Saglabājiet optimismu!
Saglabājiet optimismu!
21.01.2009
Itāļu komponists Džakomo Pučīnī humora sajūtu nezaudēja pat visgrūtākajās situācijās. Reiz viņš salauza kāju un nokļuva slimnīcā. Tur viņu apciemoja draugi un izvaicāja par noskaņojumu. „Es esmu tik laimīgs, draugi! – sacīja Pučīnī, norādot uz savu kāju, un jautri piebilda: - Man jau ir sākuši celt pieminekli!”
Ne ņemt, bet dot
Jaunībā franču literatūras dižgaram Onore de Balzakam par viņa darbiem maksāja visai maz. Tādēļ dzīvoja viņš nabadzīgi un pastāvīgi cīnījās ar naudas trūkumu. Jaunais rakstnieks vai katru nedēļu gāja pie izdevēja lūgt avansu uz nākamā darba honorāra rēķina. Kādā no šādām vizītēm izdevēja sekretārs viņu apturēja, teikdams: „Atvainojiet, Balzaka kungs, taču izdevējs šodien nepieņem”. „Tas nav nekas briesmīgs, - pasmaidīja rakstnieks, - Galvenais, lai viņš iedotu”.
Lakoniskums – talanta brālis
Ar valsts lietām aizņemtā kardināla Džulio Mazarīnī kabinetā ienāca kāds apmeklētājs. „Man nav laika. Sakiet divos vārdos, kas jūs uztrauc”, - sacīja kardināls. „Bads un aukstums”, - bija lakonisks apmeklētājs. „Maizi un malku”, - Mazarīni nodiktēja savam sekretāram.
Kristālskaidrs godīgums
Krievu zinātniekam un inženierģeoloģijas pamatlicējam Leonīdam Lutuginam daudzkārt tika piedāvāti amati dažādu akciju sabiedrību padomēs, taču viņš, būdams godīgs un kārtīgs cilvēks, ikreiz atjokoja: „Kur nu man! Dzīvot ilgi vairs nav atlicis! Saraust atlikušajā laikā neko lielu nepagūšu, toties savu nekrologu pavisam noteikti sabojāšu!”.
Gudrāks, nekā vakar
Reiz ASV prezidents Ābrams Linkolns uzzināja, ka kāds no kongresmeņiem pārmet viņam, ka viņš ir sācis aizstāvēt viedokli, kas ir pretrunā ar viņa iepriekšējiem izteikumiem. „Nevar taču tik krasi mainīt savu pozīciju,” – kongresmens zobojās. „Kāpēc gan ne? – daudznozīmīgi atteica Linkolns. – Es vispār neesmu augstās domās par cilvēku, kas šodien nevar kļūt gudrāks, kā bijis vakar”.
Mākslas spēks
Itāļu tenors Enriko Karūzo nopirka māju un sāka tur pamatīgu remontu. Reiz kādu rītu, kad dziedātājs mēģināja, pie viņa kabineta durvīm pieklauvēja darbu vadītājs. „Siņjor Karūzo, vai jūs gribat, lai mēs pabeigtu remontu pēc iespējas ātrāk?”- viņš apvaicājās. „Protams”, - atbildēja nedaudz apjukušais Karūzo. „Nu tad beidziet dziedāt. Citādi mani mūrnieki nevar pastrādāt – viņi to vien dara, kā klausās, kā jūs dziedat”, - paskaidroja celtnieks.
Tiesu izpildītājiem
Reiz Aleksandram Dimā lūdza iedot 25 frankus nabadzībā nomiruša tiesas izpildītāja bērēm. Dimā, kurš acu galā nevarēja ciest šīs profesijas cilvēkus, izvilka no galda atvilktnes 300 frankus teikdams: „Ņemiet visu, kas man ir. Te pietiks, lai apglabātu nevis vienu, bet duci tiesu izpildītāju!”.
Nekā sarežģīta
Austriešu komponists Volfgangs Amadejs Mocarts bērnībā uzstājās ar koncertiem Frankfurtē pie Mainas. Pēc kāda koncerta pie viņa pienāca gadus četrpadsmit vecs zēns un sajūsmināti sacīja: „Cik tu brīnišķīgi spēlē! Man nekad tā to neiemācīties!”. „Kāpēc gan nē? Tu taču esi pavisam liels. Pamēģini, bet, ja neizdosies, tad raksti notis”, piedāvāja Mocarts. „Es jau rakstu… Dzejoļus”, - paskaidroja sarunas biedrs. „Tas taču arī ir interesanti, - sajūsmas pilns sacīja mazais mūziķis. - Rakstīt labus dzejoļus laikam ir vēl grūtāk, nekā rakstīt mūziku”. „Kāpēc gan? Tas ir pavisam viegli. Tu pamēģini…” – atteica Mocarta sarunas biedrs – vācu dzejnieks Johans Volfgangs Gēte.
Par spīti raksturojumam
Franču rakstnieks Gijs de Mopasāns jaunībā strādāja kādā ministrijā par ierēdni. Pēc daudziem gadiem arhīvā tika atrasts viņa raksturojums, kurā bija teikts: „Centīgs ierēdnis, bet slikti raksta”.
Rets gadījums
Kāds Parīzes finansists uzaicināja pie sevis franču dramaturgu Edmonu Rostānu. Izrādot savu lepno pili, viņš ne bez lepnuma balsī sacīja: „Lūk, redziet, to visu es uzcēlu par nožēlojamiem 500 frankiem, ko man atstāja mans tēvocis. Vai jūs zināt vēl kādu tādu gadījumu?” Rostāns toreiz neko neteica. Pagāja laiks. Rostāns uzrakstīja lugu „Sirano de Beržeraks”, kas viņam atnesa lielu slavu un naudu. Reiz pēc kādas izrādes viņš ieraudzīja savu paziņu finansistu. Dramaturgs piegāja pie viņa un sacīja: „Lūk, redziet, mans dārgais, to visu es radīju no 25 nožēlojamiem burtiem, ko iemācījos sākumskolā. Vai jūs zināt vēl kādu tādu gadījumu?”.
Viss laupītājiem
Reiz zagļi apzaga amerikāņu rakstnieka Marka Tvena māju. Viņi aiznesa arī sudraba galda piederumus vairāku simtu dolāru vērtībā, kas tolaik bija visai liela nauda. Nākošajā dienā Marks Tvens piestiprināja pie durvīm plāksni ar šādu tekstu: „Paziņojums nākamajiem zagļiem. Kopš šodienas visi sudraba galda piederumi ir nomainīti ar melhiora galda piederumiem. Galda piederumus un pārējo mājas iedzīvi jūs atradīsiet pa labi no ieejas līdzās grozam, kurā guļ melnbalti kaķēni. Ja jums ievajagas grozu, tad kaķēnus nolieciet uz paklājiņa, kas nolikts mazliet pa kreisi. Centieties to darīt ļoti uzmanīgi, lai viņus neuzmodinātu. Netrokšņojiet. Man ir ļoti caurs miegs. Čības ir priekšnamā līdzās grozam, kurā liek lietussargus”.
Ierēdņi kā mušas
Romas imperators Tibērijs savus ierēdņus mainīja reti. „Kad mušas ir kārtīgi pieēdušās, tās vairs tik ļoti nekož”, - viņš reiz paskaidroja savu viedokli.
Ziņa publicēta sadarbībā ar www.varianti.lv
