Īpašumu pircēji no Krievijas pagaidām ir tikai cerība
Nozare.lv
Pēc nekustamo īpašumu darījumu statistikas redzams, ka darījumu ar īpašumu pircējiem no Krievijas nemaz tik daudz nav. Pagaidām tās ir tikai cerības, nevis reāls process, lai gan šīs cerības Latvijas tirgū ir ļoti lielas.
Tā intervijā biznesa portālam "Nozare.lv" sacīja "Swedbank" grupas nekustamo īpašumu uzņēmuma SIA "Ektornet Management Latvia" vadošā aktīvu pārvaldniece Dina Lukjanska. Mazais darījumu skaits ir saistīts ar to, ka Krievijas pircēji nav gatavi pirkt īpašumu Latvijā par Maskavas cenām.
Kāpēc izlēmāt pēc vairākiem darba gadiem ārzemē atgriezties strādāt Latvijā?
Pati biju izbrīnīta, kad mani Maskavā sameklēja "galvu mednieki" un piedāvāja ieņemt šo amatu Latvijā. Tas bija pārsteigums, bet apsvēru visas iespējas un sapratu, ka mani šis piedāvājums interesē. Strādājot šos gadus ārzemēs, pieredze izveidojās tik interesanta, ka, strādājot kādā vienā nozarē nekustamo īpašumu jomā, to vairs nebija iespējams pielietot, piemēram, apkalpojot tikai lielus starptautiskus nomniekus vai potenciālos īpašumu pircējus. Esmu strādājusi ar īpašumiem visos komercplatību segmentos - birojiem, tirdzniecības telpām, industriālajām platībām, komercapbūves zemēm, investīciju darījumiem. "Ektornet" īpašumu portfelis ir liels gan pēc apjoma, gan īpašumu segmentu ziņā, tāpēc pieņēmu šo piedāvājumu. Iepriekš visu laiku esmu bijusi starpniece un konsultante, kas atrodas starp divām ieinteresētajām pusēm - īpašnieku un klientu -, bet tagad pārstāvu tieši īpašnieku.
Kā pēc trīs gadu prombūtnes vērtējat Latvijas nekustamo īpašumu tirgu?
Tagad skats uz šo tirgu ir daudz pozitīvāks, nekā tas bija tad, kad aizbraucu no Latvijas. Krīze Latvijas nekustamo īpašumu tirgū jau ir beigusies.
Vai visos tirgus segmentos?
Grūti pateikt, vai visos, taču redzams, ka viss pamazām atdzīvojas. Protams, vēl ir par agru teikt, ka viss ir skaisti un saulaini un tagad notiks ļoti daudz darījumu. Pirmais, kas pārsteidza, atgriežoties Rīgā, bija runas par to, cik te daudz potenciālo Krievijas pircēju, kas gatavi investēt īpašumos Latvijā, ieguldīt naudu ekonomikā. Visi par to skaisti runāja, bet, skatoties uz darījumu statistiku, kļūst redzams, ka šo darījumu nemaz tik daudz nav. Pagaidām tās ir tikai cerības, nevis reāls process, lai gan šīs cerības Latvijas tirgū ir ļoti lielas.
Es par šīm cerībām neesmu tik optimistiska, jo ļoti daudzi no šiem "investoriem" ir tikai tā saucamie ekskursanti, kas tikai apskata īpašumus, bet līdz darījumam nenonāk. Tas ir saistīts ar to, ka Krievijas pircēji nav gatavi pirkt īpašumu Latvijā par Maskavas cenām. Diemžēl Latvijas īpašumu pārdevēji, cerot uz pircējiem no Krievijas, īpašumu cenas, it īpaši Jūrmalā, atkal ir pacēluši kosmosā.
Cenas Jūrmalā līdzinās Maskavas īpašumu cenām?
Tieši tā. Es neredzu nekādu motivāciju, lai maskavieši pirktu īpašumus Jūrmalā par tik kosmiskām cenām. Varbūt, ka to dara kādi atsevišķi cilvēki, kam tas ir svarīgi statusa vai kādu personisko apstākļu dēļ. Ir arī pozitīvais - notiek ļoti daudzas ekskursijas un īpašumu apskates, tātad interese ir. Tas nozīmē, ka pieprasījums ir un tas ir ļoti liels. Tas, ka nenotiek darījumi, ir tikai apstiprinājums tam, ka nav cenai atbilstoša produkta. Ja tirgū parādīsies labs produkts, kas apmierinās Krievijas pircēju vajadzības, tad darījumi sāks notikt, taču cenai jābūt adekvātai.
