Vadims Markovs. Viņš atceras, kā viss sākās
Romāns Golubevs
Māklera profesija lielai Latvijas sabiedrības daļai jau sen ir kļuvusi par nepatīkamu pārmetumu objektu. Vieniem skauž viņu panākumi, citi uzskata tos par parazītiem, kas plēš no darījumu dalībniekiem nepamatoti augstus komisijas procentus. Tiesa, lielākajai daļai apvainojumu ir vispārējs un nekonkrēts raksturs.
Lai kaut nedaudz kausētu neuzticības ledu pret vidutāju profesijas pārstāvjiem, „m2” uzsāk jaunu rubriku – „Māklera portrets”, kuras ietvaros mēs katru mēnesi iepazīstināsim lasītājus ar spilgtākajiem un autoritatīvākajiem Latvijas nekustamā īpašuma aģentiem. Mūsu šodienas viesis ir kompānijas \"NIRA Fonds\" prezidents Vadims Markovs. Kompānijas, kas tika reģistrēta 1991. gada jūnijā un kuru var pieskaitīt pie Latvijas nekustamā īpašuma biznesa celmlaužiem.
Par cieņu, kuru kā profesionālis šodien bauda Vadims Markovs, liecina gadījums, kura liecinieks es biju šā gada pavasarī. Latvijas Nekustamo īpašumu asociācija „Lanīda” organizēja nedēļas semināru jaunajiem mākleriem. Viens no lektoriem bija arī „NIRA Fonds” vadītājs. Viņa lekcijās klausītāju vidū bija arī vienas no Latvijas lielākās bankas Hipotēkas nodaļas vadītājs. „Atnācu tikai tādēļ, lai uzzinātu Markova viedokli par situāciju, kas pašreiz veidojas tirgū”, - atzinās baņķieris sarunā ar šo rindu autoru. „Tas ir viens no zinošākajiem mūsu biznesa speciālistiem”, - šādu Markova raksturojumu man gadījās dzirdēt no viņa kolēģa un konkurenta puses.
Meistars uz visām lietām
Tomēr vēl ceturtdaļgadsimtu agrāk mūsu šodienas varonis diez vai domāja, ka saistīs savu dzīvi ar nekustamajiem īpašumiem. Jo vairāk tāpēc, ka 1982. gadā viņš ar izcilību pabeidza Rīgas Politehniska institūta Elektroenerģētikas fakultāti. Un, kas zina, būtu viņš piedzims agrāk, varbūt tā arī būtu palicis uzticīgs inženiera profesijai. Tomēr ekonomisko un politisko pārmaiņu vēji, kas Latvijā iegriezās astoņdesmito gadu beigās, lika viņam paraudzīties uz dzīvi ar citām acīm. 1990. gadā Vadims metās privātajā biznesā. „Sākumā ķēros pie visa, kas pagadās”, - viņš atceras. Nodarbojās pat ar privātajiem pārvadājumiem, bija visai pazīstamā holdinga „Interpegro Latvija” menedžeris, kur nodarbojās ar juridisko dokumentu reģistrāciju un kravu noformēšanu.
Kā radās ideja izmēģināt sevi nekustamo īpašumu laukā? Pavisam banāli. Bija problēmas ar komunālo dzīvokli... Piedevām, nekustamo īpašumu sfēra ieinteresēja vēl vairākus uzņēmējus un pašvaldības pārstāvjus. Apstākļu labvēlīgās sakritības rezultātā vai, ja vēlaties, likteņa vadīta 1991. gada jūnija sākumā tika reģistrēta kompānija „NIRA Fonds”.
Viens no pirmajiem „NIRA Fonds” darījumiem bija telpu noma, kurām tūlīt pat tika atrasts apakšīrnieks. Pieprasījums pēc tirdzniecības un noliktavu telpām tolaik bija neiedomājami liels – piedāvājuma tikpat kā nebija. Augošās uzņēmēju šķiras pārstāvji meklēja izdevību nomāt telpas visos iespējamajos un neiespējamajos veidos. Cilvēks, kas bija pratis noīrēt telpas pat vismazākajam veikaliņam, tika uzskatīts par bagātnieku. Dzīvokļi? Darījumi ar tiem notika, taču runa bija nevis par pārdošanu, bet maiņu.
