Ne kur paslēpties, ne kur paglābties…
Ziņas, kas pēdējos mēnešos piepilda ziņu portālus un citus plašsaziņas līdzekļus, un runas par nepieciešamību nodrošināt NATO dalībvalstu aizsardzības spējas, padara aktuālu arī personīgās drošības problēmu aktīvu militāru darbību gadījumā. Kā mēdz teikt — kur bēgt un kur slēpties?
Padomju laikos Latvijas teritorijā tika uzbūvēts tūkstotis bumbu patvertņu (jeb aizsargbūvju). Neviena no tām gan nav saglabāta kā bumbu patvertne. Kas tad ir noticis ar šiem kādreizējiem „civilās aizsardzības objektiem”?
1998.gadā uz ekrāniem parādījās amerikāņu romantiskā komēdija „Sprādziens no pagātnes" (Blast from the Past). Tās varonis Brendans Freizers (Brendan Fraser) savas dzīves 35 gadus ir pavadījis bumbu patvertnē, kuru bija uzbūvējuši viņa vecāki, baiļojoties no atomkara draudiem, ko sev līdzi nesa Karību krīze, Un, lūk, filmas varonis XX gadsimta deviņdesmito gadu sākumā pirmo reizi iznāk no patvēruma vietas un saskaras ar reālo dzīvi Losandželosā. Nekādus lielus finansiālus panākumus filma neguva, tomēr tā visai labi atainoja sabiedrības noskaņojumus aukstā kara kulminācijas periodā. Atmiņas par II Pasaules kara šausmām un bailes no atombumbām lika cilvēkiem slēpties zem zemes, bet valstīm tērēt kolosālus līdzekļus mierīgo iedzīvotāju aizsargāšanai no potenciālajām briesmām: vieniem no Austrumiem, bet otriem — no Rietumiem.
Ierokamies pazemē
Bumbu patvertnes tika raktas arī Latvijā. Pirmo reizi mūsu valsts par šādām būvēm sāka domāt jau Pirmās Latvijas Republikas laikos. Kārļa Ulmaņa valdīšanas pēdējos gados tika pat izstrādāti normatīvie akti, kas reglamentēja patvertņu būvniecības kārtību. Turklāt visās jaunajās ēkās bija jāparedz ierīkot tā saucamās „glābšanas istabas”. Būvvaldes atteicās saskaņot projektus, ja šādas istabas ēkā nebija. Tomēr tajos gados aktīva civilās aizsardzības būvju būvniecība pēc būtības tā arī netika uzsākta. Toties laikos, kad mūsu republikai nācās būt gan padomju, gan sociālistiskai, Latvijā tika uzbūvētas gandrīz tūkstotis bumbu patvertņu. Tās varēja uzņemt gandrīz 125 000 cilvēku (jeb aptuveni 5% tā laika iedzīvotāju). Vairāk nekā puse bumbu patvertņu bija zem Rīgas.
Bija vairāku kategoriju bumbu patvertnes. Vienas spēja izturēt tiešu aviācijas bumbu trāpījumu, citas tika būvētas, nedod Dievs, atomkara gadījumam. Tiesa, vairums padomju laikos būvēto bumbu patvertņu, kas bija paredzētas iedzīvotāju paglābšanai no jaudīgām bumbām, patiesībā viņus paglābt nemaz nevarēja, — tās tikai varēja aizsargāt no bumbu šķembām un sagrautu ēku drupām. Tā tad arī bija šo bumbu patvertņu galvenā atšķirība no civilās aizsardzības patvertnēm. Latvijā aizsardzības būvju būvniecība sakrita ar PSRS un ASV attiecību spriedzes eskalāciju. Visai lielu bumbu patvertņu skaitu uzbūvēja XX gadsimta piecdesmitajos gados, kad kādreizējie antihitleriskās koalīcijas sabiedrotie saķildojās, un Vinstons Čerčils, kas tobrīd jau bija Lielbritānijas ekspremjers, teica savu slaveno Fultonas runu. PSRS to uztvēra kā aukstā kara sākuma signālu.
Nākamais bumbu patvertņu būvniecības vilnis Rīgā bija sešdesmito gadu otrajā pusē. Tās bija Karību jūras krīzes sekas, kas tik tikko neizvērtās par pilna mēroga PSRS un ASV atomkaru. Vēlāk jaunas pazemes patvertnes Rīgā tika būvētas atbilstoši tās attīstībai un robežu paplašināšanai. Sāka attīstīties Imanta, — un zem Kurzemes prospekta tika uzbūvēta patvertne. Interesanti, ka Rīgas pēdējā bumbu patvertne ekspluatācijā tika nodota nevis pirms, bet gan pēc PSRS izjukšanas. Punkts „bumbu patvertņu būvēšanas procesā” tika pielikts tikai 1993.gadā, kad tika pabeigta bumbu patvertnes būvniecība tā sauktajā vēstniecību kvartālā — Rūpniecības ielā 10.
