Divas dienas Tbilisi
Divas dienas Tbilisi
Romāns Golubevs, 14.10.2008
Augustā piecas dienas ilgušais Gruzijas-Krievijas karš izraisīja ievērojamu nekustamo īpašumu darījumu skaita samazināšanos Tbilisi. Tiesa, cenas pagaidām turas iepriekšējā līmeni. Investoru reakcija uz notikušo ir dažāda. Kā, ieradies Gruzijā, pārliecinājās katalogs „m2”, lielākā daļa ir ieņēmusi nogaidošu pozīciju un iesaldējusi apbūves projektus.
Taču ir arī tādi, kas kara periodā aktīvi mēģināja papildināt savu portfeli, piedāvājot atpirkt no iedzīvotājiem pievilcīgus objektus par smiekla cenu. Tagad dzīve Tbilisi atgriežas normālās sliedēs un vietējā tirgus spēlētāji tic, ka nekustamo īpašumu cenas atkal sāks celties.
Ar cerību uz labāko
2002. gadā Latvijas žurnālistu grupas sastāvā man bija iespēja pabūt kara plosītajā Bosnijā un Hercegovinā. Kad mēs atgriezāmies no Serbskas Republikas (autonomija, kurā dominē serbi), mūsu kolonna apstājās ceļu sazarojumā, lai pavaicātu ceļu vietējiem iedzīvotājiem. Netālu no ceļa nepabeigtas mājas pagalmā pie galda sēdēja trīs vīri. Muslimaņi (tieši tā sevi sauc Bosnijas musulmaņi) ne tikai paskaidroja mums, kur jābrauc, bet arī pacienāja ar vietējo dzērienu – rakiju. Sarunājāmies ar tulka starpniecību. Degustēšanas laikā es uzdevu viesmīlīgajam saimniekam varbūt nedaudz naivu jautājumu: Kas vainīgs asiņainajā karā starp serbiem, horvātiem un bosniešiem? Namatēva atbilde bija negaidīta: „Politiķi, - viņš atbildēja. – Mums, vienkāršajiem ļaudīm īpaši nebija ko dalīt. Un ko dalīt, ja mana sieva ir serbiete”.
Kāpēc stāstu šo atgadījumu? Tāpēc, ka mani draugi un paziņas, kam stāstīju par septembra otrajā pusē paredzēto braucienu un Tbilisi, bija neizpratnē: „Kur tu brauc? Kam tev tas?”. No profesionālā viedokļa brauciena iemesls bija vēlēšanās uzrakstīt par Gruzijas nekustamo īpašumu tirgu. Par tirgu, uz kuru reklāma aktīvi aicināja Latvijas investorus kopš 2007. gada sākuma. Taču ne mazāk man gribējās savām acīm ieraudzīt, kā šodien dzīvo Tbilisi. Biju pārliecināts, ka karadarbība vairs neatsāksies. Un, atceroties bosnieša atbildi, cerēju, ka vienkāršiem ļaudīm vienmēr ir vienkāršāk vienoties un vieglāk sazināties, nekā politiķiem. Par to tad arī biju nodomājis pārliecināties personīgi. Nekad iepriekš nebiju bijis Tbilisi, taču vēl kopš padomju laikiem biju daudz dzirdējis par kaukāziešu viesmīlību.
Ielaiž visus
„Air Baltic” reiss Rīga-Tbilisi ir piecas reizes nedēļa. Lidmašīna no Latvijas galvaspilsētas izlido 22:40 un ielido Tbilisi 3:10 pēc vietējā laika. „Boeing 737-300”, ar kuru lidoju, bija piepildīts maksimums par trešdaļu. Un tas pie tā, ka pēdējos mēnešos tieši caur Rīgu uz Gruziju dodas daudzi Krievijā dzīvojošie gruzīni (tiešā gaisa satiksme starp Krieviju un Gruziju bija pārtraukta jau pirms augusta konflikta). Ja spriež pēc rindām, kas Tbilisi starptautiskajā lidostā veidojas pie pasu kontroles kabīnēm, tad lielākā daļa atlidojošo bija humanitāro un diplomātisko misiju pārstāvji. Bez tam, ap desmit cilvēku stāvēja pie kabīnes ar uzrakstu „Viza”. Nezinu, ar kādām valstīm Gruzijai ir vīzu režīms, taču daži pasažieri, kas sarunājās gruzīniski, rokās turēja Krievijas Federācijas pases. Tiem ielīmēja vīzu, kas maksāja, liekas, 20 ASV dolārus un – Laipni lūdzam Gruzijā!
