Somijas banku deviņdesmito gadu sākuma krīzes mācība
Somijas banku deviņdesmito gadu sākuma krīzes mācība
Pekka Puolakka
Sorainen Rīgas biroja partneris
01.07.2009
1990. gadu sākumā Somijā mēs pieredzējām kaut ko tādu, ko Latvija izjūt šobrīd, lai gan, es atļaušos teikt, ka Somijas krīze bija smagāka. 1980. gadu beigās Somijas bankas brīvi varēja piešķirt aizdevumus un noteikt procentu likmju līmeņus, kādi bankām šķita piemēroti, un bankas reaģēja uz šo konkurenci, paplašinot savus aizdevumu portfeļus iepriekš nepieredzētā apjomā.
Tad, 1991. gadā Somijas tautsaimniecība un banku sektors sabruka tieši tādā pašā nepieredzētā apjomā. No 1991. gada līdz 1994. gadam kopējie Somijas banku kredītu zaudējumi bija desmit reizes lielāki par zaudējumiem laikā no 1988. gada līdz 1991. gadam. Tā kā krīze bija tik nepieredzēti dziļa, Valstij bija jāiegulda apgrūtinātajā banku sektorā EUR 10 miljardu liels atbalsts.
Krīzes pārvaldes ietvaros Valsts nolēma uzsākt tiesas procesus pret personām, kuras pēc Valsts ieskatiem ir atbildīgas par pārsteidzīgajām aizdošanas politikām 1990. gadu sākumā: banku valdes locekļiem un direktoriem.
1993. gadā sākās milzīgs tiesas procesu vilnis pret vairāk kā 300 krīzē nonākušo Somijas banku valdes locekļiem un direktoriem. Lielākā daļa no apsūdzētajiem bija parasti cilvēki, kas iecelti vietējo banku valdēs, neņemot vērā viņu profesionālismu banku darbību jomā, bet gan cienījamo stāvokli sabiedrībā.
Gandrīz visas izvirzītās prasības balstījās uz vienkāršu pamatojumu: valdes locekļi ir solidāri atbildīgi par zaudējumiem, ko viņi radījuši bankām neapdomīgu un nekontrolētu aizdošanas politiku dēļ. Kopējā Valsts pieprasītā summa bija EUR 450 miljoni; milzīga summa 1990. gadu sākumam.
Pēkšņi daudzi no apsūdzētajiem saskārās ar viņu personīgā īpašuma arestu un citiem liela mēroga pasākumiem, jo viņiem bija solidāra atbildība ar citiem bijušajiem valdes locekļiem. Daudzi bankrotēja, daudzi kopš tā laika nav varējuši atrast darbu. Daudzi uzskata, ka Valsts izvirzītie pasākumi bija pārmērīgi, daudzi apsūdzētie joprojām apgalvo, ka presē viņi tika atzīti par vainīgiem jau tajā brīdī, kad viņi saņēma pavēsti uz tiesu.
Galu galā piecpadsmit gadus vēlāk, 2008. gadā, noslēdzās 1990. gadu lielo banku tiesvedību pēdējās tiesas prāvas. Šo tiesu noslēgumā Somijas sabiedrībā tika uzdots pamatots jautājums: kāds labums iegūts no šīs tiesvedības?
Divas trešdaļas personu no visiem sākotnēji apsūdzētajiem saņēma atbrīvojošu spriedumu vai arī procesa laikā prasības pret viņiem tika pilnībā atceltas. No sākotnēji pieprasītās zaudējumu kompensācijas tikai viena trešdaļa tika piespriesta, un no sākotnēji pieprasītajiem EUR 450 miljoniem tikai EUR 4,3 miljoni tika iekasēti. Un Valsts tiesvedības izmaksas sasniedza EUR 23 miljonus: vairāk nekā piecas reizes pārsniedzot iekasēto daudzumu.
Augstākminētais piemērs iz dzīves kļūst aktuāls tādēļ, ka arī Latvijas Komerclikumā pastāv princips, ka parasti valdes locekļi ir solidāri atbildīgi par citu valdes locekļu darbībām.
Kamēr mēs izbaudām saimnieciska uzplaukuma periodu, mēs bieži vien aizmirstam šo solidārās atbildības principu, bet vēsture pierādījusi, ka tieši šis princips tiks celts gaismā, kad sāksies ekonomikas lejupslīde.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.db.lv/4/b/2009/07/01/Somijas_banku_devindesmit
