un arī nedara neko, lai novērstu mūsu valsts iedzīvotāju bankrotus? Kam šie bankroti ir izdevīgi? Kāpēc «kaulēšanās» notiek tikai par to, cik gadus būs nepieciešams visu atdot kreditoram? Kāpēc mūsu valstī netiek izstrādāti kredītņēmēju aizsardzības mehānismi krīzes vai pat, varētu teikt, force majeure apstākļos un netiek izmantota citu, attīstītāku, valstu pieredze šīs problēmas risināšanai?
Ir atbilde - «nav naudas»! Taču «Gaismas pils», dārgu tiltu būvniecības un Parex bankas pārņemšanas kontekstā tas skan diezgan savādi. Vēl dīvaināk tas liekas tad, kad tiek aplūkota statistika: no 154.000 mājsaimniecību, kurām ir hipotekāro kredītu saistības, ievērojamas maksājumu problēmas šobrīd ir aptuveni 14.600 ģimenēm. Un absolūti ne visi no šiem 14.600 kredītņēmēju aizņēmās sava vienīgā mājokļa iegādei!
Manuprāt, visus kredītņēmējus, kuri atrodas uz bankrota sliekšņa nevar, nedrīkst vērtēt vienādi. Viņiem vajadzētu būt nosacīti iedalītiem divās principiāli atšķirīgās kategorijās. Pirmie – tie ir tie, kuri, kaut kādu iemeslu dēļ, bija pirkuši nekustamo īpašumu biznesam kā fiziskās personas, neizmantojot uzņēmējdarbības veikšanai paredzēto juridiskās personas statusu (SIA, AS utt.), kurā paredzēta ierobežota finansiālā atbildība. Un, kā zināms, jo lielāka iespējamā peļņa, jo riskantāka ir konkrētā uzņēmējdarbība. Un Latvijā šī teorija «negaidīti» attaisnojās. Pārsīlētam un nepamatotam biznesa riskam, saskaņā ar vispārekonomiskajiem principiem, būtu jārada zaudējumi, kas izraisīti nepamatota optimisma dēļ. Tāpēc augstāk minētā fizisko personu kategorija nevar tikt vērtēta ar otru kredītņēmēju grupu. Otra grupa – tās ir mājsaimniecības, kuras bija iegādājušās vienu vienīgo nekustamo īpašumu galalietošanai, tas ir ģimenes mājoklim. Šādu kredītņēmēju bankrotu nedrīkstētu pieļaut principā.
Pasaules prakse liecina, ka no krīzes pirmās atkopjas tās valstis, kuras veic mērķtiecīgas hipotekāro kredītu refinansēšanas programmas. Tiek darīts viss, lai nepieļautu masveida labticīgu nodokļu maksātāju bankrotus. Valsts atbalsta programmas problemātiskajiem kredītņēmējiem tiek realizētas Lielbritānijā, Vācijā, Šveicē, Īrijā, Skandināvijas valstīs, arī Spānijā. Un galveno lomu šo programmu realizēšanā veic šo valstu centrālbankas. Tās nosaka sistēmnoteicošās savu valstu komercbankas un izsniedz tās salīdzinoši lētus kredītresursus problemātisko kredītu refinansēšanai, kā arī kredītu izsniegšanai jauniem pircējiem. Šādu programmu ietvaros, kredītņēmējiem, kuri bija ņēmuši kredītu sava vienīgā mājokļa iegādei, tiek radīti maksimāli komfortabli nosacījumi: uz dažiem gadiem tiek atlikta pamatsummas atmaksa vai ievērojami tiek samazināta procentu likme. Tiek fiksēta procentu likme uz 3-5 gadiem. Piemēram, Spānijā, kur bezdarba līmenis tuvinās 20%, tiek realizēta valsts programma, kura ļauj periodā, kad cilvēks ir palicis bez darba, vai nu vispār nedzēst aizdevumu vienīgā mājokļa iegādei, vai arī atmaksāt tikai procentus. Tālredzīgas Eiropas valstis, kuras realizē problemātisko kredītņēmēju atbalsta programmas, dara visu, lai cilvēki nebankrotētu kredītlikmju pieauguma vai bezdarba dēļ, lai mājsaimniecību kredītu maksājumi arī krīzes periodā nepārsniegtu 30-35% ģimenes budžeta. Šādos apstākļos rodas lērums citu pozitīvu faktoru, kas ietekmē valsts ekonomikas atkopšanos un pieaugumu:
– iedzīvotājiem tiek saglabātas iespējas iegādāties citas preces un pakalpojumus, kas uztur valsts iekšējo patēriņu un atgriežas valstī nodokļu formā;
– nodokļu maksātāji nepamet valsti, kurā dzīvo;
– nekustamā īpašuma tirgus stabilizējas, pakāpeniski pieaug aktivitāte;
– aktīva nekustamā īpašuma tirgus apstākļos atkopjas arī būvniecības nozare, kas tradicionāli nodrošina ievērojamu darba vietu skaitu;
– ekonomikas atveseļošanās sekmē pakāpenisku kreditēšanas atsākšanos, kas nepieciešama gan biznesam, gan arī fiziskām personām utt.
Nepieciešamo līdzekļu nodalīšana vienīgā mājokļa īpašnieku palīdzībai, kuri šobrīd cieš maksājumu grūtības – tas ir īstermiņa valsts ieguldījums tās iedzīvotājos, būtībā, savā pamata kapitālā. Nav runa par to, ka šādiem kredītņēmējiem nav jāmaksā vispār. Cilvēki atdos savus kredītus, bet nākotnē, kad situācija stabilizēsies. Viennozīmīgi, valstij šādas programmas realizēšanai ir nepieciešams normāls biznesa plāns. Tajā tiek noteikta šodienas nodokļu bāze ar esošo bezdarba līmeni un tiek parādīts, kāda tā būs vēlāk, kad ekonomika stabilizēsies un sāks attīstīties. Mums (mūsu valstij) ir jāpierāda, ka mums būs no kā atdot kredītu aizdevējiem (SVF un citiem kreditoriem). Saņemot šo kredītu, valstij būs iespēja palīdzēt tiem, kuri nokļuvuši lielās grūtībās nepamatoti.
Mājsaimniecību bankrots normālā valstī, manuprāt, nav pieļaujams vispār (ja vien runa nav par augstāk minēto fizisko personu uzņēmējdarbību)! Bankrots būtībā taču ir nesaņemto un nākotnes ieņēmumu vienkāršota norakstīšana. Tas ir “tukšums” nākotnes ieņēmumos. Restrukturizācija ir reāli nākotnes periodu ieņēmumi.Gadījumi, kad veseli, pilnvērtīgi mūsu valsts iedzīvotāji kļūst par bankrotiem, parāda situācijas absurdu mūsu valstī. Pieļaut šādu cilvēku bankrotu ir tuvredzīgi.
Ja valsts vadība netic, ka nākotnē ekonomikas situācija valstī uzlabosies, ka tiks radītas jaunas darba vietas tuvāko 3-5 gadu perspektīvā, tad kurš mums noticēs? Kurš būs tas, kas aizdos, ieguldīs šādā valstī?
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/1676