Kas varētu būt šis labais produkts?
Viennozīmīgi, ka tās nebūs privātmājas. Tie būs dzīvokļi. Kāpēc ne mājas? Tāpēc, ka mājas ir jāuztur, jāapsaimnieko, par tām ir jādomā visu gadu. Maskavas dzīves temps ir tik ātrs, ka vienkārši neatliek laika domāt vēl par kaut kādu māju Latvijā. Labais produkts varētu būt, piemēram, trīsistabu dzīvoklis, kura cena pārsniedz nepieciešamo limitu uzturēšanās atļaujas saņemšanai - 100 000 līdz 150 000 eiro (70 000 līdz 105 000 latu). Noteikti priekšroka tiks dota dzīvokļiem Jūrmalā, bet es neticu, ka Jūrmalā varētu parādīties dzīvokļi par tādām cenām. Tas ir izskaidrojams ar mūsu projektu attīstītāju mentalitāti - ja tā ir Jūrmala, tad cenām ir jābūt ļoti augstām. Ja kāds attīstītājs tomēr šādu projektu Jūrmalā realizēs, tad pēc tā noteikti būs pieprasījums. Arī dzīvokļi Rīgā varētu būt pieprasīti, noteikti tas būs centrs, nevis mikrorajoni.
Vai daudzie pirmskrīzes gados nomalēs uzbūvētie jaunie projekti varētu piesaistīt Krievijas pircējus?
Neticu, ka tiem būs pircēji no Krievijas vai citām NVS valstīm. Šiem projektiem drīzāk varētu būt vietējie pircēji.
Vietējie pircēji pagaidām vēl ir neaktīvi.
Agrāk vai vēlāk, bet šie dzīvokļi tiks izpirkti. Protams, jāskatās, kādā stadijā ir šie projekti, kādā kvalitātē. Piemēram, "Ektornet" plāno visus pārņemtos projektus realizēt līdz galam, pabeigt nepabeigtos darbus. Daudz kas būs atkarīgs arī no bankām, vai tās kreditēs īpašumu iegādi vai nē. Patlaban bankas vēl ir diezgan piesardzīgas.
Vai pastāv iespēja, ka Krievijas pircēji īpašumu iegādājas kā investīciju objektu? Vairākus dzīvokļus nevis savai lietošanai, bet izīrēšanai, lai pelnītu ar tiem naudu.
Godīgi sakot, šādai iespējai es neticu. Lielākā daļa darījumu būs ar tiem pircējiem, kas dzīvokļus pirks savām vajadzībām. Šie dzīvokļi stāvēs tukši un satiks savu saimnieku divas trīs reizes gadā. No Maskavas līdz Rīgai lidojums nav ilgāks par pusotru stundu, savukārt sastrēgumos Maskavā dažkārt var pavadīt krietni ilgāku laiku. Parādīsies arvien vairāk cilvēku, kas Rīgā vai Jūrmalā labprāt vēlēsies pavadīt brīvdienas.
Vai no Krievijas un citu NVS valstu investoru puses varētu būt interese par investīcijām komercīpašumos?
Domāju, ka tādas intereses nebūs. Tas varētu būt tikai atsevišķs, neliels investoru segments, kas jau vēsturiski saistīts ar Baltiju. Kā liecina mana pieredze, investoriem pietiek ko darīt Maskavā un citur Krievijā, un, kamēr tur ir potenciāls, šie investori diez vai skatīsies uz Rīgu vai uz Baltijas valstīm. Manuprāt, patlaban austrumiem mēs esam interesanti tikai kā valsts, kas piešķir uzturēšanās atļaujas, nopērkot īpašumu šeit. Tā ir ļoti gudra politika, un tas bija pareizs lēmums.
Tātad nākotnē dzīvokļu iegāde, lai iegūtu uzturēšanās atļaujas, tikai pieaugs?
Jā, ja parādīsies labs un atbilstošs produkts. Jau patlaban ir redzams liels un neapmierināts pieprasījums, tas nozīmē, ka to saprot arī attīstītāji. Tie attīstītāji, kas ir pietiekami gudri, lai saprastu, ka produktam jābūt adekvātam un kvalitatīvam, sāks šādu dzīvojamo projektu attīstību.
