Sapnis atjaunot nodegušo māju piepildīsies
Sapnis atjaunot nodegušo māju piepildīsies
Ina Zelča
03.03.2010
Svētdienas, 17. janvāra, rīts Dobeles rajona Aucē neatnāca ar brīvdienām raksturīgo mieru un klusumu - divdesmit četrus gadus jaunā Elīna Treile, viņas trīs bērni: sešgadīgais Endijs, četrus gadus vecā Amanda, pusotrgadīgais Kristiāns un vecmāmiņa Jadviga Pikaraucka palika bez savām mājām un iedzīves. Ugunsgrēks kuplajai ģimenei atņēma visu, atstājot tikai to, kas tās iemītniekiem tobrīd bija mugurā.
Taču Elīna gaida meitiņas Gabrielas Montas dzimšanu un otru priecīgu notikumu - nodegušās koka ēkas vietā top jauna māja ģimenei. Pusotrstāvīgajai ēkai nodega augšstāvs, bet tas, kas pirmajā stāvā nesadega, dzēšot tika saliets ar ūdeni, tāpēc vairs nav izmantojams. Vislielākās rūpes - uzlikt jumtu, lai pavasarī trīs paaudzes kopīgi varētu uzsākt jaunu dzīvi.
„Elīnu un viņas māsu Elēciju pazīstu ļoti sen, kopš māsām bija četri un pieci gadi. Viņām un abu mammai Jadvigai, kura izaudzinājusi deviņus bērnus, nav klājies viegli. Viņi nekad nav bijuši bagāti, taču ir strādīgi un nepieder pie tiem, kas citiem lūdz palīdzību,” stāsta Auces bērnu invalīdu biedrības Māriņa vadītāja Māra Hincenberga, kura to vada 23 gadus. Pateicoties Māras Hincenbergas neatlaidībai un daudzu cilvēku atsaucībai, nelaimē nonākušajai ģimenei ir sarūpēts dzīvošanai nepieciešamais un jumts virs galvas.
Elīna ar bērniem pagaidām mitinās nelielā divistabu dzīvoklī, kas ierādīts pēc ugunsgrēka. Tur ir šauri, taču silti un mājīgi. Nekas neliecina, ka ģimenei materiāli kaut kā trūktu. Viņas mamma Jadviga apmetusies pie meitas Elēcijas. Uzņēmīgā Māra Hincenberga uzreiz pēc ugunsgrēka, bez pārspīlējuma var teikt, „sacēla kājās” gluži vai visu Latviju - par traģisko notikumu izziņoja televīzijā un rosināja sabiedrībai nepagriezt muguru grūtībās nonākušajiem Aucē. „Svētdienas rītā man pazvanīja kaimiņi un izstāstīja, ka deg māja. Pirmā doma - kur ir Elīnas bērni? Kad ieradāmies tur, lielās liesmas bija apdzēstas, pie degošās mājas atbraukušas ugunsdzēsēju mašīnas. Ārā - mīnus 20 grādu sals, bet bērni un Jadviga stāvēja sniegā pusapģērbti. Tas bija briesmīgi. Uzreiz aizvedām viņus uz mūsu biedrību, lai sameklētu siltas drēbes un saģērbtu. Viņiem jau vairs nekā nebija, sadega iedzīve, dokumenti un nauda,” notikušo atceras M.Hincenberga.
Tikai laimīgas nejaušības dēļ izglābties traģiskajā rītā izdevās visai ģimenei. Jadviga pirms ugunsgrēka bija saslimusi, tāpēc Elīna ar bērniem nakšņoja pirmajā stāvā pie mammas. No rīta Elīna uzgāja savā dzīvoklī iekurt plīti un atgriezās lejā, lai brokastotu. Pēc mirkļa, kad bija atgriezusies, viss jau bija liesmās, tāpēc bija jādomā, kā glābties pašām un bērniem.
