Dmitrijs Trofimovs: Ar mājas īpašnieku labāk vienoties
Romāns Golubevs
Vairs tikai mazāk kā pēc pusgada (no 2007. gada 1. janvāra) denacionalizētajās mājās tiks atcelti tā saucamie īres maksas griesti. Teorētiski tas nozīmē, ka māju īpašnieki varēs pieprasīt maksāt par īri, cik vien gribēs. Loģiski būtu pieņemt, ka šāda pieeja novedīs pie īrnieku masveida aiziešanas. Taču viens no īres maksas griestu atcelšanas iniciatoriem un Latvijas namīpašnieku asociācijas viceprezidents Dmitrijs Trofimovs ir pārliecināts, ka krāsas nevajag sabiezināt. Ja viens namīpašnieks sāks prasīt 10 latus par kvadrātmetru, tad vienmēr atradīsies kāds, kas piekritīs pieņemt iemītniekus par 1,5-3 latiem kvadrātmetrā.
Nekā konkrēta
Īres griestu atcelšana mūsu sabiedrībā radīja lielu rezonansi. Tomēr neviena valsts, nedz arī sabiedriskā institūcija nevarēja minēt precīzu to personu skaitu, kuras skars šādas māju īpašnieku brīvi noteiktas īres likmes. Varbūt Jūs varat ienest skaidrību šajā statistikā?
Šādas statistikas nevienam nav. Kāpēc? Vienkārši tāpēc, ka kopš 1998. gada šis jautājums tikpat kā nevienu neinteresē. 90. gadu vidū Rīgas Dome mēģināja vākt kaut kādu informāciju par noslēgtajiem īres līgumiem, taču vēlāk pārtrauca to darīt. Tādēļ ziņas par vairākiem desmitiem tūkstošu ģimeņu, ar kurām šodien operē politiķi un it īpaši tiesību aizstāvji, ir jāuzskata par fantastiskām. Kaut kādu priekšstatu par to īrnieku skaitu, kas ir neapmierināti ar dzīvošanu denacionalizētajās mājās, var sniegt Rīgas Domē reģistrējamo dzīvokļa apstākļu uzlabošanas pretendentu rinda. Tādu galvaspilsētā ir aptuveni 12000 cilvēku. Tikai jājautā, vai pašvaldība zina, cik no viņiem dzīvo tieši denacionalizētās mājās.
Vai Namīpašnieku asociācija nav mēģinājusi veikt savus aprēķinus?
Kādā veidā? Mūsu asociācija taču neapvieno absolūti visus Latvijas namīpašniekus.
Tomēr īres griestu pārsūdzēšanas Satversmes Tiesā iniciatori, bet tās bija piecas fiziskās personas, uzstājās zem visu namīpašnieku tiesību aizstāvēšanas karoga.
Vispār prasītāji bija Īres tirgus attīstības fonda dalībnieki, bet šā fonda biedri ir gan mūsu asociācijas, gan citu struktūru dalībnieki. Protams, mēs rīkojāmies visu namīpašnieku interesēs. Pēc kā tiecāmies, to arī panācām. Tomēr par pilnīgu apmierinātību runāt nenākas.
Lai piens nesaskābtu
Un ar ko jūs esat neapmierināti?
Ja raudzīties no esošās likumdošanas viedokļa, tad vienīgais, ko demonstrē īres griestu atcelšana, ir tas, ka namīpašnieku tiesības patiešām bija ierobežotas. Un neko vairāk. Tādēļ daudzi politiķi gaidāmo vēlēšanu priekšvakarā mēģina atkal izspēlēt veco kārti, tā teikt, var atkal noteikt īres griestus, ja šim jautājumam pieiet no citas puses.
Šobrīd maksimālā īres maksa, kuru Jūs un Jūsu kolēģi var iekasēt no īrniekiem denacionalizētajās mājās, ir 72 santīmi par kvadrātmetru. Cik lielā mērā palielināsies namīpašnieku prasības pēc 1. janvāra?