Tas nozīmē, ka drīzumā varētu atsākties jauno projektu būvniecība?
Jā, turklāt tiks būvēti gan jaunie projekti, gan notiks celtniecības darbi arī nepabeigtajos projektos, kuri patlaban nonākuši banku īpašumā.
Vai investīcijas nekustamajos īpašumos - gan mājokļu būvniecībā, gan komercīpašumos - veiks pārsvarā vietējie uzņēmēji? Teicāt, ka no Krievijas šādi investori nav gaidāmi, vai tie varētu nākt no rietumiem?
Iespējams, ka būs kādi investori no Skandināvijas, kas mums ir tuvāk un tradicionāli ir ieinteresēta Baltijā, varbūt arī no Izraēlas. Šeit strādās tie investori, kas tic šim tirgum, redz tajā kādu potenciālu, kas diversificē savus riskus. Būs arī Krievijas investori, tikai ne tik lielos apjomos, kā mēs varbūt sagaidām.
Vietējiem attīstītājiem savukārt grūtības var radīt finanšu piesaistīšana, tāpēc tie noteikti meklēs kādus partnerus, veidosies kaut kādas alianses, kurās būs vietējais pārstāvis ar savām zināšanām un ārzemju kapitāls.
Iepriekš trīs gadus strādājāt gan Kijevā, Ukrainā, gan arī Maskavā, Krievijā. Kāds ir šo valstu nekustamā īpašuma tirgus salīdzinājumā ar to, kas notiek Latvijā? Kāda katrā tirgū ir aktivitāte, kāds ir cenu līmenis, cik dziļi katru no šīm valstīm skāra krīze nekustamo īpašumu tirgū?
Lai salīdzinātu ābolus ar āboliem, vajadzētu runāt par vienu un to pašu segmentu, un man vislielākā pieredze bija tieši ar biroju telpu segmentu. Lai saprastu tirgus bildi kā tādu, ir jāskatās, kādi starpnieki un konsultanti šajos tirgos ir pārstāvēti, kāda ir tirgus prakse attiecībā uz šādiem darījumiem, kādi ir klienti un cik caurspīdīgs ir tirgus.
Sāksim no starpniekiem, jo es pati šajā jomā visu laiku darbojos un tā man ir vislabāk zināmā. Latvijā vēl joprojām ir redzams lielu starptautisku starpnieku un konsultantu trūkums, jo visi starptautiskie uzņēmumi, kas ir pārstāvēti Latvijā, šeit strādā pēc franšīzes principa, un šeit nav nevienas pilnvērtīgas ārzemju uzņēmuma pārstāvniecības. Ja darbs notiek pēc franšīzes principa, tad tas notiek tā kā notiek - brīžiem starptautiskie darbības principi tiek ievēroti, brīžiem netiek, bet lielākoties rīcības brīvība ir diezgan plaša.
Ja tā būtu pārstāvniecība, tad tur būtu darbības noteikumu virkne, darbs notiek strukturētāk, pēc visiem standartiem. Bieži vien, ja tas ir nepieciešams, šādi starptautiskie spēlētāji sakārto vietējo tirgu pēc saviem standartiem.
Kādi starpnieki darbojas Kijevā un Maskavā?
Ja runājam par Kijevu, tad tur gandrīz visi lielākie pasaules spēlētāji arī ir pārstāvēti pēc franšīzes principa, vienīgais lielais starptautiskais uzņēmums, kas pēc krīzes nav atgriezies Kijevā, ir "Cushman&Wakefield", kurš savu biroju slēdza 2009.gada sākumā. Konkurence Kijevā ir ļoti asa. Tirgus ir diezgan necaurspīdīgs, ļoti bieži notiek darījumi ar mēģinājumiem finansiāli ieinteresēt ieinteresēto pusi, kas krieviski tiek vienkārši dēvēti par "otkatu". Tā ir ļoti nepatīkama Ukrainas nekustamā īpašuma tirgus pazīme.
