Reāli atgadījumi no māklera dzīves
Reāli atgadījumi no māklera dzīves
15.04.2010
Laiki tagad ir grūti. Avīzēs raksta, ka mākleriem nav darba, ka viņu pakalpojumi nav pieprasīti. Daudzi mani kolēģi ir mainījuši darbu un atcerējušies, ar ko nodarbojās pirms 2003. gada un 2005. gada. Viens otrs ir aizbraucis uz ārzemēm sākt dzīvi no jauna. Es nekustamo īpašumu jomā strādāju jau septiņus gadus.
Mans darbs man patīk, un nevaru iedomāties sevi ārpus tā. Tādēļ nolēmu pastāstīt lasītājiem dažus patiesus atgadījumus no savas mākleres dzīves. Varbūt tie palīdzēs viņiem pārdomātāk veidot attieksmi pret darījumu procesu un arī saprast māklera psiholoģiju.
Olga Zenčika, uzņēmuma „LatMLS” valdes priekšsēdētāja pienākumu izpildītāja
Pirmais stāsts. Reiz pēc draugu ieteikuma pie manis vērsās kāda meitene. Viņa jau vairākus mēnešus bija meklējusi parastu dzīvokli sēriju mājā: vēlams bez remonta, parastā 602. sērijas mājā, ne pirmajā un ne pēdējā stāvā, ar normālu skatu pa logu… Viņai bija skaidra nauda, un kredīts nebija vajadzīgs. Vienīgais noteikums - cenai ir jāatbilst krīzes laikam. Tas ir, tai pašai tirgus cenai, par ko prese raksta: „Nekas netiek pārdots, un pircēju nav. Cenas krītas. Dzīvokļi maksā 500 eiro kvadrātmetrā…”
Nevienam nav noslēpums, ka ikviens izglītots cilvēks var internetā atrast praktiski visus pārdošanai izliktos dzīvokļus. Kādēļ viņai vajadzīgi mani pakalpojumi? Izrādās, ka ne viss ir tik vienkārši. Nez kāpēc internetā cenas ir augstākas par tām, par kurām stāsta laikraksti. Tad nu cilvēks arī bija izlēmis izmantot māklera pakalpojumus, jo vairāk tāpēc, ka par pakalpojumiem jāmaksā būs tad, kad būs sameklēts vajadzīgais dzīvoklis.
Nosūtīju meitenei līguma paraugu, kurā atrunāts, ka noteiktā laika posmā palīdzu sameklēt viņas vēlmēm (tās ir ierakstītas līgumā) atbilstošu dzīvokli, un apņemos sameklēt nevis vienu, bet piecus viņas kritērijiem atbilstošus lētus dzīvokļus, no kuriem viņa varēs izvēlēties sev piemērotu variantu. Līgums tiek parakstīts dienā, kad viņa apskata pirmo manis atrasto dzīvokli. Līgumu parakstot, viņa samaksā man 50 eiro lielu avansu, tādējādi apstiprinot savu nodomu nopietnību. Ja meitene neizvēlēsies nevienu no pieciem dzīvokļiem, viņai man nekas nav jāmaksā, bet simbolisko 50 eiro avansu es paturu sev. Manuprāt, tas ir taisnīgi, jo par manu darbu taču ir jāmaksā – galu galā, mans laiks, zināšanas, sakari, biroja uzturēšana un benzīns automašīnai arī kaut ko maksā. Strādājot par mākleri, es neesmu labdarības organizācija un, tāpat kā mana kliente, vēlos, lai mans darbs tiktu apmaksāts.
Bet! Manai pircējai radās jautājumi. Par ko 50 eiro? Un kāpēc tikai pieci varianti? Nē, tādu līgumu viņa nav gatava parakstīt. Tad jau es sāku domāt: „Ja viņa nav gatava maksāt avansu, tad, noslēdzot darījumu, diez vai būs gatava maksāt komisijas naudu. Ja viņa netic, ka no pieciem sīkam aprakstam atbilstošiem dzīvokļiem viņa varēs izvēlēties vienu, tad diez vai viņa vispār ir gatava pirkumam!”
„Jūs esat nodomājusi pirkt vai tikai vēlaties tāpat vien papirkt?” es vaicāju šādos gadījumos. Ja tikai papirkt, tad „tas nav pie manis”. Tirgū ir milzums skaits mākleru, kas ir gatavi palīdzēt, cerot, ka viņiem kaut kad kaut ko samaksās. Es jau sen nestrādāju bez līguma. Laiku, kas radies, „atbrīvojoties” no tukšas skraidīšanas, pavadu ar bērniem. Esmu sākusi vairāk pastaigāties pa mežu, apmeklēt trenažieru zāli, lasīt grāmatas un vienkārši - dzīvot. Jā, man ir mazāk klientu, bet, noslēdzot līgumu, viņi saņem garantēti labu servisu un kvalitatīvu pakalpojumu.
