MANS DĀRZS: Sarunas par skaisto
Ventspils novada Jūrkalnes pagasta Kaijās mīt Reķu ģimene – Jūrkalnes pagasta pārvaldes priekšsēdētājs Guntars
Reķis un viņa dzīvesbiedre Taiga. Kaijās ir ilgu gadu garumā iekopts dārzs, un tagad tas priecē ikvienu ciemos
nācēju. Taiga ir tā, kas kopj ne tikai skaistumdārzu, bet arī piemājas zemi, vistas un govi. Tāpēc viņai visai
dienai ir darba grafiks.
«Es esmu dzimusi jūrkalniete. Kaijās esmu dzimusi, uzaugusi un tad aizprecējusies uz kaimiņu mājām, taču pēc tam
atgriezos Kaijās, jo brālim bija jāiet armijā. Palika vecāmāte un kūtī lopi, un tāpēc mēs atnācām atpakaļ,» saka
māju saimniece Taiga. Un tad Kaijas ar laiku kļuva par Taigas īpašumu.
«Tagad ir skaisti iekopts dārzs, bet, ja jūs būtu pirms tam redzējuši, kādi te bija džungļi! Pašu spēkiem uzcēlām
pirti, ko mēs saucam par mūsu meitiņu peciņu, jo gadiem viņu lolojām. Tai vietā vecaimammai bija vecā dūmu būdas
kūpinātava,» klāsta saimniece. Iekšdārzā vien ir izņemti 16 lieli koki - vecuma dēļ. Ērkšķogu rindas bijušas
divās un trijās kārtās, arī jāņogu krūmi. «Tur, kur tagad ir puķu dobes, tur bija lielie jāņogkrūmi. Kad
vecāmamma aizgāja viņsaulē, tad es visam tam pamazām ķēros klāt. Dārzs ir izveidots apmēram 20 gadu laikā, bet nu
jau ir atkal tā, ka es gribu to pārveidot. Redzu nepilnības, kas man nepatīk,» atklāj māju saimniece. Pirmā dobe
bija tur, kur tagad ir oša celms, kurš piestādīts puķēm. Bija jādomā, ko darīt, jo osis bijis ar cauru vidu.
«Domāju, ko man ar tām lielām, virspusējām saknēm darīt. Tās man tapa kā akmensdārzs, kurš nu ir kā dārza
elements. Tur dobē tup indiāņu pāris - domāju, ka iederas,» par savu dārzu stāsta Taiga. Ar puķēm Kaiju saimniece
saslimusi, pateicoties kaimiņienei Gaļinai, kura veido skaistas dobes. Cik skaistu dārzu kaimiņi ir izveidojuši!
Pasaka!
«Vislielākais lepnums man ir vecais Ēdoles ķirsis. Māja ir 123 gadus veca, un apmēram tikpat daudz gadu ir
ķirsim. Kad es biju maza, vienmēr sēdēju ķirsim galotnē, un mamma vienmēr zināja, kur mani meklēt. Tagad es tajā
vairs netieku augšā, un pāris lielo zaru ir jau atlūzuši. Pavasarī viņš zied skaistām kupenām. Tad visi brauc uz
Ķīnu, bet es ar tējas krūzi rokās izbaudu to fantastisko ķirša ziedēšanu tepat. Tas aizies tikai tad, kad pats
gribēs. Ar zāģi necienāšu nekādā gadījumā,» strikti nosaka saimniece.
Zāliens dārgāks par Jāņu ugunskuru
Taiga atklāj, ka pašai vismīļākie ziedi ir lilijas, rozes, pavasarī dzejnieka narcises, pildītās tulpes. «Man ir
vārda diena maijā, un tad man ir narcises, bet dzimšanas diena augustā, un tad ir liliju laiks,» saka Taiga.
Rozes Kaijās aug pie mājas. Tur savā laikā bija brikšņi ar ceriņiem.
Kaiju saimnieki vasarās ciemos aicina arī savus draugus - atpūsties pie jūras. Bet, ja viņi Līgo svētkos prasot
ierādīt ugunskura vietu, tad saimniece ir strikta - zāliens ir stipri dārgāks nekā ciemiņu vienas nakts
pasēdēšana pie ugunskura.
«Šogad jau ir tā, ka es gribu daudz ko pārstādīt un gūt citu efektu. Tas atkal būs jākopj, un ar augiem jārunā.
Varbūt man ir arī zaļie pirkstiņi. Pagājušajā gadā vienu rozi, kura bija jau ugunskurā jāizmet, reanimēju, un es
viņai teicu - cīnies, jo tu esi skaistākā! Un tā aug,» priecājas čaklā sieviete. «Dziedātājam Jānim Sproģim ir
dziesma par egli un bērzu, bet man ir divas egles ar bērziem tā kā saprecējušās,» lepojas jūrkalniete.
