Remonts jūsu mājai
Romāns Golubevs 02.2007
Neraugoties uz to, ka tikai nedaudzi dzīvokļu kooperatīvi Latvijā var lepoties ar vērienīgiem sērijveida ēku energoefektivitātes uzlabošanas darbiem, Rīgas DzīKS „Bāka-2” vadība godīgi atzīst: ar remonta sākšanu viņi jau ir nokavējuši. Lieta tā, ka tikai pēdējā gada laikā vien renovācijas darbu cenas ir palielinājušās par 30%. Gaidāms, ka 2007. gada cenas pieaugs minimums par 20%. Tiesa, kas gatavojas nodarboties ar sērijveida māju energoefektivitātes paaugstināšanu, „Bāka-2” valdes priekšsēdētājs Sergejs Sidorko tomēr iesaka nevis aprobežoties ar daļējiem pasākumiem, bet uzreiz mērķēt uz visaptverošu remontu, lai arī ekspluatācijas pagarināšanas izmaksas būs lielakas.
Mājokļu renovāciju var uztvert dažādi. Viens otrs uzskata, ka Latviju gaida daudzdzīvokļu sērijveida māju atjaunošanas bums, kāds, turpretim, neredz tam jēgu. Tā teikt, tipālo māju turīgākie iedzīvotāji var sagādāt sev jaunu mitekli un to arī darīs, bet maznodrošinātajiem remonts ir neiespējama greznība. Neielaižoties polemikā, atzīmēsim: pagaidām Latvijā ir maz pilnvērtīgu tipisko māju remontu piemēru. Jo vairāk pārsteidz aina, kas paveras Rīgā, Lielvārdes ielā tieši aiz izklaides centra „Go Planet”, kur atjaunotu fasādi sev pielaiko jau trešā divpadsmit stāvu ēka. To apkalpo DzīKS „Bāka-2”, kuras priekšsēdētājs tad arī piekrita iepazīstināt „m2” lasītājus ar kooperatīva pieredzi, kuru tas uzkrājis, sakārtojot padomju laiku sērijveida mājas un paaugstinot to energoefektivitāti.
Par ko maksājam?
Kooperatīvs Bāka-2 apvienot pavisam 26 mājas: 3 – 104. sērijas, 3 – 602. sērijas un 20 – 464. sērijas (tā sauktās „lietuvietes”). Kopumā – vairāk nekā 1700 dzīvokļi. Domāt par inženieru komunikāciju tehnisko stāvokli šeit sāka jau 1997. gadā. „Reiz, kādā no sapulcēm iedzīvotāji pieprasīja snigt sīku informāciju par ko īsti viņi maksā,” atceras Sergejs Sidorko. Kad viss tika sarēķināts, atklājās, ka lielākā daļa līdzekļu tiek izlietota siltuma iegādei. Tika nolemts optimizēt izdevumus. Kā? Izstrādāja un apstiprināja kopēju ūdensvadu nomainīšanas un ūdens cirkulācijas normalizēšanas programmu visu. Tika pacelts jautājums par siltummezglu uzstādīšanu – pat nedaudz ātrāk, kā par to sāka runāt Rīgas Dome. Plānoto pasākumu komplekss ietvēra arī šuvju remontu.
Plānotajiem darbiem tika izveidota arī finansiālā bāze: kooperatīva dalībnieki vēl 90. gadu beigās piekrita pakāpeniskai uzturēšanas maksas paaugstināšanai līdz 25 santīmiem par kvadrātmetru. No šīs summas 10–11 santīmi tika novirzīti ekspluatācijas izmaksu segšanai, bet pārēja summa – kapitālajam remontam. Par šo naudu 2005. gadā kooperatīvā bija atjaunotas visas ūdens caurules, nosiltinātas gala sienas, sakārtotas paneļu šuves. Kopā ar stāvvadu balansēšanas pasākumiem tas ļāva divkārtīgi samazināt karstā ūdens sagatavošanas izmaksas.
Citiem izdevīgi
Taču automātisko siltummezglu uzstādīšana, kā piezīmēja Sergejs Sidorko, nedeva gaidīto rezultātu. Pēc viņa domām, šī brīvprātīgi-obligātā rīcība lielā mērā izdevīga pašvaldības uzņēmumam „Rīgas siltums”. Tādā veidā šī organizācija uzkrauj daļu no izdevumiem uz patērētāju pleciem, jo siltummezglu uzturēšana ir dārgs prieks. „Par to cenšas skaļi nerunāt, bet siltummezgliem ir visai ierobežots tehniskais resurss.