Palīdzība pilsētai
Šodien vairs tikai retais atceras, kāds ir „NIRA Fonds” saīsinājuma atšifrējums. Tas skan: Latvijas Nekustamo Īpašumu Rekonstrukcijas un Attīstības fonds. Nosaukumā bija ietverts jaunās kompānijas tobrīd galveno interešu spektrs. Latvijā notika pāreja no valsts uz privāta īpašuma formu un bija vajadzīgi speciālisti, kas spētu sniegt palīdzību šā procesa organizēšanā. Vadimu aizsūtīja uz Vāciju, lai viņš apgūtu privatizācijas pieredzi – par laimi, viņš labi prata vācu valodu. Iegūtās zināšanas tika sekmīgi pielietotas, organizējot Latvijā pirmās valstij un pašvaldībām piederošo nepabeigtās celtniecības objektu izsoles. „NIRA Fonds” stāvēja pie pirmo privātpersonām un kompānijām pārdodamo gatavo objektu izsoļu šūpuļa - Markovs un viņa kolēģi gatavoja juridisko bāzi, novērtēja lotes un organizēja reklāmas kampaņu. Par vienu no tā laika veiksmīgākajiem darījumiem kļuva ēkas pārdošana Gertrūdes ielā 33, kurā vēlāk atradās „Banka Baltija”. 1,6 miljoni latu – šādu 90. gadu sākumam fantastisku summu par šo īpašumu samaksāja pircējs.
Bija, protams, arī tādi, kuros „NIRA Fonds” aktīvā un veiksmīgā darbība izsauca neapmierinātību. Vairāki deputāti no Latvijas Augstākās Padomes tribīnes pat aicināja pievērst uzmanību Rīgas pašvaldības institūciju un „NIRA Fonds” sarīkotajai galvaspilsētas iztirgošanai. Pašvaldības pārstāvjiem nācās ilgi skaidrot šādu izsoļu nepieciešamību – pilsētas budžetā nebija naudas, bet izsoles ļāva to iegūt.
Vienkārša aritmētika
Par zīmīgu Latvijas nekustama īpašuma tirgus attīstībai notikumu kļuva 1991. gadā pieņemtais likums „Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” Sākās lielu ēku izpārdošanas darījumi, komunālo dzīvokļu iemītnieku izmitināšana atsevišķos dzīvokļos, objektu rekonstrukcija galvaspilsētas vēsturiskajā centrā. Krasi pieaugušo dzīvokļa tirgus piedāvājumu 1993-1994. gadā vēl vairāk paskubināja krievvalodīgo iedzīvotāju masveida imigrācija un Krievijas armijas izvešana. Pēc Markova aprēķiniem tikai no Rīgas vien izbrauca aptuveni 160 tūkstoši iedzīvotāju, kas atbrīvoja vairāk nekā 1,5 miljonus kvadrātmetrus dzīvojamo platību. Dzīvokļu cenas (toreiz valsts un municipālajā fondā faktiski tika pārdotas īres tiesības) šodienas izpratnē bija vienkārši smieklīgas un ļoti viegli iegaumējamas. Vienistabas dzīvoklis Rīgas guļamrajonā maksāja 1000 dolārus, divistabu – 2000, trīsistabu – 3000, bet četristabu – 4000 dolārus. Platības denacionalizētajās mājās, tai skaitā Vecrīgā, tika piedāvātas par 100 dolāriem kvadrātmetrā.
Ne tikai Latvijā vien
Tajos gados Vadims Markovs un „NIRA Fonds” debitēja arī starptautiskajā arēnā. Vācijas apmeklējumu laikā viņš iepazinās ar pārstāvjiem no kompānijas „Aengefeld”, kas ir viena no lielākajām vācu nekustamo īpašumu kompānijām. Tā bija uzkrājusi lielu pieredzi valsts un pašvaldības īpašumu privatizācijas programmu realizācijā Austrumvācijā. Ar šīs kompānijas palīdzību Latvijai izdevās pievienoties Krievijas armijas izvešanas no Austrumvācijas programmai, kuru daļēji finansēja Vācijas valdība. Vadims braukāja pa Krieviju un uzpirka nepabeigtās celtniecības objektus. Tie tika pabeigti un pēc tam nodoti Krievijas militārpersonu izvietošanai. „Izdevīgs bizness”, - nenoliedz mūsu sarunas biedrs. Vācieši dzīvojamās platības kvadrātmetru no viņa pirka par 400-450 markām, kas pateicoties inflācijai (ēku pabeigšanas darbi tika veikti par Krievijas rubļiem), ļāva saņemt līdz 100% peļņas. 1994. gadā „NIRA Fonds” bija pirmā no postpadomju telpas kompānijām, kas debitēja ar savu stendu lielākajā starptautiskajā nekustamo īpašumu gadatirgū Kannās (MIPIM).
1993. gadā „NIRA Fonds” atvēra savu biroju Sanktpēterburgā. Šeit, piedaloties konkursā, kompānija iegādājās investīciju kontraktu par vesela kvartāla rekonstrukciju pilsētas vēsturiskajā centrā līdzās metro stacijai „Vladimirskaja”. Tikai līdz galam pabeigt šo objektu kompānijai gan neizdevās – 1995. gadā sabruka Latvijas banku sistēma. Un, tā kā Pēterburgas projektu finansēja viena no Latvijas bankām, tad objektu nācās iesaldēt.
