Raudulīgais būvuzraugs
Pēc tāda mēroga traģēdijām, kādu nupat piedzīvojām, tautā ir dzirdama vēlme kaut ko būtiski mainīt. Turklāt noteikti uz labo pusi. Tā dzīvot kā līdz šim vairs nedrīkstot, skan šajās dienās no dažādām pusēm. Vai šādai apņēmībai ir arī kāds reāls segums vai arī tā būs tikai kārtējā nerealizētā Jaungada apņemšanās citu aizmirsto apņemšanos starpā?
Ja Valsts prezidents Andris Bērziņš nebūtu pierunājis (piespiedis) premjeru atkāpties, tad Latvijas politiskajā dzīvē nebūtu mainījies itin nekas. Politiķi, gluži kā sarunājuši, bija nolēmuši spēlēt aklās vistiņas un izlikās neko apkārt neredzam. Neviens ne par ko netaisījās atbildēt un par demisijām tikai «domāja». Negaidīti asā prezidenta reakcija nedaudz sašūpoja pārpurvotā politiskā dīķa sūnu klājumu, taču visas pazīmes liecina, ka šis dīķis pašreizējā veidolā nav spējīgs uz kaut minimālām pārmaiņām. Kas par to liecina?
Premjera demisija atsedza kādu fundamentālu Latvijas valsts un latviešu tautas problēmu. Televīzijā rādītie kadri, kad premjers iznāk no prezidenta kabineta un, lūpiņai drebot, paziņo par savu demisiju, raksturoja situāciju mūsdienu Latvijā spilgtāk nekā Garlība Merķeļa darbs Latvieši par mūsu tautu 18. gadsimtā. Šī epizode un sekojošā reakcija uzskatāmi demonstrēja, kādus cilvēkus mēs gribam redzēt valsts priekšgalā un kāpēc.
Pie labā toņa nepiedien kādam norādīt uz viņa vājuma brīdi, jo katram var gadīties. Aizrādīt premjeram, ka viņš atgādinājis puiku, kurš izsaukts pie skolas direktora un piespiests atvainoties par kādu palaidnību, neskaitās cienījami. Taču premjers nav labi audzināts, bet jūtīgs puisītis, kurš jāžēlo par mulsuma brīdi. Viņš ir valsts izpildvaras vadītājs. Lietojot šajās dienās tik iecienīto būvnieku leksiku, viņš ir būvdarbu vadītājs būvlaukumā, kas saucas Latvijas valsts. Viņš ir cilvēks, kuram būtu jāatbild par to, kā tiek būvēta mūsu kopīgā māja.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://nra.lv/viedokli/bens-latkovskis/107221-rauduligais-buvuzraugs.htm