Latvijā bumbu patvertņu vēriens bija visai plašs. Tās netika būvētas pēc viena tipāla projekta. To vidū ir arī, teiksim tā, vienistabas dzīvokļi. Piemēram, Rīgā, Flotes ielā 1, ir patvertne, kuras platība ir tikai 27 kvadrātmetri. Bet ir arī veseli „supermārketi". Viena no mūsu valstī vislielākajām civilās aizsardzības ēkām ir uzbūvēta zem rūpnīcas „Radiotehnika" cehiem Imantā. Tās platība ir 4363 kvadrātmetri. Tā ir vēl viena iezīme, kas raksturo padomju laiku politiku: rūpnīcām jāstrādā jebkādos apstākļos, bija paredzēts, ka aviācijas trieciena gadījumā strādnieki slēpsies zem sava uzņēmuma.
Latvijas bumbu patvertņu platība ir dažāda, - vidēji no 150 līdz 250 kvadrātmetriem.
Domājiet paši, kā slēpieties
Bumbu patvertne nav tikai dzelzsbetona karkass ar biezām sienām. Tā ir ļoti sarežģīta inženiertehniska būve. Tās uzdevums ir nodrošināt tās iemītniekiem patvērumu, kurā autonomi var uzturēties zem zemes no dažām dienām līdz vairākām nedēļām vai pat mēnešiem. Tādēļ bumbu patvertnes obligāti tiek aprīkotas ar labu ventilācijas, gaisa attīrīšanas un filtrēšanas sistēmu, kā arī elektrības un ūdens padeves sistēmām. Tajās ir jābūt pārtikas un ūdens rezervēm. Tas nozīmē, ka šādu civilās aizsardzības objektu uzturēšanai pastāvīgā gatavībā ir nepieciešams noteikts valsts finansējums.
Taču tā sanāca, ka pēc neatkarības atjaunošanas mūsu valstij liekas naudas nebija, bet mantojumā no PSRS mums bija palikušas 980 pazemes patvertnes un vēl 35 ārpilsētas vadības punkti. To uzturēšanai naudas nebija. 1993.gada sākumā valdība atļāva privatizēt daļu no šiem objektiem. To pircējiem tika izvirzīti noteikumi: iegūtais specializētais nekustamais īpašums tiem bija vairāk vai mazāk jāuztur darbspējas stāvoklī, tas ir, bija jānodrošina visu specifisko iekārtu darbība, piemēram, jāuztur ūdens rezervju tvertnes, bija aizliegts piekraut telpas ar lielizmēra precēm.
Tiesa, kā atzīst Rīgas domes Īpašuma departamenta direktors Oļegs Burovs, tajos gados bumbu patvertņu izmantošana netika kontrolēta. Tādēļ lielākā daļa patvertņu, kurām netika atrasts saimniecisks pielietojums, galu galā savā pamestībā kļuva izmantošanai nederīgas. Tas attiecas arī uz valsts un pašvaldību īpašumā palikušajām bumbu patvertnēm.
2007.gadā Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija, pildot valdības uzdevumu, aprēķināja, cik līdzekļu nepieciešams, lai atjaunotu civiliedzīvotāju aizsardzības sistēmas funkcionalitāti. Aprēķināja. Finanšu institūciju ierēdņi gandrīz vai apraudājās: pat vistaupīgākajā variantā šajā programmā būtu jāinvestē vairāk nekā miljards latu (1,4 miljardi eiro). Šādu naudu, protams, nebija kur ņemt. Rezultāts bija likumsakarīgs: Latvijā vairs nav nevienas darbspējīgas un funkcionējošas bumbu patvertnes. Lēmums tika pieņemts laikā, kad ekonomikas krīze bija sasniegusi savu kulmināciju. Civilās aizsardzības likums tika papildināts ar labojumiem, kas ļāva īpašniekiem tās izmantot pēc saviem ieskatiem un bez jebkādiem ierobežojumiem. Šo ainu papildina vēl viena spilgta detaļa: tajā pašā gadā valdība pieņēma lēmumu pārdot tās krājumos esošās gāzmaskas — par santīmu gabalā.
Tādēļ tagad kādreizējos civilās aizsardzības būves zem zemes īpašnieki izmanto pēc sava ieskata. Piemēram, internetā var atrast 32 000 eiro vērtu zemes un bumbu patvertnes pārdošanas piedāvājumu. "Patvertnes ēka tiek izmantota kā mājas pamati un pagrabs," paskaidro pārdevējs.
Brīnišķīgā izglābšanās
Tomēr „patvertņu bēdu lejā” ir arī atsevišķi laimīgi izņēmumi — patvertnes, kuras joprojām darbojas, lai arī netiek izmantotas sākotnēji paredzētajiem mērķiem. Atradās uzņēmēji, kas prata pārprofilēt civilās aizsardzības objektus. Piemēram, kādreizējā galvaspilsētas bumbu patvertne Šarlotes ielā 1, līdzās Dailes teātrim. No ārpuses ir redzama tikai neliela priekštelpa, aiz kuras slēpjas ventilācijas šahtas konuss. Patvertnē ir izvietots ieroču veikals un kompānijai M&D piederoša šautuve.