Savukārt Maskavā ir pārstāvēts viss piecu lielāko starptautisko konsultantu un starpnieku tops - "Jones Lang LaSalle", "Cushman&Wakefield", "CBRE", "Knight Frank", "Colliers". Vienīgais no šiem uzņēmumiem, kas Maskavā strādā kā pilnvērtīga pārstāvniecība, ir "Jones Lang LaSalle", un tas arī dod savus augļus, jo šis uzņēmums jau sesto gadu visos segmentos ir pirmajā vietā.
Arī Maskavā konkurence ir ļoti asa, bet Maskavā parasti uzvar profesionālākais - te gan iet runa tikai par to tirgus daļu, kurā strādā starptautiskie konsultanti un starptautiskie klienti.
Maskavā "otkatu" sistēma nav izplatīta?
Ja darījumā piedalās starptautisks jurists, starptautisks konsultants, starptautisks klients, tad nē. Jāskatās arī, kas stāv aiz starptautiskā konsultanta - ja tie ir vietējie cilvēki, tad viņi var būt "elastīgi", ja tie ir ārzemnieki, tad viņi tā nerīkosies. Zem tās vides, kurā strādā starptautisko konsultantu top piecinieks, darbojas vēl ļoti daudzi vietējie konsultanti, un, kas notiek šajā tirgū, nav zināms. Var būt dažādi brīnumi.
Kāda aina ir, salīdzinot Latvijas, Kijevas un Maskavas tirgus caurspīdīgumu un sakārtotību?
Vissakārtotākais, viscaurspīdīgākais un lietotājiem visdraudzīgākais tirgus ir Latvijas tirgus. Pie mums ir zemesgrāmatas, kadastrālais reģistrs, nekustamo īpašumu asociācijas, "Lursoft" datu bāze - tirgus lietotājam ir iespēja no daudziem informācijas avotiem un datu bāzēm saņemt nepieciešamo informāciju. Kamēr strādāju Latvijā, visi sūdzējās par šīs informācijas kvalitāti, taču, salīdzinot informāciju, ko iespējams iegūt Kijevā un Maskavā, Latvijā viss ir kārtībā.
Kijevā vispār nav iespējams piekļūt kādām datu bāzēm, piemēram, atrast kāda biroju centra īpašnieka kontaktus bija liels izaicinājums un gandrīz vai neiespējama misija. Kontaktus bija iespējams atrast tikai caur citiem tirgus spēlētājiem vai kādu paziņu loku. Maskavā šādi reģistri eksistē, vienīgi tie nav tik draudzīgi lietotājam kā Latvijas reģistri. Lielākā daļa reģistru Maskavā vēl nav elektronizēti, un tur notiek izziņu izsniegšana pēc pieprasījuma papīra formātā. Tas darbu nekādā veidā neatvieglo. Ir lieta, kas Maskavā ir labāka nekā Rīgā, - tur lielākie tirgus spēlētāji apmainās ar informāciju, protams, neatklājot konfidenciālu informāciju par klientu, bet reizi ceturksnī nosūta viens otram informāciju par noslēgtajiem darījumiem. Šāda statistika tirgus spēlētājiem ir jau kopš deviņdesmito gadu vidus, un tas rada priekšstatu par to, kas notiek tirgū. Šo statistiku ļoti bieži izmanto pārdevēji, kas meklē jaunus klientus.
Šķiet, ka Latvijā šāda informācijas apmaiņa nenotiek?
Gribētos, lai kaut kas tāds būtu arī Latvijā, būtībā jau par šādiem lieliem darījumiem ir jāziņo un ar tiem ir jālepojas, tur nav nekā slēpjama
Kāda ir tirgus prakse, salīdzinot trīs valstu tirgus?
Par Kijevu neiedziļināšos, jo tur pavadīju tikai pusgadu tieši tad, kad sākās krīze. Rīgā joprojām dominē īstermiņa biroju nomas līgumi no viena līdz trīs gadiem, jo telpu īpašnieki baidās parakstīt ilgtermiņa nomas līgumus. Visi gaida nomas maksu kāpumu un cenšas ierobežot nomas līguma termiņus, vai arī iekļaut nomas līgumos punktu, kas pēc noteikta laika paredz nomas maksu pārskatīšanu atbilstoši tirgus situācijai. Caurspīdīgs mehānisms vidējās nomas maksas tirgus vērtības noteikšanai līdz šim tā arī nav izstrādāts. Savukārt Maskavā dominē ilgtermiņa noma vismaz uz pieciem līdz septiņiem gadiem, turklāt - jo ilgāk, jo labāk. Līgumos ir iekļauts nomas maksu pārskatīšanas mehānisms, jo arī tur krīzes zemākais punkts jau ir aiz muguras un nomas maksas kopš 2010.gada ceturtā ceturkšņa sākušas augt. Maskavā krīzes laikā tika apturēta jaunu biroju ēku celtniecība, un jau patlaban ir skaidrs, ka drīzumā parādīsies deficīts un tas izraisīs nomas maksu kāpumu.