Ja atgriežamies pie 1993-1994. gada perioda, tad, kā stāsta Markovs, tie, kas izprata nekustamā tirgus attīstības principus, toreiz veica lieliskus kapitālieguldījumus. Kāds amerikāņu uzņēmējs nopirka gandrīz desmit dārgas mājas. Šīs investīcijas ļāva viņam nepilnu desmit gadu laikā daudzkārtīgi palielināt savu bagātību.
Pateicoties citiem biznesiem
Pēc 1995. gada banku krīzes nekustamā īpašuma tirgus turpat vai divus gadus pārdzīvoja stagnāciju. Uz nekustamo īpašumu pusi tas sāka skatīties tikai, sākot ar 1997. gada beigām. „NIRA Fondam” izdzīvot palīdzēja tikai tas, ka man bija kompānijas ar citu biznesa profilu. Tās bija ar nekustamo īpašumu saistītās uzņēmējdarbības virziena donori”, - smaida Vadims. Starp citu, tad pat viņš kļuva arī par „NIRA Fonds”, kurā tobrīd strādāja 10 cilvēki, vienīgo īpašnieku.
1998. gadā, kad sabruka Krievijas banku sistēma, „NIRA Fonds” vēsturē iezīmējās ar Maskavas pārstāvniecības slēgšanu. Latvijas nekustamo īpašumu tirgus noturējās. Tas pēc Markova domām ir vispirms jau Latvijas banku sistēmas nopelns, kas pēc 1995. gada krīzes bija pratusi pārgrupēties. Tā varēja piedāvāt uzņēmējiem lētākus kredītresursus. Rezultātā cenas dažos tirgus sektoros, piemēram, dzīvokļiem Rīgas Centrā pat nedaudz pacēlās.
Nu, un sākot ar 1999. gadu, kad bankas sistēma saka uzņemt apgriezienus, nekustamā īpašuma tirgus sāka kāpt kalnup. Tiesa, šajā ceļā bija arī nelieli sastinguma periodi, taču tie izrādījās tikai nelielas pauzes atelpai pirms kārtējā lēciena.
Evolūcijas piekritējs
Reizē ar Latvijas tirgu auga arī kompānija „NIRA Fonds”. Pašreiz tās darbinieku štatos Latvijā ir 65 cilvēki, bet vēl 28 strādā Sanktpēterburgā. „Vai neķeras pie sirds, ka, būdams Latvijas nekustamo īpašumu biznesa celmlauzis, jūsu uzņēmums nav kļuvis par tā lielāko spēlētāju, lai arī esat līderu pieciniekā?”, – painteresējās „m2”. „Katram ir savs kompānijas attīstības tempu un mērķu redzējums. Pēc manām domām, galvenais uzdevums kompānijas attīstībā ir nepieļaut, lai šis process novestu pie sniedzamo pakalpojumu kvalitātes pasliktināšanās. Tādēļ es neesmu lielu lēcienu piekritējs. Man vairāk pa prātam ir evolūcijas ceļš”.
Ar „NIRA Fonds” jaunās struktūras veidošanu tagad nodarbojas Vadima meita – Jevgēnija Markova. Viņas augstais postenis uzņēmumā balstīts ne tikai uz radniecības saitēm, bet lielā mērā uz atbilstošu izglītību un iegūtajām zināšanām, kas ļauj viņai veidot elastīgāku un šodienas prasībām atbilstošāku kompānijas struktūru. Bieži mēdz teikt, ka nekustamā īpašuma bizness ir bizness, kas balstīts uz uzticēšanos un savstarpējo sapratni. Liela loma nekustamo īpašumu biznesā ir pieredzei, tādēļ īpašs stāvoklis kompānijā ir Sandrai Jansonei, kas jau vairāk nekā 10 gadus nodarbojas ar brokeru darbības organizēšanu. Pieredzes, jaunas enerģijas un laikmetīgu zināšanu apvienojums ļauj vecākajai Latvijas nekustamo īpašumu kompānijai raudzīties savā nākotnē ar lielu optimismu.
Iespraudums
Par visveiksmīgāko pirkumu „NIRA Fonds” vēsturē Vadims Markovs uzskata vairāku objektu iegādi Ņevas prospektā, Sanktpēterburgā. Savukārt, visnepatīkamākais atgadījums notika 1997. gada, kad kāds Saeimas deputāts izvirzīja pretenzijas „NIRA Fonds” par saistību nepildīšanu. Kompānija it kā esot uzņēmusies izmitināt denacionalizētas mājas iedzīvotājus un pat paņēmusi drošības naudu. Sāka noskaidrot un izrādījās, ka „NIRA Fonds” pārstāvja lomā ir darbojies kāds jauns cilvēks, kas tiešām divas nedēļas bija stažējies kompānijā. Šajā laikā viņš bija pamanījies nokopēt visus dokumentus un līgumus un pagrūdis politiķim parakstīt dokumenta kserokopiju, kuru tas, pat nepaskatoties, bija parakstījis.
Ziņa publicēta sadarbībā ar www.varianti.lv