Otrais stāsts. Paziņa bija nolēmis pārdot dzīvokli pilsētas centrā un piedāvāja man palīdzēt viņam, apsolot, ka gadījumā, ja izdosies dzīvokli pārdot par cenu, kas ir ne mazāka par noteiktu summu, samaksās man komisijas naudu kā procentu no pārdošanas cenas. Satikāmies, apskatīju dzīvokli, dokumentus, apspriedām autostāvvietas, mājas apkalpošanas, statusa jautājumus un pa logu redzamo ainavu… Pēc apskates man kļuva skaidrs, ka paziņas nosauktā cena ir „sapnis par pārdošanu”. Šāda nekustamā īpašuma tirgus cena jau tajā brīdī bija 12-18% zemāka. Piedevām pārdevējs savu dzīvokli gribēja pārdot triju mēnešu laikā, jo saprata, ka cenu lejupslīde turpinās. Līgumu mēs nenoslēdzām, jo nevarēju garantēt, ka varēšu dzīvokli pārdot par viņa iecerēto cenu. Vienojāmies, ka manā datubāzē parādīsies objekts, kuru piedāvāšu, bet aktīvi to nereklamēšu.
Pa to laiku mans paziņa vienojās ar citu mākleri, kas apsolīja triju mēnešu laikā pārdot objektu par īpašnieka noteikto cenu. Mākleris saprata, ka cena ir par augstu, taču ļoti cerēja, ka tad, ja viņš atradīs pircēju, īpašnieks piekritīs pārdot objektu lētāk un samaksās arī komisijas naudu par darbu. Mākleris sāka aktīvi reklamēt dzīvokli. Pēc mēneša par to zināja visi potenciālie pircēji un visi Rīgas centrā strādājošie mākleri. Vēl pēc divarpus mēnešiem mākleris atveda klientu, kas bija ar mieru nopirkt dzīvokli par cenu, kas bija par 20% mazāka nekā īpašnieka pieprasītā cena. Paziņa zināja likumu, ka katram objektam ir tikai viens pircējs, un parakstīja pirkšanas pārdošanas līgumu. Taču māklerim par darbu nesamaksāja, aizbildinoties ar to, ka līgumā bija atrunāta pārdošanas cena, no kuras mākleris saņem savu komisijas naudu.
Kad mans paziņa līgumu parakstīja nevis ar mani, bet ar manu kolēģi, jutos ļoti aizvainota. Es nespēju pierādīt, ka viņa pieprasītā cena ir pārāk augsta. Vēlāk sapratu, ka rīkojos pareizi. Kā mēdz teikt kāds mans paziņa: „Labāk šausmīgas beigas, nekā bezgalīgas šausmas.” Labāk neparakstīt līgumu, - nekā nesaņemt naudu par grūtu un sarežģītu darbu.
Secinājums? Mēs paši pieradinām klientus nemaksāt mums par padarīto darbu, bet pēc tam, kad nesaņemam atalgojumu, apvainojamies. Kad kāds iet uz juridisko vai konsultantu kompāniju, viņš vispirms interesējas, cik maksās tas vai cits pakalpojums un tas vai cits mārketinga pētījums. Bet mākleri mārketinga pētījumus veic katru dienu un bez maksas. Un cik nav to cilvēku, kam esam bez maksas snieguši juridiskās konsultācijas?! Kad tirgus bija aktīvs, reāli noslēgtie darījumi to atmaksāja. Šodien informācijas apkopošana un apstrāde aizņem aptuveni 90% mūsu laika, un to nevar samaksāt tikai ar cerībām, ka tiks noslēgts līgums.
Trešais stāsts. Viena no manām pastāvīgajām klientēm palūdza palīdzēt izīrēt dzīvokli. Standarta lūgums, standarta darbs. Dzīvoklis atrodas piecu minūšu gājiena attālumā no viņas mājas, un varētu domāt, ka viņa pati vai viņas ģimenes locekļi varētu labāk izstāstīt īrniekiem gan par dzīvokli, gan arī par īres noteikumiem. Kāpēc vērsās pie manis? Tāpēc, ka es ne tikai parādīšu dzīvokli, bet arī izveidošu potenciālā klienta psiholoģisko portretu. Mana darba pieredze un psiholoģijas zināšanas palīdzēs atšķirt atbildīgu īrnieku no tāda, kas ik pēc pusgada maina dzīvesvietu un nozūd, nesamaksājot par dzīvošanu, kā arī atšķirt no tāda, kas, gadu padzīvojot dzīvoklī, to „būs novedis” līdz steidzama un neatliekama remonta stāvoklim. Es obligāti pārbaudīšu tās kompānijas maksātspēju, kurā strādā potenciālais īrnieks (izmantojot „Lursoft”, „Сreditreform” u.c. datubāzes). Visi jautājumi, kas var rasties dzīvošanas laikā, būs atrunāti īres līgumā. Laikam tādēļ pa visiem šiem gadiem man nav bijis jārisina strīdi starp izīrētāju un īrnieku – tādu nav bijis vispār. Un ir patīkami, kad pie tevis vēršas tavi vecie klienti, jo tas ir vislabākais tavas darbības novērtējums.
