Vai kļūsim reiz pieauguši?
Viktors Mišins, konsultants nekustamo īpašumu jautājumos
Pirms kāda laika kārtējo reizi biju aizbraucis uz Vāciju. Mani, kura darbība ir saistīta ar nekustamajiem īpašumiem un kurš tai ir uzticīgs, atkal pārsteidza un izbrīnīja Vācijas lieliskie ceļi un sakoptās pilsētas. Pats no sevis radās jautājums, kāpēc ar ceļiem un sakoptību pilsētās ir tik sarežģīti Latvijā?
Atbilde uz jautājumu „uzpeldēja” visai ātri: „Visu veido cilvēki. Viņu attieksme pret to, ar ko nodarbojas. Tostarp arī attieksme pret ceļiem, savām mājām un savām pilsētām. „Mihaila Bulgakova romānā „Suņa sirds” profesors Preobraženskis mēdza izteikties, ka visas nelaimes ir mūsu galvās, nevis klozetpodos…
Lai cilvēks savā zemē sāktu būvēt ceļus tā, lai pēc tam ar tiem ilgi nevajadzētu noņemties to labā stāvokļa dēļ, kaut kam pareizam būtu jānotiek cilvēka galvā. Bet kam? Kas ļauj vāciešiem būvēt labākos ceļus pasaulē, un kas to pašu neļauj darīt latviešiem? Šo pašu jautājumu var uzdot par tiltiem, par mājām… Šķietami vienkārši jautājumi. Tā ir tikai šķietamība, ja jau pat trešajā gadu desmitā pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā tā arī neizdodas uzbūvēt kaut ko ātri, droši un kvalitatīvi. Ja mēs aptaujātu mūsu valsts iedzīvotājus (savus paziņas esmu aptaujājis), visbiežāk atbilde būtu – tādēļ, ka zog…
Pieņemot, ka tā tas arī ir, atliek tikai priecāties par Vāciju, kas ir atradusi zāles pret šo zaglības kaiti. Ko īsti pie mums Latvijā praktiski nozīmē vārdiņš „zog”? Vai tas nozīmē, ka projektētāji vai būvnieki, vai arī gan vieni, gan otri neievēro būvniecības tehnoloģijas? Vai varbūt būvniecības uzņēmumos pie mums strādā nekvalificēti speciālisti? Vai šādā gadījumā varam secināt, ka, lai Latvijā ceļi atbilstu vācu kvalitātei, principā ir jāievēro divi noteikumi. Pirmais, – precīzi jāzina, kas ir labi ceļi. Otrais, – tie jābūvē tā, lai precīzi atbilstu šīm zināšanām. Bet pie mums nesokas ne ar vienu, ne ar otru. It īpaši ar otro noteikumu.
Nemūžam neticēšu, ka labu ceļu būvniecības tehnoloģijas ir nepieejamas Latvijas speciālistiem un ka vācieši nebūtu ar mieru padalīties ar savām zināšanām. Un pat tad, ja tas būtu kāds noslēpums, var aizbraukt uz Vāciju un pētīt procesu, jo Vācijā visu gadu tiek būvēti un remontēti desmitiem dažādu ceļu. Tomēr, iespējams, nevienam no tiem, kuri Latvijā pieņem lēmumus par ceļiem, tas nav vajadzīgs… Vai arī cilvēku, kam rūp darbs, ko viņi dara, pie mums ir tik maz, ka viņi neko nevar kardināli mainīt. Turklāt rodas iespaids, ka neviens vai gandrīz neviens no tiem, kuri sēž ierēdņu un ministru krēslos, nav ieinteresēts, lai Latvijas ceļi, tilti un mājas būtu kvalitatīvas un ilgmūžīgas. Vai varbūt ir izdevīgāk, ja šīs būves nemitīgi jāremontē? Jo biežāk, jo vairāk naudas pa ceļam no dažādiem Eiropas fondiem var „pielipt mūsu rokām”. Tas, ka visā pasaulē būvniecības nozare tiek uzskatīta par otro korumpētāko nozari tūlīt pēc ieroču tirdzniecības, nevienam nav noslēpums. Visi to it kā saprot, tomēr sēž rokas klēpī salikuši. Un mēs? Vai kopā ar jums daudz darām, lai šis grēkāžu loks tiktu pārrauts? Nemelosim sev – neko. Vai gandrīz neko…
Vēlreiz par minētajiem diviem noteikumiem un par to, kā mēs būvējam. Tikai tad, kad mūsu līdzgaitnieki dažādos līmeņos atzīs paši sev, ka pavisam neprotam būvēt, ka būvniecības sagatavošanas darbu un arī būvniecības organizēšana pie mums tiek nepienācīgi organizēta, varēsim sākt mainīt kaut ko mūsu valstī uz labo pusi. Tas būs pareizi. Ja esat sevi vien pārliecinājis, ka esat, piemēram, labsirdīgs un labs cilvēks, bet nedarīsit neko, lai par tādu kļūtu un citi jūsos atzītu labās īpašības, − tas ir ceļš uz nekurieni! Paša domas par sevi neko nemaina. Pozitīvas pārmaiņas notiek, ja darīsit visu, lai kļūtu labs savos darbos un rīcībā …
Teiktais attiecas arī uz jebkura būvniecības procesa pareizu organizēšanu –, vispirms atzīstot, ka tas pie mums vai nu vispār ir nepareizi organizēts, vai vismaz stipri „pieklibo”. Ir noskaidrojams, kas tajā ir nepareizi, un tajā veicama reorganizācija.