Vairāki nekustamo īpašumu speciālisti ir teikuši, ka arī Rīgā drīzumā varētu būt biroju telpu deficīts.
Jāņem vērā tas, ka pirmais konsultantu piecinieks Maskavā strādā tikai ar profesionāli uzbūvētām ēkām, profesionāliem attīstītājiem, A un B klases birojiem. Rīgā šādu ēku nav daudz, un Rīgā ir ļoti liels sekundārais tirgus, kurš vienmēr būs lētāks nekā jaunie projekti. Līdz ar to profesionālais platību piedāvājums samazināsies, bet tajā pašā laikā paliks citas alternatīvas, jo arī starptautiskie nomnieki saprot, ka Rīgā nav pietiekami daudz profesionāli uzbūvētu biroju ēku, un izvēlas kādus citus variantus. Atgriežoties pie tirgus prakses - Rīgā tiek iznomātas tikai telpas ar apdari, bet Maskavā - tikai telpas bez apdares. Apdari veic pats telpu nomnieks, bet, lai nodrošinātu apdari A klases birojā, jāiegulda aptuveni 1 000 ASV dolāru (488 lati) uz kvadrātmetru. Līdz ar to darījumi klientiem sanāk ļoti dārgi, jo ir jāapmaksā konsultantu pakalpojumi, jāiegulda apdarē, tāpēc arī tiek izvēlēta ilgtermiņa noma, lai visi ieguldījumi pagūtu amortizēties.
Rīgā konsultanta pakalpojumus joprojām apmaksā tikai telpu īpašnieks, bet Maskavā par konsultanta pakalpojumiem ir gatavs maksāt arī nomnieks, jo, ja tiek nomāta liela platība, aiz kuras īpašnieka stāv liels starptautisks attīstītājs, tad pārrunās ar šādu "smago artilēriju" ir nepieciešama konsultanta palīdzība. Runājot par biroju telpu aizpildīšanos jeb gadā noslēgtajiem darījumiem, Rīgu ar Maskavu salīdzināt nevar. Pēc "Colliers International" datiem, Rīgā pagājušajā gadā tika aizpildīti 30 000 kvadrātmetru biroju telpu, bet Maskavā - 1,5 miljoni kvadrātmetru.
Rīgā gluži saprotamu iemeslu dēļ nav tāda Maskavā būtiska īpašuma raksturlieluma kā attālums no metro. Maskavā tirgus ir mainījies arī tāpēc, ka pagājušā gada rudenī ir iecelts jauns mērs. Maskavā tirgus vienmēr ir bijis politizēts, un jaunais mērs ir aizliedzis celt biroju ēkas pilsētas centrā - 3.transporta loka ietvaros, kas būtībā nozīmē, ka jaunus biroju centrus tagad drīkst celt tikai Maskavas nomalēs. Tagad neviens attīstītājs nesaprot, kas notiks ar projektiem, kuri jau ir saskaņošanas stadijā. Atšķirībā no Rīgas Maskavā diezgan izplatīti ir arī biroju telpu pirkšanas darījumi, jo daudzi uzņēmumi cenšas nodrošināt savu neatkarību no telpu īpašniekiem. Īpaši tas ir sakāms par valsts uzņēmumiem un naftas un gāzes sektora uzņēmumiem.
Rīgā biroju pirkšanas darījumi, šķiet, nav bijuši?
Nē, Rīgā tas nekad nav bijis un arī visi mēģinājumi izpārdot platības ir bijuši neveiksmīgi.
Kādas ir atšķirības starp klientiem?
