Kredītus ņem pārdomātāk
Kredītus ņem pārdomātāk
Romāns Golubevs, 18.09.2008
Pēdējā laikā daudzi Latvijas attīstītāji, runājot par zemo pieprasījumu pēc jaunajiem dzīvokļiem, arvien biežāk sūkstās par iedzīvotāju slikto informētību par hipotēkas kredītu pieejamību. Kataloga „m2” žurnālistam ir gadījies arī dzirdēt argumentu, ka prese nostiprina masu apziņā domu, ka bankas negribīgi dod aizdevumus. Bet kas tad īsti notiek hipotekārās kreditēšanas jomā?
Cik tie ir pieejami? Dalīties savās pārdomās par šo tēmu mēs piedāvājām DnB NORD Bankas Pārdošanas pārvaldes vadītājam Ilmāram Vamzim.
- Attiecībā uz hipotēkas aizdevumu pieejamību mūsu valsts iedzīvotājiem kopš pagājušā gada vasaras nekas nav mainījies. Ir atcelta pat likuma norma, kas neļāva bankām izsniegt kredītu vairāk kā 90% apmērā no objekta vērtības. Vienīgais ierobežojums, kas pastāv joprojām, ir nepieciešamība pierādīt savus oficiālos ienākumus, iesniedzot Valsts ieņēmuma dienesta uzziņu. Savu lomu kredītu izsniegšanas apjoma samazinājumā nospēlēja tas apstāklis, ka bankas ir palielinājušas to daļu, kas, pērkot nekustamo īpašumu, ir jāiemaksā pircējam. Atkarībā no tirgus segmenta tā ir palielinājusies par 5-10%. Tas ir, ja pirms diviem gadiem banka bija gatava piešķirt aizdevumu, teiksim, 90% apmērā no objekta novērtējuma summas, tad tagad runa ir par 80-85%. Bet otrreizējo mājokļu segmentā pircēju pašu līdzekļu daļai jābūt vēl lielākai.
Manuprāt, runām par hipotēkas kreditēšanas nepietiekamību ir divi galvenie iemesli. Pirmkārt, cilvēki joprojām ievērojamu daļu ienākumu saņem neoficiāli un tādēļ nevar pierādīt bankām savu ikmēneša ienākumu patieso apmēru. Otrkārt, ir mainījusies dzīvokļu novērtēšanas prakse. Ir zināms, ka bankas izsniedz naudu, vadoties no vērtētāju iesniegtā slēdziena par tā vai cita iegādājamā nekustamā īpašuma vērtību, kura pirkšanai tiek ņemts aizdevums. Agrāk nereti objektu novērtējuma vērtība bija augstāka par reālo darījuma summu, kas nebija nekas briesmīgs, jo cenas paaugstinājās. Tagad vērtējums nereti ir pat zemāks par sumu, ko pircējs maksā par dzīvokli. Vērtētāji nevar neņemt vērā to, ka nekustamo īpašumu cenas krītas. Šādā situācijā pircējam nākas segt pašam vēl lielāku mājokļa vērtības daļu. Prakse rāda, ka pēdējā laikā novērtējums ir 5-10% zemāks par reālo darījuma summu. Ņemot vērā to, ka bankas nedod aizdevumu novērtējuma summas apmērā, šādos gadījumos iznāk, ka cilvēkam nekustamā īpašuma pirkumā ir jāiegulda savi līdzekļi 15-25% apmērā no darījuma summas.
Domāju, ka pašreizējā prakse saglabāsies arī turpmāk. Diez vai bankas atgriezīsies „pelēkajā” zonā, tas ir, izsniedzot kredītus, tās vairs neņems vērā aploksnēs saņemtās algas. Jāsaka, ka kopš pagājušā gada jūlija kredītiestādes nepārprotami izjuta, ka daļai iedzīvotāju palielinās oficiālie ienākumi, bet… Mūsu filiāļu darbinieki apgalvo, ka šis process ir apstājies. Vēl vairāk – ir bažas, ka pašreizējā ekonomikas situācija atkal var izraisīt „pelēko” algu apjoma palielināšanos. Daži eksperti neizslēdz, ka uzņēmumus spert šādu soli piespiež krasā izdevumu palielināšanās un ienākumu samazināšanās. Cenšoties optimizēt finanšu plūsmas un izdzīvot grūtajos apstākļos, viņi var atsākt daļu algas maksāt aploksnēs. Un, ja tas notiks, tad potenciālo kredītu ņēmēju loks samazināsies vēl vairāk.
Tagad daudz tiek runāts par eiro kredītu procentu likmju celšanos (tieši šajā valūtā ir paņemta lielākā daļa hipotēkas aizņēmumu). Diemžēl tas ir piespiedu solis un no tā nav iespējams izvairīties. Pēdējos gados hipotēkas izmaksu palielinājumu visvairāk ir ietekmējušas starpbanku eiro likmes. Tikai pēdējo divu gadu laikā vien Eiropas kopējās valūtas resursi ir kļuvuši par 2% dārgāki. Savukārt, tagad palielinās pašu banku procents (kopējā kredīta likmi veido divas sastāvdaļas – starpbanku likme un pašas bankas procenti - „m2”). Ja, piemēram, agrāk DnB NORD Banka pašas procents bija vidēji 1%, tad tagad tie jau ir 1,3-1,4%. Neizslēdzu, ka mūsu rezerve procentu likmē tuvāko gadu laikā var pieaugt līdz 2%. Un tā ir Latvijas banku kopējā tendence, jo savu rezervi bankas iekļauj visos aizdevuma apkalpošanas, izsniegšanas un risku apdrošināšanas izdevumos. Un visas šīs sastāvdaļas aug. Ja agrāk kredīts tika noformēts, tiekoties ar klientu 2-3 reizes, tad tagad tikšanās notiek 5-6 reizes. Turklāt ir samazinājies privātpersonu iesniegumu skaits. Cilvēki ir sākuši kritiskāk izvērtēt savas izdevumu pozīcijas.
Iespraudums
Ilmārs Vamzis: Ilgajos gados, ko strādāju banku sektorā, esmu piedzīvojis jau divas krīzes. Pirmā bija 1995. gadā – tā bija uzņēmumu krīze. Tie aizņēmās naudu, bet normālas ilgtermiņa biznesa plānošanas pieredzes nebija. Kredītu ķīlas, godīgi sakot, bija relatīvas un daudzi aizņēmēji aizdevumus nespēja atdot. Šos zaudējumus nācās uzņemties pašam bankām, jo nebija nedz normālas Zemesgrāmatas, nedz arī Ķīlu reģistra… Neraugoties uz to, toreiz krīze beidzās banku un uzņēmumu līmenī. 1998. gadā sabruka Krievijas rublis un uzņēmēji palika bez noieta tirgus. Arī tad cieta uzņēmumi. Pašreizējā krīze ir daudz dziļāka. Ja agrāk uzņēmuma problēmu dēļ cilvēks nesaņēma algu, viņš tomēr varēja izdzīvot – nepirka apģērbu, mazāk apēda, brauca pie radiem uz laukiem pēc produktiem… Tagad viņam katru ir mēnesi jādzēš savas kredītsaistības, neraugoties ne uz ko.
Ziņa publicēta sadarbībā ar www.varianti.lv
