Valsts augstskolas grib pārdot un būvēt
Valsts augstskolas, kuru apsaimniekošanā ir vairāki desmiti nekustamo īpašumu, uzskata, ka likuma uzliktie ierobežojumi, brīvi rīkoties ar tiem, ir kavēklis attīstībai. Īpaši neapmierinātas ar šādu situāciju ir Latvijas Universitāte (LU) un arī Rīgas Tehniskā universitāte (RTU), kuras nākotnē savu darbību vēlas koncentrēt vienuviet, nevis dažādās pilsētas daļās.
Šobrīd tikai daļa ēku un zemes pieder pašām augstskolām – pārējie īpašumi ir nodoti to valdījumā vai lietojumā, un likums liedz kādu no tiem atsavināt. Grozījumi likumā gan paredz, ka vismaz teorētiski augstskolām ir iespējams lemt par kāda tās īpašumā esoša objekta pārdošanu, taču procedūra ir gana smagnēja un, lai to izdarītu, ir vajadzīgs Ministru kabineta (MK) akcepts.
RTU rektora padomnieks attīstības jautājumos Artūrs Zeps skaidro, ka «atsavināšana nekādā ziņā nenozīmē pliku pārdošanu», jo MK dotu ne tikai atļauju, bet arī noteiktu, kur un kā iegūtā nauda būtu jāiegulda. Tomēr – lai cik argumentēti būtu augstskolas nodomi, tikpat labi valdība varot arī atteikt ēkas pārdošanu, pamatojot ar to, ka tā vajadzīga pašiem. RTU pārstāvis uzsver, ka šobrīd gan ne par viena īpašuma atsavināšanu netiekot lemts. Ir izveidota darba grupa, kas izvērtējot, kurus objektus atdot RTU īpašumā un kurus ne. Patlaban augstskolas rīcībā ir 52 objekti, bet tikai 20 no tiem RTU ir pilntiesīga saimniece. «11 īpašumu mums jau iepriekš piederēja, bet deviņus ieguvām pērn decembrī,» teic A. Zeps, piebilstot, ka, lai gan visās 52 vietās notiekot kāda darbība, esot doma turpmāk koncentrēt aktivitātes Ķīpsalā, Pulka ielā, Meža ielā un Skolas ielā. Citur izvietotās ēkas varētu ar laiku arī pārdot un iegūtos līdzekļus ieguldīt studentu pilsētiņas izveidē. Jau tagad RTU Ķīpsalā esot uzbūvējusi divus dienesta viesnīcu korpusus, bet vēl divas fakultāšu ēkas tiek renovētas.
Arī LU saimniecībā, kurā ir 70 objektu, lielākā daļa ir valsts īpašums, kas nodots LU valdījumā. «Mūsu rīcība ar tiem ir ierobežota, tas nozīmē, ka universitātei īpašumi pienācīgi jāuztur, bet tā nevar tos, piemēram, pārdot, lai gūtu ienākumus citu īpašumu uzturēšanai vai jaunas infrastruktūras attīstībai, piemēram, LU Akadēmiskā centra celtniecībai Torņakalnā,» neapmierināts ir LU rektors Mārcis Auziņš. Viņaprāt, izmantošanas mērķis nereti šiem īpašumiem noteikts pārāk šauri – tikai izglītības vai zinātnes funkciju nodrošināšanai, tādējādi «ierobežojot LU pielāgoties jaunām situācijām». Pašlaik tiekot izstrādāta LU infrastruktūras Attīstības koncepcija, izvērtējot arī tās nekustamo īpašumu izmantošanu. «LU telpiskā sadrumstalotība traucē efektīvi īstenot tās pamatfunkcijas. Būves pārsvarā ir novecojušas, bet to renovācija pārsniegtu jaunu būvju izmaksas. Tāpēc valsts atbildīgajām institūcijām būtu efektīvi jāplāno izglītības infrastruktūras attīstība un Eiropas fondu līdzekļu piesaiste un plānošana, jo esošā politika neparedz jaunu ēku būvi,» pauž M. Auziņš.
Ja Rīgas augstskolas saskata iespējas vismaz teorētiski kādu no ēkām pārdot, tad ārpus tās robežām par to vēl galvu nelauza. Daugavpils universitātes rektors Arvīds Barševskis gan atzīst, ka summas īpašumu apsaimniekošanai aizejot iespaidīgas – ap trešdaļu no DU budžeta. Taču, ja arī vēlētos lemt par kādas ēkas atsavināšanu, tad ļoti apšaubāmi būtu, vai izdotos atrast kādu pircēju, jo «Daugavpils jau nav Rīga».
Raksta pilno versiju var aplūkot: http://nra.lv/latvija/118530-valsts-augstskolas-grib-pardot-un-buvet.htm