Tbilisi starptautiskā lidosta ir moderna un relatīvi neliela. Latvijā dzīvojošajiem tās pieminēšana varētu būt interesanta tā iemesla dēļ, ka to apkalpo turku kompānija „TAV Airports”, kas ir viens no starptautiskās lidostas „Rīga” paplašināšanas konkursa dalībniekiem. Neraugoties uz agro nakts stundu, lidostā bija visai daudz cilvēku. Vieni gaidīja, citi lidoja prom… Nekādu bruņotu patruļu, kā to varētu gaidīt. Viss bija absolūti mierīgi. Vienīgi lidostas ieejas un izejas durvīm dežurēja pa 2-3 policistiem. Vienam no viņiem pavaicāju, vai var tagad naktī braukt uz Tbilisi, vai labāk pagaidīt līdz rītam. „Ko tu!, - policists emocionāli pacēla rokas pret debesīm. - Tur viss ir mierīgi!”.
Piezīmēšu, ka abas dienas, ko pavadīju Gruzijā ar tbilisiešiem, iepriekš atvainojies, sarunājos krieviski. Patētiski runājot, valodā, kas vispirms asociējas ar Krieviju – valsti, ar kuru augustā viņiem notika militārs konflikts. Taču neviens neatteicās no sarunas.
Cienījami cilvēki brauc ar mašīnām
No lidostas nokļūt Tbilisi centrā naktī var tikai ar taksometru. Pie ielidošanas zonas izejas piebrauc automašīnas, kas strādā kādā oficiālā firmā. Bet tālāk stāvvietā stāv tā saucamie privātie ar visai nolietotām mašīnām. Taču tos pie ieejas policisti nelaida: acīm redzot, aizstāvēja valstij nodokļus maksājošās kompānijas intereses.
Lidostā samainījis naudu (1 eiro ir aptuveni 2 lari) oficiālās firmas automašīnā devos uz pilsētu. Viesnīcu nebiju rezervējis un tāpēc palūdzu taksometra šoferi vārdā Pata aizvest mani uz labu, bet ne pārāk dārgu viesnīcu centrā. Naksnīgā Tbilisi atstāja patīkamu iespaidu. Mēs, protams, nebraucām cauri kvartāliem, bet gan pa centrālajām ielām un tās bija labi apgaismotas, un daudzas ēkas bija arī mākslinieciski izgaismotas.
Manas naktsmājas izrādījās mājīga viesnīciņa „Pavo”, kur numurs maksāja 100 ASV dolārus diennaktī. Atzīmēšu šādu gruzīnu biznesa īpatnību: par numuru nerezervējuša klienta atvešanu viesnīca maksā taksometra šoferim 10% no numura cenas. Tāpēc, ja vēlaties ietaupīt, tad viesnīcu labāk tomēr rezervēt iepriekš.
Taksometra pakalpojumi no lidostas izmaksāja 40 larus (20 eiro), pie tam, ka, tas pats maršruts ar privāto taksi, dodoties mājupceļā, man izmaksāja 20 larus. Pa ceļam no lidostas Pata piedāvāja, ja es to vēlētos, par attiecīgu samaksu aizvest uz Gori un Zugdidi, un parādīt Krievijas karaspēka kontroles un caurlaižu punktus. Divās dienās to visu pagūt man nebija nekādas iespējas.
Starp citu, skaitītājus Tbilisi taksometros es nemanīju. Braukšanas prakse ir šāda: iesēžoties nosauc adresi un vaicā: „Par cik aizbrauksim?”. Parasti prasa salīdzinoši nedārgi. Pēc maniem novērojumiem cenu nosauc, rēķinot aptuveni vienu laru par 1-1,5 kilometriem. Tajā pat laikā brauciens pa pilsētu ar sabiedrisko transportu maksā 0,40 larus. Tomēr eiropietim tikt skaidrībā par to, kurp brauc tas vai cits autobusa vai taksobusa maršruts ir grūti: visi uzraksti un pieturu norādes ir gruzīnu valodā.