Ceturtais stāsts. Kāda sena paziņa vērsās pie manis ar lūgumu palīdzēt nopirkt viņai iepatikušos nelielu dzīvokli sērijas mājā. Man uzdevums bija pārbaudīt dokumentus un palīdzēt noslēgt pirkšanas līgumu – parastie juridiskie pakalpojumi. Dzīvoklis ir izvēlēts, cena ir noteikta, ir noteikts laiks, kad jāsatiekas pie notāra. Viss it kā vienkārši. Manu klienti tikai mulsināja apstāklis, ka par mākleri, kas pārstāvēja pārdevēju, viņa zināja maz: tikai vārdu un tās mājas numuru, kurā viņa firma „strādā jau 10 gadus”. Uzvārds un firmas nosaukums nez kāpēc netika atklāts. Un arī vizītkartes māklerim nebija (laikam krīzes ietekme). Lūk! tikšanās dienā zvana mākleris, lūdz nesatraukties un paziņo, ka dzīvoklim ir uzradies vēl viens pircējs. Cena tiek paaugstināta par 500 eiro. Skaidrs, ka no ilgajiem meklējumiem un nebeidzamajām dzīvokļu demonstrācijām nogurusī pircēja piekrita nelielai cenas paaugstināšanai, jo sapņos jau redzēja sevi šajā dzīvoklī.
Tālāk sākās dīvainības. Aizejam pie notāra, bet tur noskaidrojas, ka esam atnākušas ne tādēļ, lai noslēgtu līgumu, bet gan lai varētu pavaicāt, vai ir kārtībā visi dokumenti. It kā tas būtu pats par sevi saprotams, manai klientei tiek piedāvāts samaksāt daļu no summas skaidrā naudā, citādi pārdevējam būšot problēmas. Bet par tādiem instrumentiem kā bankas rēķins vai kaut jel kāda dokumenta parakstīšana par naudas saņemšanu virs līgumā noteiktās summas otra puse atsakās pat runāt, aizbildinoties, ka „pārdevējs uztraucas un negrib parakstīt dokumentus”. Atgādinu, ka pārdevēju mēs neesam nemaz redzējušas un par viņa lēmumu pārdot dzīvokli zinām tikai pēc māklera - māklera bez uzvārda - teiktā. Tas, starp citu, sāk „uzskrūvēt” manu klienti, paziņojot, ka pārdevēju tik un tā neieraudzīs, ja uzreiz netiks samaksāts „pavisam neliels avansiņu” - 1 000 eiro apmērā (3%) no darījuma summas! Piedāvāju to izdarīt līguma parakstīšanas dienā. Nē, nedrīkstot! „Tādi ir mūsu noteikumi!. Mazāku summu šodien, bet pārējo pēc tam arī nedrīkstot – tādi ir mūsu noteikumi!”
Šādā situācijā loģiski būtu pārtraukt darījumu. Taču mana paziņa, neraugoties uz visiem brīdinājumiem, izlemj iet līdz galam un iedod avansu. Labi, ka man vismaz izdodas noskaidrot firmu, kuru pārstāv pārdevēja mākleris, un pārliecināties, ka pretējā pusē nav krāpnieki. Darījums, galu galā, tomēr tika veiksmīgi noslēgts, taču gribu īpaši norādīt uz pircēja neloģisko uzvedību – sākumā viņa lūdz profesionāļa palīdzību, bet pēc tam dod naudu neprofesionālam māklerim, cerot, ka tas varbūt nepiekrāps. Bet ja piekrāptu? Tad slikti būs visi, kas strādā nekustamo īpašumu jomā.
Latvijā ir pieņemti mākleru darba standarti. Asociācijas apmāca un sertificē speciālistus. Presē tiek rakstīts un stāstīts, kādam jābūt profesionālim, ka nevar uzticēties nelicencētiem speciālistiem, taču klienti „iekrīt” uz solījumiem vienoties ar darījuma otru pusi. Mūsu valsts ne pirmo gadu ir Eiropas Savienības dalībvalsts, bet nekustamo īpašumu tirgus joprojām ir mežonīgs un „neizglītots”. Un joprojām „Maņas tante” diktē savus noteikumus. Tātad cilvēkiem patīk uzticēties „Maņas tantei”, kuras pakalpojumi it kā maksājot lētāk nekā pakalpojumi, kurus sniedz kompānijas ar vārdu un pozitīvu imidžu. Nu ko, „patiesi, katram ir tiesības…”!
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/1571
