Istaba ar velosipēdu
17 gadus vecais BMX riteņbraucējs Gustavs Pētersīlis šogad februārī treniņbraucienā guva smagu traumu – tika lauzts kakla skriemelis, un puisis tika piesaistīts pie gultas. Šobrīd apmēram mēnesi viņš ārstējas Vaivaru rehabilitācijas centrā, un paredzēts, ka maija beigās Gustavs atgriezīsies mājās. Tad klātienē puisis ieraudzīs savu istabu, kas pagaidām aplūkota tikai skaipā.
Tur viņu gaida ģimene – mamma Daira, tētis Andrejs, četrgadīgais brālītis Artūrs un vectēvs Jānis. Gustava draugi – jaunie sportisti Elīza Vectirāne, Artūrs Lācis un Elvis Purombs vēlējās sagādāt prieku Gustavam un uzrakstīja pieteikumu mājokļa pārvērtībām, ko veica Māju sajūtas komanda.
Līdz nepazīšanai
«Man patīk izremontētā istaba salīdzinājumā ar to, kāda tā bija pirms tam. Tajā plānojām vasarā veikt kosmētisko remontu, bijām iegādājušies laminātu un krāsas, taču tik lielu remontu mēs nebūtu veikuši. Man negribējās dēlu vest mājās uz neremontētu istabu, jo viņa dzīve ir mainījusies,» stāsta Gustava mamma Daira Tropa. Kad viņa pirmo reizi ienākusi istabā, bijusi izjūta, ka tā radikāli pārvērtusies līdz nepazīšanai.
Interjera dizainers Raimonds Šiferis bilst, ka šoreiz svarīgākais bija ņemt vērā Gustava intereses un vajadzības, mazāk – dizainisko izpildījumu. «Telpa ir maza – tikai trīs reiz trīs kvadrātmetri. Istabā vajadzēja atstāt vietu, kur vēlāk novietot trenažieri, lai jaunietis varētu mācīties staigāt. Svarīgi bija paplašināt durvju un logu ailas, lai Gustavs vasarā pats ar ratiņkrēslu varētu tikt uz balkona.» Dizainers teic, ka krāsu izvēli šoreiz uzticējis Gustavam, svarīgi bijis, lai tās nav uzbāzīgas. Viena no viņa vēlmēm bija, lai istabā ir brūns šokolādes tonis, un to dizainers respektēja. Šobrīd Pētersīļu un Tropu ģimenes aktuālākais plāns – pielāgot vannas istabu Gustava ikdienai, ko plānots veikt pašu spēkiem un talkā aicinot draugus, bet pēc tam izremontēt balkonu.
Roku pirksti iekustējušies
«Gustavs ir daudz stiprāks, nekā es to spēju iedomāties. Viņš sev tic un iekšēji ir ļoti mierīgs. Nekad nav izgājis no rāmjiem arī agrāk, kā tas nereti raksturīgi pusaudžu gados,» ar lepnumu caur sāpēm par dēlu saka mamma un atklāj, ka atveseļošanās process būs pakāpenisks un ilgstošs daudzu gadu garumā. Pirmais teikums, ko viņš ietvītojis pēc nelaimes, – pats darīs visu iespējamo un neiespējamo, lai atkal varētu kāpt uz riteņa.
Cīņa, cerība, milzīgs gribasspēks un mīlestība – tas viss turpmāk būs vajadzīgs gan Gustavam, gan viņa ģimenei. «Roku pirksti dēlam ir nedaudz iekustējušies – tā ir laba zīme. Viņš varēs sēdēt. Pagaidām dēls tiek apsēdināts apmēram uz minūti. Viņš man jau demonstrēja, kā to var izdarīt ar lielu piepūli, taču bez pieturēšanas.»
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://nra.lv/maja/interjers/94009-istaba-ar-velosipedu.htm?utm_source=feedly