Es personīgi neesmu pārmērīgas cenu pacelšanas piekritējs. Protams, būs saimnieki, kas pieprasīs par kvadrātmetra īri gan 10, gan arī 15 latus. Taču tajā pat laikā vienmēr atradīsies īpašnieks, kas spēs piedāvāt arī masu īrniekiem pieņemamāku likmi. Manā gadījumā (nams atrodas A. Čaka ielas centrā – „m2”) uzskatu par pieņemamu, prasīt 2,5-3 latus par kvadrātmetru. Situāciju ar dzīvokļiem denacionalizētajās mājās var salīdzināt ar piena tirdzniecību. Litru šā produkta var piedāvāt gan par 2, gan par 3 latiem. Taču kas to pirks?! Cilvēki ies garām un ar pirkstiem rādīs uz idiotu, kas uzlicis tādu cenu, sēdēs pie saskābuša piena.
Tas nozīmē, Jūs paļaujaties uz to, ka pieprasījums un piedāvājums regulēs tirgu. Taču pat Jūsu minētie 2,5-3 lati par kvadrātmetru, salīdzinot ar 72 santīmiem, ir vairāk nekā jūtams palielinājums. Tas sāpīgi sitīs pa kabatu pašreizējiem īrniekiem.
Saprotiet, mēs runājam par normālu mājokļu tirgu. Cik pašreiz izmaksā vienistabas dzīvokļa īre sērijveida mājā? 100-120 latus plus komunālie maksājumi. Ja parēķināt īres maksu kvadrātmetram, tad iznāk 3,5-4 lati. Tas ir pat dārgāk. Pie mums spītīgi cenšas salīdzināt nesalīdzināmas lietas.
Galvaspilsētas īres mājokļu tirgus sastāv no trim segmentiem. Pirmais – tas ir fonds, kuru izīrē pašvaldība. Taču nosaukt to par tirgu pat negribas. Iedzīvotāji par māju apkalpošanu maksā 14,8 santīmus par kvadrātmetru – mājas uzturēšanai ar to nepietiek. Reālos izdevumus pašvaldība sedz uz citu nodokļu maksātāju rēķina: no pilsētas budžeta tiek segti izdevumi par apkuri, remontē liftus utt. Būdams Valsts mājokļu attīstības komisijas loceklis, braucot pa Latviju, man ir gadījies redzēt mājas, kuru iemītnieki par apkalpošanu maksāja 4 santīmus par kvadrātmetru. Tas ir pilnīgs absurds. Kad man saka, ka dzīvojamo ēku var uzturēt normālā stāvoklī par 15 vai 20 santīmiem, es atsakos tam ticēt. Tā vien gribas pavaicāt, vai viņi maksā amortizācijas atskaitījumus? No kurienes radīsies nauda kapitālajam remontam, kas ir neizbēgams?
Otrs īres tirgus segments ir tā saucamais pelēkais tirgus. Tās ir platības, kuras izīrē to īpašnieki. Nodokļi šeit netiek maksāti, īres līgums ir retums. Tā sekas – īrnieku tiesības nav aizsargātas. Un šajā segmentā cilvēki piekrīt maksāt vairāk par 3,5 latiem par kvadrātmetru?!
Nu, un pēdējais segments – tie ir mājokļi, kurus īrei piedāvā namīpašnieki. Tas ir īsts tirgus šā vārda pilnā izpratnē. Un tieši tam ir jābūt izdevīgam valstij. Šeit ir gan līgumi, gan arī tiek nodrošināti nodokļu ieņēmumi.
Neminēsim konkrētus skaitļus
Viens no argumentiem par labu īres griestu atcelšanai bija līdzekļu trūkums, lai uzturētu ēkas. Vai Jūs varētu nosaukt dzīvojamās platības kvadrātmetra apkalpošanas pašizmaksu savos objektos?
