Rīgas pilsētas arhitekts: Risinājums sastrēgumiem uz tiltiem - prāmju, laivu satiksme
Neatkarīgā sarunājas ar Rīgas pilsētas arhitektu Gvido Princi.
- Vai pilsētai visās savās teritorijās noteikti ir jābūt apdzīvotai un jāattīstās un vai jāattīsta jaunas teritorijas pilsētā, kurā samazinās iedzīvotāju skaits? Par Skansti runāju. Mājas tur būs, bet vai apdzīvotas?
- Bet valstī ir attīstības stratēģija Izrāviens.
- Ko jūs sakāt?! Bet Rīgā iedzīvotāju skaits samazinās.
- Tas ir visaptverošs un plānošanā vienmēr retorisks jautājums, kāpēc jābūvē kaut kas jauns, ja ir bijušās rūpnīcas, preču un dzelzceļa stacijas? Par šo jautājumu vajag domāt vienmēr, bet realitātē vairākums nekustamo īpašumu Rīgā tāpat kā citās pilsētās Latvijā un daudzviet reģionos ir privātīpašums. Ir saražoti ambiciozi un mazāk ambiciozi plānojumi dažādās pilsētās un vietās, un katrs no tiem dod kaut kādu iespēju nekustamo īpašumu īpašniekiem izmantot un attīstīt īpašumus. Lai nu kā, bet attīstīt līdz šim neattīstītā teritorijā vienmēr būs lētāk un izdevīgāk nekā kādreiz attīstītā un degradētā teritorijā. No finansētāja viedokļa, būtu loģiski doties tādā nekustamā īpašumā, kur risku mazāk, un finansēt tā sauktajās neattīstītajās teritorijās ir drošāk un vieglāk. Tāda ir objektīvā realitāte.
Rīgas vēsturiskajā centrā ir daudz kultūrvēsturisku vērtību. Bet kultūrvēsturiskajā mantojumā var atklāties, ka tas ir supervērtīgs vai, ja ilgi bijis pamests, - ka ir sliktā stāvoklī. Šis ir temats, ko es savās prezentācijās, runājot par Rīgu, pieminu kā izaicinājumu - kā veicināt attīstību vietās, kur ir vēsturiski vērtīgas ēkas un kas stāv tukšas, un varbūt šobrīd neveicināt neapbūvēto teritoriju attīstību. Tas ir ne tikai naudas, bet arī pārvaldības jautājums, cik gatava ir pārvaldība elastīgi nākt pretī attīstītājam.
- Domājot par Rīgas attīstību, cik tālu ir vērts vai ir jēga plānot - piecus, desmit, piecdesmit gadu? Pilsētplānošanā daudz kas atkarīgs no politiskiem lēmumiem. Nezinu, vai Torņakalnā pirms trīsdesmit gadiem saskatīja zinātnes centra potenciālu.
- Ir jābūt vīzijai par nākotnes Rīgu. Ir labi, ja tā veidojas politiķu, vizionāru - vadošo pētnieku galvās. Ja tā ir tikai iedzīvotāju galvās, kam nav ne varas, ne sviru, kā vīziju īstenot, tad tas nav lietderīgi. Bet vizionēt vajag - šobrīd mainās politika, ekonomika, ģeopolitiskie apstākļi, mainās varas centri, naudas plūsmas, preču, kravu, pakalpojumu plūsmas. To mūsu līmenī ir grūti ietekmēt, bet šā brīža plānošana, manuprāt, jābalsta uz scenārijiem. Ir inerces scenārijs, kā notiks, ja neviens neko īpašu nedarīs. Varam iedomāties sliktāko scenāriju, ja sociālekonomiskā situācija pasliktināsies. Un ir arī aspekti, uz kuriem var cerēt kā uz vēlamiem un kas palīdz domāt vai vizionēt, kā varētu rīkoties labāk. Droši vien vajag domāt par labāko, bet būt gataviem realitātei.
- Torņakalnā koncentrē zinātni un izglītību, diemžēl studentu skaits samazinās. Kas notiks ar visu skaisto realitāti, kas tur jau ir, un ar vīzijām, kas vēl būs? Kam vajadzētu par to domāt, plānot un saimnieciski pārvaldīt ieguldījumus?
Pilnu interviju lasiet šīsdienas NRA.
Raksta pilno versiju var aplūkot: http://nra.lv/latvija/riga/225368-rigas-pilsetas-arhitekts-risinajums-sastregumiem-uz-tiltiem-pramju-laivu-satiksme.htm