Tos pašu 0,40 larus maksā arī metro biļete. Tbilisi darbojas divas līnijas ar 21 staciju. Radās iespaids, ka dienā tieši metro ir visērtākais transporta veids, jo sastrēgumi pilsētās galvenajās ielās - Rustaveli un Gamsahurdijas prospektos ir no rīta līdz pat naktij. Savukārt pie šoferu uzvedības ielās vēl ir jāpierod: ielas piepilda mašīnu signālu kakofonija un šoferu sakliegšanās. Kādā no Gamsahurdijas prospekta krustojumiem man pavērās šāda uzjautrinoša aina: neraugoties uz kārtīgi strādājošiem luksoforiem, satiksmi regulēja veseli seši policisti. Šoferi, ik pa laikam izliecoties pa logu, kaut ko vētraini apsprieda gan savā starpā, gan ar policistiem. Un tie savukārt ar tādu pat dienvidniecisku temperamentu un plašiem žestiem virzīja transporta plūsmas.
Ja nu ir kaut kas, kas Tbilisi jādara ļoti uzmanīgi, tad tā ir ielu šķērsošana vietās, kur nav luksoforu. Vislabāk to darīt īsiem pārskrējieniem. Tikai retais šoferis palaidīs gājēju, un jūs neglābs pat uz asfalta uzkrāsotā „zebra”. Radās iespaids, ka daudzi šeit turas pie pārliecības, ka visi cienījami cilvēki brauc ar mašīnām, bet pārējos nav vērts ņemt vērā.
Ej un skaties!
Mazliet uzziņai par Tbilisi. Šogad pilsētai oficiāli palika 1550 gadu. Pilsēta atrodas ielejā Kūras upes krastā un stiepjas gar to vairākus desmitus kilometru. Gruzijas galvaspilsētu no abām pusēm ieskauj kalni. Saskaņā ar statistikas datiem Tbilisi dzīvo gandrīz 1,25 miljoni cilvēku, taču paši vietējie iedzīvotāji apgalvo, ka pilsētā viņu esot vismaz pusotrs miljons.
Karš, protams, tbilisiešu satrieca. Pirmajās nedēļās pēc karadarbības sākuma dzīve Gruzijas galvaspilsētā burtiski apstājās. Agrāk tik dzīvās ielas ar daudzajām kafejnīcām un restorāniem bija tikpat kā izmirušas. Cilvēki sēdēja mājās, nezinot, kam gatavoties. Uz darbu negāja tikpat kā neviens. Normālās sliedēs viss sāka atgriezties augusta beigās – septembra sākumā. Skolas sāka strādāt nevis pirmajā, bet divdesmit otrajā septembrī. Daudzas mācību iestādes tika nodotas no Abhāzijas, Dienvidosetijas un tām piegulošajiem reģioniem ieradušos bēgļu izvietošanai.
Praktiski visu pirmo dienu es viens pats staigāju pa vecpilsētas ieliņām. Apskati sāku ar vienu no centrālajām ielām – ar Rustaveli prospektu. Rīta pusē tas izskatījās visai tukšs, bet tuvāk pusdienlaikam piepildījās ar cilvēkiem. Pamatā tie bija vietējie iedzīvotāji. Ja pieņem, ka ikviena tūrista neatņemams atribūts ir fotokamera, tad bija skaidrs, ka ārzemju viesi Gruzijas galvaspilsētu šodien nelutina. Lai gan, atkārtošu vēlreiz, ielās ir mierīgi. Un ne tikai centrālajās. Bez problēmām pastaigājos pa vecajiem un ļoti kolorītajiem Veras, Sololaki un Avlabari rajoniem, kuros valda pagātnes elpu saglabājusī XVIII un XIX gadsimta divstāvu un trīsstāvu apbūve – ar daudziem balkoniņiem un pāri ielai žāvēšanai izkārtu veļu.