Paveicies ir arī bumbu patvertnei zem 1905.gada parka Grīziņkalnā. Šī vieta vispār ir leģendāra. Tieši uz šejieni briesmu gadījumā bija paredzēts doties padomju armijas štāba pārstāvjiem un telefonistiem. Bija paredzēts, ka padomju ierēdņus "X" stundā informēs, ka viņiem steidzami jādodas uz patvertni. No šejienes bija iespējams sazināties ar visām Latvijas pilsētām un Maskavu. 1952.gadā būvētās bumbu patvertnes platība ir 520 kvadrātmetri. Tā atrodas 12 metrus zem zemes, un tai ir divi stāvi. Patvertne vienlaikus varēja uzņemt 120 cilvēku. Tieši tādēļ, ka objekts bija tik nozīmīgs, tas nonāca labās rokās. Divu līmeņu bumbu patvertni no pašvaldības nomā kompānija „DEAC". Šeit tā ir izvietojusi serveru centru. Labāku vietu šādiem mērķiem grūti iedomāties. Firma savu pakalpojumu reklāmās īpaši uzsver serveru centra aizsargātības pakāpi un autonomumu.
Muzejs pazemē
Tiem, kuriem patīk izjūtas, ko sniedz pazemes gaiteņi un bunkuri, nav iemesla skumt, jo Latvijā ir viena bumbu patvertne, kurā, pirmkārt, var iekļūt bez grūtībām un, otrkārt, kur viss ir saglabāts. Runa ir par īpaši slepeno bunkuru Līgatnē. Tas tika uzbūvēts pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā. Bija paredzēts, ka kodoltrieciena gadījumā Latvijas PSR vadība tieši no Līgatnes bunkura vadīs republiku un uzturēs sakarus ar Maskavu . Objekts bija tik slepens, ka par tā eksistenci zināja tikai daži rehabilitācijas centra „Līgatne" darbinieki. Minētā patvertne ir zem šī centra deviņu metru dziļumā. Tomēr bija arī savs labums, — tieši slepenība dēļ bunkurā ir saglabājies viss iekārtojums, arī kartes, karogi, Ļeņina krūšutēli un PSRS CK ģenerālsekretāra Brežņeva kopotie raksti.
Superslepenais bunkurs šodien ir tūrisma objekts. Pirms dažiem gadiem to apmeklēja arī Zviedrijas ārlietu ministrs Karls Bilds. Īpaša atrakcija ir padomju laiku ēdnīca. Apmeklētājiem šeit piedāvā kolhoznieku pusdienas: zupu, maizi un kompotu.
Tādēļ, ja vēlaties atrast vietu, kur joprojām var pārlaist skarbus laikus, tad jādodas uz Līgatni, kur tiks garantēts dzelzsbetona miers.
Divu „vareno” bunkuri
Führerbunker
Jāsaka uzreiz — šis bunkurs jau sen vairs nav pieejams, tā ieejas un izejas ir aizbērtas, un to klāj asfalts. Tomēr tas netraucē šai būvei būt vienai no pasaulē pazīstamākajām bumbu patvertnēm. Tā popularitāti veicināja 2004.gadā režisora Olivera Hiršbīgela (Oliver Hirschbiegel) uzņemtajai kinofilmai „Bunkurs" (oriģinālais nosaukums — „Der Untergang"). Filma stāsta par Ādolfa Hitlera un viņam pietuvināto dzīves pēdējām nedēļām. Filmas darbība notiek zem Reihskancelejas esošajā bunkurā, kur uzturējās Trešā Reiha vadība. Hitlera personīgās telpas, apspriežu istaba, apsardzes un kalpotāju telpas, kā arī tehniskās palīgtelpas — viss filmā ir atveidots precīzi. Internetā ir populāras parodijas, kurās izmantotas Hitlera un viņa ģenerāļu apspriežu epizodes.
Staļina bunkurs
Hitlera bunkuru apskatīt vairs nav iespējams, bet Staļina bunkurs, tieši otrādi, ir pieejams. Tas, starp citu, tika uzbūvēts nevis Maskavā, bet gan Samārā (kādreizējā Kuibiševa). Šo bunkuru uzsāka būvēt 1942.gadā. Bija paredzēts, ka gadījumā, ja vācieši būtu ieņēmuši Maskavu, šis bunkurs būtu PSRS Augstākā virspavēlnieka mītne. Bunkurs uzbūvēts 37 metru (12 stāvu mājas) dziļumā. Bunkura ievērojamākā telpa ir Staļina atpūtas istaba, kas veidota kā stilizēts viņa Kremļa kabinets: parkets, ozolkoka sienas paneļi, masīvs galds un Suvorova un Kutuzova portreti. Patvertni deviņu mēnešu laikā uzbūvēja Harkovas metro būvnieki un Donbasa ogļrači. Tomēr Staļins Samāras bumbu patvertni tā arī ne reizi neapmeklēja.
Raksta pilno versiju var aplūkot: http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/2595