Kā noskaidrojās, normāli tie spēj funkcionēt ne vairāk kā 6-7 gadus. Taču mums ir nācies saskarties ar iekārtam, kurām sūkņi sabojājās jau pēc trīs gadu ekspluatācijas. Tikai viena sūkņa nomaiņa vien nozīmē 600 – 700 latus lielus papildus izdevumus. Sāk bojāties siltummaiņi. Rezultātā, mēs tagad izskatām jautājumu par līdzekļu uzkrāšanu siltummezglu kapitālajam remontam,” konstatē „Bāka-2” vadītājs.
Galvenais efekts
Sergejs Sidorko ir pārliecināts, ka efektīva siltuma ietaupīšana mājās ar viena kontūra sistēmu tiek panākta ne tik daudz, pateicoties aktīvai siltuma padeves regulēšanai atkarībā no āra temperatūras, cik nevienmērīgas siltuma sadales novēršanai. Pēdējai problēmai ir vairāki iemesli. Tā ir gan dabīgā ūdens atdzišana (jo tālāk no siltummezgla, jo aukstāks cauruļvados ir ūdens), gan arī mazā siltumapgādes kontūra esamība, kas ir iemītnieku pašu dzīvokļos uzstādīto dažādas jaudas apkures ierīču uzstādīšanas rezultāts. Tad nu arī sanāk, ka temperatūra dzīvokļos mājas ietvaros var atšķirties par 3-6 grādiem. Apsaimniekošanas organizācijai šādā situācijā ir tikai viena izeja – noregulēt siltuma padevi tā, lai aukstākajā dzīvoklī temperatūra nenokristos zemāk par 18 grādiem. Turklāt, tam, kuram ir pārāk karsti, nākas atvērt logus un mājas iemītnieki maksā par siltumu, kas „izlaists pa logu”.
Ja nav iespējams māju nosiltināt uzreiz visu māju, ieteicams siltināt galu sienas. Lieta tāda, ka tad, ja temperatūra ir zem nulles, bet dzīvoklī - 18 grādi, gala sienu temperatūra padomjlaiku paneļu mājām ir 8-9 grādi. Tādejādi tās kļūst par radiatoriem, kas apsilda ielu.
Obligāts renovācijas elements – pirms siltināšanas mājas sildīšanas sistēma jāaprīko ar regulējamiem radiatoriem. Tas ļaus organizēt vienmērīgu siltuma sadali dzīvokļos.
Individuāla pieeja
Kad bija pabeigta ūdensapgādes sistēmas modernizācija izanalizēta izveidojusies situācija, „Bāka-2” vadība piedāvāja kooperatīva dalībniekiem aprīkot dzīvokļus ar sistēmām, kas ļauj individuāli regulēt temperatūru un uzskaitīt siltuma patēriņu. Ne piespiedu kārtā, bet brīvprātīgi. „Līdz 2003. gadam izlemt visus jautājumus bija diezgan viegli: katrs korpuss izvēlēja savu pilnvarotu pārstāvi, kurš piedalījās sanāksmēs. Viena lieta – runāt ar 4 - 6 pilnvarotajiem, bet pavisam citāda – ar 100 iemītniekiem” – atzīst Sergejs Sidorko. Tagad saskaņa ar likumu, pieņemot lēmumu par remontu ar kredītlīdzekļu piesaisti, ir nepieciešama 2/3 dzīvokļu īpašnieku piekrišana. Ja runa nav par kādu neatliekamu remontu, tad mājas iedzīvotāji paši izlemj: piekrist to vai citu darbu veikšanai, vai nē. Katrai mājai ir savs personīgais rēķins.
Šobrīd sešu kooperatīva „Bāka-2” daudzstāvu māju iedzīvotāji savos dzīvokļos ir nomainījuši radiatorus un uzstādījuši regulatorus un skaitītājus. Pēc šo darbu veikšanas iegūta siltuma ekonomija ir 20%. Turklāt cilvēki saņēma iespēju regulēt siltumu savos dzīvokļos.