Maskavā ir pārstāvēti pilnīgi visi lielie starptautiskie klienti, tas savā ziņā ir politisks lēmums. Šiem klientiem ir svarīgi, lai darījums notiktu profesionāli, viņi ir ļoti izvēlīgi attiecībā pret telpu īpašniekiem, pret to reputāciju, profesionālo pieredzi, un, protams, ka konsultanti cenšas starptautiskos klientus savest kopā tikai ar profesionāliem telpu īpašniekiem, jo tad klients no šī īpašnieka nesagaidīs nekādus nepatīkamus pārsteigumus.
Vietējie uzņēmumi Maskavā praktiski neizmanto konsultantu pakalpojumus, viņi telpas pārsvarā meklē paši vai arī izmanto konsultantu pakalpojumus, bet nemaksā par darījumu, jo to apmaksā telpu īpašnieks. Savukārt Rīgā starptautisko klientu loks joprojām ir visai neliels un pieprasījumu pārsvarā veido vietējie uzņēmumi. Ir arī būtiskas atšķirības pieprasīto platību ziņā.
Ar kādām platībām Maskavā pārsvarā notiek darījumi?
1 000 kvadrātmetru lielas biroju platības starptautiskie konsultanti Maskavā uzskata par mazu darījumu, vēlamās darījumu platības ir, sākot no 3 000 kvadrātmetriem. Pēdējais darījums, kurā es, strādājot Maskavā, vēl piedalījos, tika slēgts par 30 000 kvadrātmetru - tas ir viss Rīgas tirgus pagājušā gada apjoms.
Pie mums darījumi notiek ar jau gatavām telpām, savukārt Maskavā pēckrīzes periodā jau ir atgriezusies prakse slēgt darījumus par telpām ēkās, kuras vēl nav pat uzceltas.
Arī "Ektornet" īpašumu portfelī ir biroju telpas, kuras pagaidām vēl ir bez apdares, bet ļoti labi saprotam, ka tās kādam iznomāt izdosies tikai tad, kad "Ektornet" veiks šo apdari. Neticu, ka Latvijas tirgū kādreiz būs situācija, kad nomnieks pats veiks biroju telpu apdari.
Kādas ir nomas maksu atšķirības Rīgā un Maskavā?
Maskavā nomas maksas tiek aprēķinātas gadā, nevis mēnesī, kā tas ir Rīgā. Par A klases birojiem nomas maksa Maskavā ir 1000 līdz 1200 ASV dolāri (no 488 līdz 584 lati) par kvadrātmetru gadā. Rīgā A klases biroju nomas maksa nav lielāka par desmit līdz 12 eiro (septiņi līdz 8,4 lati) mēnesī pat pēc visoptimistiskākajiem aprēķiniem, tas nozīmē, ka nomas maksu starpība starp Rīgu un Maskavu ir desmitkārtīga.
Šāda starpība ir bijusi visu laiku, arī pirms krīzes?
Pirms krīzes A klases biroju nomas maksa Rīgā bija 20 eiro (14 lati) par kvadrātmetru mēnesī, bet Maskavā nomas maksa nav īpaši mainījusies salīdzinājumā ar pirmskrīzes laiku.
Kas tuvākajā laikā var sagaidīt biroju tirgu Rīgā?
Iespējams, ka 2014.gadā tiks pabeigts "Z-Torņu" komplekss - tiks uzcelta tāda ēka, kurā gribētu atrasties daudzi starptautiskie nomnieki. Jautājums - par kādām cenām tur tiks piedāvātas platības, un vai starptautiskie nomnieki varēs atļauties maksāt tādas cenas Latvijas tirgū. To prognozēt pagaidām vēl neesmu gatava.
Domāju, ka Pārdaugavā būs diezgan liels pieprasījums pēc biroju platībām, jo šeit jau ir "Swedbank" centrālā ēka, būs vēl "Z-Torņi". Maskavā "Moscow City" ir sakoncentrēts vienā vietā un neveiksmīgi uzbūvēts, radot milzīgas transporta problēmas, bet Rīgā ir visas iespējas izveidot divas "City" jeb darījumu centrus - Pārdaugavā un Skanstes ielas rajonā, kur jau veidojas biroju ēku rajons. Šie divi rajoni konkurēs savā starpā, lai gan no atpazīstamības viedokļa Ķīpsala un tuvā Pārdaugava ir labāka vieta, jo atrodas praktiski pilsētas centrā. Domāju, ka piecu gadu laikā Ķīpsala jau būs attīstījusies par galveno Rīgas darījumu centru.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/2045
