Karalienei par prieku
Karalienei par prieku
13.08.2010
Mums pierastā šaha figūra – dāma (to sauc arī par karalieni) kādreiz ir bijusi vīriešu kārtas figūra. To sauca "al-ferza", kas tulkojumā no persiešu valodas nozīmē "palīgs". Un soļoja al-ferza pa šaha dēli tāpat kā karalis – tikai par vienu lauciņu visos virzienos. Tā tas bija līdz XV gadsimta beigām. ...
Spānijā tolaik valdīja slavenā karaliene - Kastīlijas Izabella, kas spāņu novadus apvienoja vienotā Spānijas valstī. Godinot Izabellas uzkāpšanu tronī 1475. gadā, al-ferzu saka saukt par karalieni. Pakāpeniski Kastīlijas Izabella kļuva par vienu no visietekmīgākajiem Vecās Pasaules monarhiem. Viņai par godu tika nolemts, ka karalienes prototipam šahā jābūt ietekmīgam. Šaha spēles noteikumus mainīja un noteica, ka karalienei atļauts pārvietoties pa taisni jebkādā attālumā visos šaha galdiņa virzienos.
Upe pārdzīvoja valdnieka spriedumu
Reiz sestajā gadsimtā pirms Kristus ēras dzīvojušais Persijas valdnieks Kīrs II (Kīrs Lielais) pamanījās piespriest nāves spriedumu… Dialas upei. Notika tā, ka kārtējā karagājiena laikā Kīra armijai bija jāšķērso upe. Pārcelšanās laikā upē noslīka valdnieka baltais, svētais zirgs. Valdnieks Kīrs Lielais bija tik ļoti apbēdināts un saniknots par šo zaudējumu, ka piesprieda upei nāves spriedumu. Lai izpildītu valdnieka gribu, viņa pavalstniekiem vajadzēja izrakt 360 kanālus. Tos izmantojot, ūdens tika aizvadīts prom no gultnes, un upe izzuda. Tomēr gadsimtu gaitā smiltis piepildīja kanālus un upe atgriezās savā vecajā gultnē.
Kā Ņūtons mācīšanos iemīlēja
Tam grūti noticēt, tašu slavenais britu fiziķis, matemātiķis un astronoms Īzaks Ņūtons savu skolas gaitu sākumā nepavisam neizcēlās ar īpašiem panākumiem. Sekmības ziņā viņš sava klasē bija priekšpēdējais. Neoficiālajā skolēnu reitingā virs viņa bija kāds Artūrs Storers, ar kuru Ņūtons konfliktēja un, kā apgalvoja pats nākamais zinātnieks, reiz pat viņu piekāva. Tā kā Ņūtonam nepietika ar fizisku ietekmēšanu, viņš nolēma pārspēt Artūru Storeru mācībās un tā aizrāvās ar zinību apgūšanu, ka bez grūtībām ne tikai pārspēja Storeru, bet kļuva arī par labāko skolnieku klasē.
Paša kā svešs
1945. gada vasarā Holandē tika tiesāts antikvārs Hans van Megerens (Hans van Meegeren). Viņu apsūdzēja par to, ka vācu okupācijas gados viņš pārdeva vāciešiem vairākus dižā holandiešu gleznotāja Jana Vermera audeklus, kas tiek uzskatīti par Holandes nacionālo bagātību. Par šādu noziegumu antikvāram bija paredzams nāves spriedums. Taču tiesā van Megerens paziņoja: "Muļķi! Jūs esat tādi paši muļķi kā visi pārējie! Es nepārdevu nacistiem šedevrus! Es tos uzgleznoju pats!!!" Atklājās, ka antikvārs bija pratis ne tikai ļoti precīzi nokopēt vairākas Vermera gleznas, bet arī pats uzgleznojis vairākas gleznas Vermera stilā. Hans van Megerens bija paveica to tik lieliski, ka neviens nespēja atklāt viltojumu. Tad, lūk, nacistiem viņš pārdeva savas gleznotās gleznas paša Vermera stilā. Šīs gleznas vēlāk tika atrastas starp lietām, kas piederēja vienam no fašistiskās Vācijas vadoņiem – Hermanim Gēringam. Nāves sprieduma vietā 1947. gada 28. oktobrī tiesa piesprieda van Megerenam vienu gadu cietumā – par gleznu viltošanu!
Par sešiem tūkstošiem zaldātu
Franču komponists Fransuā Adriēns Buldjē (François Adrien Boieldien) astoņus gadus nodzīvoja Krievijā, kur strādāja par cara Aleksandra Pirmā galma Franču operas diriģentu un komponistu. 1811. gadā Buldjē nolēma atgriezties Francijā. Līdzi viņš paņēma arī savus rokrakstus, ko salika trīs lādēs, kuras atzīmēja ar nošu nosaukumiem "Si", "Mi" un "Sol". Krievu muitnieki, kas pārbaudīja bagāžu, ne pa jokam satraucās. Viņi uzkatīja, ka lāžu nosaukumi ir aizdomīgs šifrs, un viņi paši to atšifrēja kā "six mille soldats", kas franciski nozīmē "seši tūkstoši karavīru".
Nosprieduši, ka Buldjē šādi mēģina nodot Napoleonam ziņas par krievu armiju, muitnieki viņu arestēja. Komponists tika atbrīvots tikai pēc ietekmīgu galma politiķu iejaukšanās.
Nemanāms darbinieks
Ļoti amizanta bija divu nākamo Nobela prēmijas laureātu – britu zinātnieka Ernesta Rezerforda un krievu zinātnieka Pjotra Kapicas pirmā tikšanās. Jaunībā Kapica ieradās Anglijā un lūdza pieņemt viņu darbā Rezerforda laboratorijā. Rezerfords kategoriski atteicās viņu pieņemt. Tad Kapica painteresējās, ar kādu precizitāti Rezerfords veic savus eksperimentus. Britu zinātnieks, neslēpjot izbrīnu, atbildēja, ka ar trīs procentu precizitāti. Kapica saskaitīja laboratorijā strādājošos un paziņoja: "Jūsu laboratorijā akurāt strādā 30 cilvēki. Tātad, ja ir šāda novērojumu precizitāte, jūs vienu lieku darbinieku pat nepamanīsiet." Pēc šādiem vārdiem Kapica tika pieņemts darbā.
Katastrofāla kļūda
2005. gada 11. decembrī Tokijas fondu biržā kompānijas "Mizuho Securities" pārstāvis pamanījās izdarīt viņa firmai katastrofālu kļūdu. Tā vietā, lai izliktu pārdošanai vienu akciju par 610 000 jenu, viņš paziņoja, ka tiek pārdotas 610 000 akcijas par vienu jenu gabalā. Kļūda tika pamanīta jau pēc pāris minūtēm, taču kompānijas zaudējumi tad jau bija sasniegusi 225 miljonus ASV dolāru.
Vai vērts iemantot ienaidniekus?
Pie mirstošā franču zinātnieka bakteriologa Luija Pastēra aizsūtīja garīdznieku. Biktstēvs vaicāja slimajam zinātniekam: "Vai atsakāties, mans dēls, no sātana un viņa darbiem?" Pastērs ilgi klusēja un pēc tam domīgi sacīja: "Vai ir vērts dzīves pēdējās minūtēs vēl iemantot sev ienaidniekus?"
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/1692