Dzīvžogu saimniece stādījusi pirms desmit gadiem. Nu jau ir tas augstums, kad tas piesedz visu, ko vajag. Ar to
saimnieciskā zona atdalīta. «Mums, kā visiem lauciniekiem, ir piemājas dārzs, kur izaug viss, kas ziemā pagrabā
liekams. Man ir vistas, tagad tikai viena gotiņa, ziemā arī cūkas, kuras pēc tam aiziet uz saldētavu. Gatavoju
arī piena produktus. Kad abi dēli bija mazi, bija trīs un pat četras govis - bija bērni jāizskolo,» stāsta
saimniece.
Vīrs salīdzina ar Buratino
Taiga bieži piecos no rīta ceļoties un 11 tikai beidz visus savus darbus. Tas ir pagrūti. «Daudz laika paņem
dārza ravēšana, un visi augi jāuzcako un jāuzbužina. Es eju vēl vienā mājā visus saimnieciskos darbus darīt.
Dziedu Suitu sievās, ziemā nodarbojos ar rokdarbiem - adu, aužu. Ar aušanu nesen sāku aizrauties, pateicoties
projektam, ko piedāvāja, bet nu jau var teikt - pa lielam. Ir uzaustas tautas tērpam divas jostas, trakā drāna.
Šoziem uzaudu balto, grezno villaini ar visu izšuvumu. Man ir zeķes un mauči, tie ir krāsainie dūrgali, pulsa
sildītāji, un tos cakoju gan pēc pasūtījuma, gan sev,» palielās čaklā rokdarbniece, jo tā ir viņas lielā
aizraušanās. Agrāk viņa gatavojusi rotas, tagad - mazāk. Brīvā laikā, kad tiekot jūrā, airējoties pēc zivīm.
Savam dārzam stādus Taiga daļu izaudzē pati, bet daļu iepērkot. Vīrs sakot, ka viņa tā kā Buratino - stāda naudu
zemē, bet rudenī tas viss jāmet komposta kaudzē.
«Vislielākais gandarījums man ir tad, kad atbrauc draugi, izstaigā dārzu, un skaistākā dobē, pie kuras viņi
visbiežāk fotografējas, ir baltais ar zilu salikums - balzamīnes ar lobēlijām. Jau trešo gadu cenšos viņas tā
salikt. Pagājušajā gadā man ciemos bija tādas dāmas, kuras prasīja: cik jums strādnieku? Es prasīju: kādi
strādnieki? Visu to taču nevar viens cilvēks padarīt. Bet es varu,» droši saka jūrkalniete.
Reķu dēli - Edgars un Rūdolfs Heinriks - strādā Ventspilī. Ģimenē ir arī mazmeitiņa Emīlija. Saimniecība ar mežu
ir 12 hektāru plašumā, aramzeme - 8,5 hektāri. «Man ir gandarījums par to, ko es daru, jo tas ir skaistums. Patīk
mūsu ģimenei un atbraukušajiem draugiem,» saka māju saimniece. «Abi mūsu puiši visus darbus prot. Sākot ar malkas
skaldīšanu, dārza ravēšanu, pļaušanu un ēst pagatavošanu. Tagad mēs esam ar vīru palikuši divi vien. Dēli bija
lielie palīgi, un viņi zināja, ka nedrīkstēja izdarīt tā, kā nevajag. Uzreiz zināja, ka jābūt perfekti. Zināja,
ka nevar nopļaut nevienu skujeņa zariņu ar pļāvēju, jo mamma tūlīt sāks rāties, ka kaimiņi dzirdēs. Skujeņi aug
lēni, tāpēc jābūt uzmanīgiem,» atzīst čaklā sieviete.
Suitu saknes
Jūrkalne ir visskaistākā vieta, viņa ir jūrkalniete no galvas līdz papēžiem. «Esmu lepna, ka katru gadu vasaras
saulgriežos uz Jūrkalni atbrauc tik daudz svinētāju. Jūrkalne ir sakopta, daba skaista, jūra, stāvkrasts.
Vienīgais lūgums būtu - lai cilvēki aiz sevis sakopj. Šogad arī jūrkalnieši un ciemiņi vasaras saulgriežus
sagaidīja ugunspļavā. Tur ir ugunskuri - kuri izveidoti dažādos motīvos. Tad ir lielais ugunsrats, kas tiek
pusnaktī griezts - tā ir kā maģija. Četri vēji ir izgaismoti pa lieliem svētkiem nakts stundās. Divstāvīgā lapene
arī ir kā pasaka.
Man ir arī tautas tērps, bet nav mantots no iepriekšējām paaudzēm. Mana vecāmamma pati ir gudeniece. Es jau
smejos - es esmu suitene pa visiem trim pagastiem. Vecāmamma Gudeniekos uzauga, aizprecējās līdz Alsungai, tad
piedzima mans tēvs, un viņi atnāca uz Jūrkalni, kur es piedzimu. Otra vecāmamma ir no Latgales puses. Par sevi
vienmēr smejos, ka manī ir čangaļu un suitu krustojums. Īpaši rets gadījums. Mani nemīl par to, ka es pa tiešo
varu pateikt to, ko es domāju, jo man nepatīk aiz muguras zobus klabināt. Par to es esmu arī dzīvē daudz
maksājusi,» atzīst saimniece.