Nevēlos to darīt. Es negribu minēt skaitli, ko kāds cits pēc tam izmantos savos komentāros. Tas tādēļ, ka uzturēšanas pašizmaksa ir ļoti individuāla. Kādam dzīvošanai pietiek ar 200 latiem mēnesī, kādam citam vajag 10000. Ir nepieciešamie izdevumi un ir pārmērības. Un kāpēc gan namīpašniekam neuzlabot savu māju, tad arī īres likme krasi palielināsies.
Medaļas otra puse
Kā no juridiskās puses izskatīsies īrnieku informēšana par to, ka namīpašnieks ir palielinājis īres likmi?
Pirmais punkts – iniciatīvai par īres likmes paaugstināšanu ir jānāk no namīpašnieka. Otrais punkts – nepieciešama īrnieka piekrišana. Pēdējie likuma „Par dzīvojamo telpu īri” labojumi ļauj šo situāciju traktēt šādi: ja īrnieks nepiekrīt likmes paaugstināšanai, namīpašniekam viņš jāsūdz tiesā.
Bet kurš īrnieks, būdams pie pilna prāta, piekritīs tam, ka par īrējamo mājokli viņam nāksies maksāt nevis pašreizējos 72 santīmus, bet, teiksim, 3 latus par kvadrātmetru?
Šeit ir viena nianse, par kuru daudzi piemirst. Jā, īrnieks var sūtīt namīpašnieku uz tiesu, sak’, tur tad arī noskaidrosim attiecības. Process pie pašreizējās tiesu noslogotības var vilkties gadu un divus. Taču, ja pēc diviem gadiem Temīdas kalpi atzīs par pamatotu namīpašnieka prasību maksāt 3 latus par kvadrātmetru, tad atbildētājam nāksies norēķināties par visiem pagājušiem gadiem, un kad no viņa sāks ieturēt sakrājušos summu, tad cilvēks diez vai būs priecīgs, ka bijis tik principiāls. Taču, ja esat stingri pārliecināti par savu taisnību, tad tiesājieties.
Solis pretī
Cenšaties iebiedēt īrnieku?
Es neaicinu īrnieku bīties, es viņu aicinu vienoties.
Vai namīpašnieki ir gatavi tirgoties?
Es jau tagad no daudziem vecajiem īrniekiem ņemu cenu, kas ir zemāka par tirgus cenām. Tā ir mana personiskā iniciatīva. Pazīstu kādu namīpašnieku, kas no pensionāriem joprojām ņem tikai 7 santīmus par kvadrātmetru.
Vienkārši kapitālisms ar cilvēcisku seju...
Ziniet, kā dažādi mēdz būt namīpašnieki, tā dažādi mēdz būt arī īrnieki. Un daudzi no tiem, kas klaigā, ka saimnieki viņus apspiež, patiesībā nemaz nevar palielīties ar normālu attieksmi pret īpašumu, kurā dzīvo. Protams, es nevaru solīt, ka pēc 2007. gada 1. janvāra viss būs labi. Daži namīpašnieki dzīvo neadekvātās cerībās, ka drīz sāks saņemt ievērojami vairāk, nekā iepriekš. Tomēr, manuprāt, valstij ir jāizdara viss iespējamais, lai tie, kas pašlaik ekspluatē mājokļus, to turpinātu darīt un nevis pārdotu savu biznesu. Tikai īres mājokļi ļauj cilvēkam nepalikt uz ielas. Valstij neizdosies izveidot attiecības ar namīpašniekiem tikai ar pātagas palīdzību, kuras lomu pilda dažādi sodi. Lai attīstītu civilizētu īres tirgu, vajadzīgs ir arī kliņģeris. Bet ar to esamību valsts pagaidām palielīties vis nevar.
Iespraudums
Dmitrijs Trofimovs: Neraugoties uz to, ka no 2007. gada 1. janvāra tiks atcelti īres griesti, runāt par īrnieku masveida bēgšanu no denacionalizētām mājām nenākas. Katrā ziņā manās mājās situācija praktiski nemainīsies.
Ziņa publicēta sadarbībā ar www.varianti.lv