Nedēļu pēc notikušā runas par nelaimi Aucē bija nedaudz pieklusušas, taču Mārai un citiem aktīvistiem nācās domāt, ko darīt tālāk, jo Jadvigas vienīgā vēlēšanās bija ”kaut kāds spētu atdot manu māju”. ”Sapratām, ka paši neko nespēsim izdarīt, jo tuvākajā apkaimē nav lielu uzņēmumu, ne firmu, kas varētu ziedot naudu, arī vietējai pašvaldībai un sociālajam dienestam tādu līdzekļu nav. Tikko televīzijā parādīja sižetu par notikušo, atskanēja telefona zvani, uz kuriem pat nespēju atbildēt. Nepārspīlēšu sakot, ka piezvanīja apmēram 500 cilvēku. Biedrības telpās bijām gan sestdienās, gan svētdienās, jo cilvēki brauca no malu malām, lai palīdzētu. ”Paldies!” viņiem! Man būs liels gandarījums, ja Jadvigas sapnis piepildīsies, jo saviem spēkiem mēs to nebūtu izdarījuši. Cilvēku atsaucība un mīlestība ir neizmērojama. Mēs neapstāsimies, kamēr māja būs gatava,” pārliecinoši saka M.Hincenberga.
No visdažādākajiem Latvijas rajoniem saziedoja drēbes, gultas veļu, traukus, mēbeles, sarūpēja pārtiku, lai bez pajumtes palikusī ģimene ikdienā varētu normāli dzīvot. Ar ziedotāju atbalstu jaunajai mājai ir sagādāti arī būvmateriāli, tāpēc norit tās atjaunošana. „Uzreiz nopirkām arī zīdainim nepieciešamo, jo baidījāmies, ka tikai Elīnai no pārdzīvojumiem bērniņš turpat nepiedzimst,” atklāj Māra. Viņa stāsta, ka cilvēku atsaucība bija fantastiska, viņi piedāvāja visu, it īpaši uztraucās par bērnu drēbītēm. Māra uzreiz rāda garu sarakstu, kurā nosaukti labdari, kas palīdzēja Auces ģimenei. Viņas kolēģe Vija Mužica apstiprina, ka bez Māras nenogurstošās enerģijas tik daudz nebūtu paveikts. ”Sieviete, kurai var piedēvēt zelta vērtību. Māra pati ir piedzīvojusi līdzīgu nelaimi - viņas mājā pirms gadiem izcēlās ugunsgrēks. Cilvēks, kurš to pats ir pārdzīvojis, ļoti labi saprot šādā nelaimē nonākušos. Tāpēc Māra ar savu entuziasmu iet uz priekšu un dara,” Māru raksturo Vija.
Jadviga Pikaraucka ar ģimeni nodegušajā mājā dzīvoja apmēram 30 gadus, tāpēc var saprast viņas karstāko vēlēšanos - jaunajai dzīvesvietai jābūt turpat. Pirms ugunsgrēka mājā mitinājās arī sirmgalve Sofija, kurai nebija, kur dzīvot. Viņa pēc notikušā saslima ar plaušu karsoni un pēc pāris nedēļām slimnīcā aizgāja aizsaulē. „Abas runājām, ko no divām pensijām mājai varēsim nopirkt. Viņai bija 77 gadi. Diemžēl viņai neiznāca sagaidīt atgriešanos mājās,” skumji saka J.Pikaraucka.
„Tagad grūtākais jau ir aiz muguras. Darbi rit uz priekšu. Nemaz nezinām, no kā māja aizdegās, joprojām nesaprotam. Pagāja laiks, kamēr sazvanījām ugunsdzēsējus. Es nesu augšā spaini ar ūdeni, tam nolūza rokturis, un spainis nokrita. Sofijas tanti vajadzēja iznest laukā, bet bērni gribēja skriet atpakaļ mājā, lai gan visapkārt jau bija dūmi un uguns,” ar saviļņojumu stāsta Jadviga. Pirmo nakti pēc ugunsgrēka nakšņojuši pie Jadvigas dēla Raimonda, bet turpmākā dzīve tobrīd tik ļoti bija atkarīga no citu cilvēku palīdzības un atsaucības. ”Cilvēki ir saziedojuši kalniem mantu. Man to nekad tik daudz nav bijis! Nezinu, ko varu pateikt. Trūkst vārdu. Pēc mēneša vai diviem, iespējams, varēsim atgriezties mājā. Nāks pavasaris, tepat ir dārzs. Citā vietā dzīvot nevēlos,” pārliecinoši saka Jadviga Pikaraucka.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://zinas.nra.lv/maja/17622-sapnis-atjaunot-nodeguso-maju-piepildisies.htm