Taiga lepojas ar zvanu, kurš pakārts pie pirtiņas, ko izveidojuši Rīgas draugi no Jūrkalnē salasītajiem
materiāliem. «Viņi pamanīja, ka pie pirtiņas nav kur pieklauvēt. Pirtiņu paši būvējām no pamatiem līdz jumtam sev
un draugiem. Cik nebija viedokļu, vārdu pārmaiņu! Kad pirmo gadu atbrauca krievu tautības arhitekts Mihails ar
kundzi, viņš prasīja - kādus dēļus grīdā esat iestrādājusi? Es saku - kas? No šā koka Krievijā tikai baznīcas
ceļ, bet jūs te laukos pirtiņā uz grīdas. Viņš uzreiz saprata, ka tā ir lapegle. Tai ir izcila vērtība,» lepojas
jūrkalniete.
Darba tikums jāmācās
Puķes Kaijās aug no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Sākas ar sniegpulkstenītēm, tulpēm, narcisēm, un visas
vasaras puķes. Tad lielas platības ar dālijām. Taiga pat nezinot, cik viņai dāliju šķirņu ir - bet daudz. Kas tā
par lauku sētu, kurā nebūs dāliju? Pārpalikumi aug pat kartupeļu laukā. Nevienu gadu saimniece neiztiek bez
saulespuķēm. Tās ir vienkārši burvīgas. Un tad jau ir arī parastās pļavu puķes. «Šis ir smukums sevis dēļ, jo es
bieži vien pēc skriešanas veldzējos nupat nopļautā zāles smaržā. Tā smarža, tas svaigums! Varu apsēsties ar tējas
krūzi un baudīt. Protams, man patīk agrie rīti, kad dzērves klaigā, pa pļavu staigā stārķis, kurš man te jau
četrus gadus dzīvojas,» saka Taiga.
Pavasarī, februāra beigās viņa gaida cīruli - tad ir pavasaris klāt. Taču, kad dzirdot dzērves, kas ir Taigas
putns, sirds apmulst. «Tik karalisks putns, kāda mums Latvijā ir dzērve, nav cits neviens. Tik graciozi staigā!
Kad ir riests, tad spārni tik viegli. Var skatīties stundām uz viņām, kad tepat pļavā no rītiem klaigā.»
Sune Kleopatra Reķiem ir jau sesto gadu - paņemta no Tukuma patversmes. Viņa bija tur pusgadu sēdējusi,
apmeklētājiem rādot zobus. Reķi aizbraukuši lūkot suni. «Vienā brīdī staigājām pa patversmi, ieraudzījām
Kleopatru. Viņa bija no tiem niknajiem suņiem. Un viņa mums uzsmaidīja. Suns pats izvēlējās saimnieku.»
«Vasaras rododendri jau noziedējuši, bet ziemas negrib augt, taču gan jau es atradīšu vietu arī viņiem. Dārzs
visu laiku ir attīstībā. Vienam krūmam jau parakstīts spriedums - tas man nepatīk, un savu viņš jau nokalpojis.
Viena ābele nokalta, tās vietā iestādīju dekoratīvo. Cilvēks jau dara tik daudz, cik viņam iespējams. Paspēju
visu,» par sevi saka Kaiju saimniece.
Taigai savulaik bija aizraušanās ar dzintaru, koku un sudrabu. Pirms padsmit gadiem pie jūras pēc vētras gājusi
lasīt visādus kociņus, jo tad vēl bija modē floristika. Tas bija modes kliedziens. Atradusi reiz acs formas
kociņu, domājusi - ārprāts, tā kā acs. Ja vēl varētu iesēdināt dzintara zīlīti. Rotu Taiga izveidojusi pusstundas
laikā. Bijuši divi potenciālie pircēji, kas gribējuši no kakla noņemt. Taiga - kaut vai miljonu, bet rota ir
mana. Pēdējos gados rokdarbu nometnēs Taiga tiekoties ar rokdarbniecēm, un viņas jūrkalnieti neatceras pēc sejas,
bet gan pēc rotām. Viena ir no pērlēm ar gliemežvākiem, otra ar dzintara zīlīti.
«Šovasar dārzā gribu iestādīt dzelteno pujeni. Daudziem cilvēkiem nepatīk pujenes, bet dzeltenā ir īpaša un
neredzēta. Taču dārgi maksā. Viens mazs stādiņš - 40 eiro. Gribu kaut kur atrast vietu kokveida peonijai un
magnolijām,» savus vasaras plānus izklāsta saimniece.
«Mums pirtiņā patīk pašiem bieži nākt. Kad esam pirtī, lai cik dīvaini tas nebūtu, mēs sēžam katrs savā stūrī un
nerunājam. Nesarunājamies ne par ko. Mēs tā varam divas trīs stundas nosēdēt, nopērties, un ejam uz māju, kad
miegam ciet. Globālas tēmas nerisinām, no visa atslēdzamies. Jā, dzīvē man ir galvenais - skaistums, lai es
dzīvotu sakoptā vidē blakus jūrai. Būt kopā ar saviem dārgiem un tuviem cilvēkiem,» atzīst jūrkalniete.
Raksta pilno versiju var aplūkot: http://nra.lv/maja/177965-mans-darzs-sarunas-par-skaisto.htm