Ēku fasāde grezno
Ja runājam par tāda vēriena darbiem, kā mājas saglabāšana ilgtermiņā, tad šeit, kā uzskata „m2” sarunu biedrs, ir tikai viena recepte – aizsardzība no ārpuses. Praktiski visam paneļu konstrukcijām, kas stāvējušas 25 un vairāk gadus, ir mikroplaisas. To aizmālēšana ar visiem iespējamiem hermētiķiem ir tas pats, kas lielā salā valkāt gumijas cimdus. It kā neliels efekts ir, bet pēc brīža rokas sāk salt vēl vairāk. Runājot par sienam –no tam pārstāj izdalīties mitrums, tiek traucēta siltumapmaiņa, sākas negatīvi procesi. Ja remontam pieiet saimnieciski, tad, lai atjaunotu betona sienas noturību pret mitrumu, nepieciešami dārgi materiāli. Daudz vienkāršāk, lētāk un efektīvāk ir „apšūt” ēku ar siltinātāju un pēc tam to apmest un nokrāsot.
Bez tam, ar parasto remontu nevar iegūt vēlamo rezultātu. Tā saucama „nulles temperatūras zona” ziemā tomēr atrodas sienā. Bet apdare ar siltinātājiem ļauj pārnest „nulles zonu” uz lētu, mākslīgu slāni. Tā kalpošanas laiks ir 25 – 30 gadi un tad to var uzstādīt no jauna. Tas ir lētāk, nekā mainīt pašus paneļus. Tiesa, pārliecināt par to pašus iedzīvotājus ir ļoti, ļoti grūti. Vienmēr atradīsies tādi, kam siltināšanas un remonta darbi nav vajadzīgi, un tādi, kas zina, ka visu var padarīt daudz lētāk.
Pirmās 104. sērijas divpadsmitstāvu mājas iedzīvotāju aģitācijai par ārsienu siltināšanu „Bāka-2” vadība patērēja vairāk nekā divus gadus. Katra sanāksme beidzās ar neveiksmi. Taču pēc tam mājas pārstāvji paši savāca nepieciešamo parakstu skaitu un atnesa pareizi noformētu protokolu. Tiklīdz bija saremontēta pirmā māja, tā arī kaimiņu mājas iedzīvotāji arī piekrita atjaunināt savu divpadsmit stāvu māju ārpusi.
Nav velns nemaz tik melns
Vai tas ir dārgi? – „m2” vaicāja Sergejam Sidorko.
Pirmās mājas siltināšana izmaksāja 75 tūkstošus latu. Savukārt, sakarā ar celtniecības darbu sadārdzināšanos izdevumi trešajai mājai sasniedza 105 tūkstošus latu. Sākt vajadzēja divus trīs gadus agrāk – tad remonts būtu izmaksājis ievērojami lētāk. Ja runājam pilnu divpadsmitstāvu ēkas renovācijas pasākumu kompleksu, tad siltumapgādes un ūdensapgādes sistēmu nomaiņa, kanalizācijas, priekštelpu un jumta remonts, siltināšanas darbi un krāsošana pie pašreizējām cenām izmaksātu ap 200 tūkstošiem latu, tas ir, 50 - 55 lati uz dzīvojamās platības kvadrātmetru. Divistabu dzīvoklim tas būtu 1 500 latu. Dzīvokļa nopirkšana pavisam jaunā projektā izmaksā 1 200-1 500 latu par vienu kvadrātmetru.
Cik liela mērā pieauguši iedzīvotāju izdevumi?
Ja agrāk viņi maksāja 25 santīmus par kvadrātmetru, tad tagad – 53 santīmus. Bet cilvēki dzīvo mājā, kas, salīdzinot ar mājām, kurās nekas nav darīts, patērē par 30% mazāk siltuma. Cits moments - šai mājai tuvāko 15-20 gadu laikā nebūs jātērē nauda ārsienu remontam. Lielākais – tās nomazgāt vai pārkrāsot. Cauruļvadi būs jāmaina tikai pēc gadiem 30-50. Treškārt, ārējais apšuvums nodrošina mājas konstrukciju saglabāšanos un ievērojami palielina tās normatīvo kalpošanas laiku. Tas nozīmē, ka iedzīvotāji, principā, ir ieguvuši stabilu dzīvesvietu, kura neko daudz neatpaliek no šodienas jaunceltnēm.
Ziņa publicēta sadarbībā ar www.varianti.lv