Kas to darīs? Atbilde vienlaikus ir gan vienkārša, gan sarežģīta: tikai mēs kopā ar jums! Ne jau kāds cits. Tas darāms tiem, kuri tajā ir visvairāk ieinteresēti. Un tikai tiem. Kam konkrēti? Mūsu valsts iedzīvotājiem, visiem tiem , kuri dzīvo Latvijas teritorijā. Tiem, kuriem vajadzīgi ceļi, tilti un mājas, − tiem, kuru nauda iekasēto nodokļu veidā ar apskaužamu pastāvīgumu tiek tērēta, lai atkal un atkal iegrieztos pie salīdzinoši nesen uzbūvētā, lai to labotu, pārtaisītu, pabeigtu un nebeidzami lāpītu… Bet tam taču jau ir iztērēts milzums daudz mūsu un mūsu valsts naudas.
Neviens ierēdnis mums to neorganizēs – sava amata būtības dēļ. Līdzīgi to nedarīs arī neviena ministrija. Kaut vai tāpēc vien, ka gan ministrijas, gan ierēdņi ir vismazāk ieinteresēti. Neviens nezāģē zaru, uz kura sēž…
Lai mēs varētu kaut ko darīt, lai kļūtu atbildīgi kaut vai par to, ko būvējam visai valstij (un tātad pašiem sev), par to, kam tērējam daudzus un daudzus miljonus eiro, – mums jāsāk sadarboties. Jāiepazīst citam cits… Tās nav tikai attiecības starp pilsoņiem un nepilsoņiem, latviešiem un krieviem vai kādām sociālām grupām vai veidojumiem. Teiktais attiecas uz visiem tiem, kuri dzīvo Latvijā un domā par tās uzplaukumu nākotnē. Attiecas uz tiem, kuri vēlas, lai tā būtu labāka, lai tā attīstītos un nevis stagnētu, lai cilvēki gribētu uz šejieni atbraukt un dzīvot, nevis pamest šo zemi. Dažkārt – uz visiem laikiem…
Mums ir jāsaprot, ka tieši dažādu veidu nelīdzdarbošanās palīdz sliktajam, kas šodien notiek ar mums Latvijā. Tostarp arī tās nekārtības (un diemžēl tas ir ļoti maigi teikts) mūsu līdzekļu izlietojumā. Mūsu, nevis kaut kādu ministriju, iestāžu vai pat valsts līdzekļu tērēšanu… Jo drīzāk to sapratīsim, jo drīzāk sāksim kaut ko darīt, jo drīzāk pie mums būs tādi paši ceļi un pilsētas, un pilsētiņas kā Vācijā. Ne jau teritorija, tikai cilvēki, kas tajā dzīvo, ir iemesls visam, kas notiek. Nošķirtība sabiezina gaismu, un gaismas kļūst aizvien mazāk un mazāk. Savukārt viss sliktais norisinās tieši tumsā. Tas, vai mēs kļūsim pieauguši, ir atkarīgs tikai no mums pašiem…
Raksta pilno versiju var aplūkot: http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/2724