Ejot kalnup pa Čavčavadzes ielu mani gaidīja neliels pārsteigums: kādas mājas otrā stāva balkonā latviski sarunājās puisis un divas meitenes. Izrādījās, ka tie ir brīvprātīgie no Latvijas, kas strādā humanitārās palīdzības misijā, kas palīdz no konflikta zonas izvestajiem gruzīnu bērniem.
Katrai pilsētai ir sava rozīnīte. Viena no Tbilisi rozīnītēm ir tās lieliskās panorāmas. Man diemžēl nebija iespējas pabūt Mtacminda kalna virsotnē, kur atrodas pilsētas visaugstākā ēka – Tbilisi televīzijas tornis. Taču arī ainava, kas pavērās no Mtacminda kalna nogāzē esošās Svētā Davida baznīcas nevarēja atstāt vienaldzīgu. Pie šīs baznīcas uz divām dažāda augstuma terasēm atrodas Gruzijas rakstnieku un sabiedrisko darbinieku Panteons. Šeit pat atrodas arī diplomāta un slavenā krievu rakstnieka un dramaturga, komēdijas „Gudra cilvēka nelaime” autora Aleksandra Gribojedova kaps.
Tbilisi vēsturiskais centrs ir bagāts ar arhitektūras pieminekļiem. Nav jēgas aprakstīt tos visus. Atzīmēšu tikai īpašo vietu, ko Tbilisi ieņem dievnami. Lielākā to daļa ir 300 līdz 500 gadus seni. Taču grandiozākās un spilgtākās sakrālās arhitektūras celtnes tituls pienākas jaunajai Svētās Trīsvienības katedrālei. Šā dievnama, kura celtniecība sākās 1995. gadā un turpinās joprojām, augstums ir 84 metri, bet pazemes daļa sniedzas 18 metru dziļumā. Katedrāle, kas ir kļuvusi par Gruzijas atdzimšanas simbolu, atrodas uz augsta paugura un ir redzama no tālākajiem pilsētas rajoniem. Katedrāle var vienlaicīgi uzņemt 15 000 cilvēku. Lai nokļūtu līdz Svētās Trīsvienības katedrālei, pilsētas viesiem vislabāk izmantot metro staciju Avlabari, un no turienes ir vien piecu minūšu gājiens kājām.
Kontrastu mikrorajoni
Ja Tbilisi vēsturiskais centrs aizkustina, tad daudzi pilsētas guļamrajoni atstāj nepatīkamu iespaidu. Vispirms jau savu haotiskumu un neglītumu. Un lieta ir ne tikai tā, ka lielākai daļai padomju laikos būvēto māju ne fasāde, ne kāpņu telpas pēdējo 20-25 gadu laikā nav piedzīvojušas remontu. Pārsteidz tas, kāda anarhija ir valdījusi šīs 90-os gados spilgtās pilsētas apbūvē. Arhitektūra ir bijusi nostumta otrajā plānā – bija jāizdzīvo, nācās kaut kā risināt bēgļu problēmu pēc pirmā gruzīnu-abhāzu un gruzīnu-osetīnu kara.
To ir grūti iedomāties, taču radās iespaids, ka tolaik ekspluatācijā nododamām mājām daļai dzīvokļu nebija ārsienu. Tie, kam bija nauda, tās uzcēla paši, bet, ja naudas nebija… Daudzstāvu mājās joprojām rēgojas tādas kā šaujamlūkas. Redzēju kādu māju, kur vienam no dzīvokļiem fasādes sienas vietā karājās bīdāms polietilēna aizkars – ziemai iestājoties, to laikam aizvelk?
Vēl viens dzīvokļu problēmas risināšanas veids 90-os gados bija Staļina laika 4-5 stāvu māju apbūvēšana. Ja iedzīvotāji piekrita, tad 3-5 metru attālumā no ēkas fasādes tika ielikti pamati, paceltas sienas un vecā ēka it kā ieauga jaunajā 9 līdz 12 stāvu celtnē, paliekot tās iekšpusē. Dzīvokļu īpašnieki savu dzīvokļu fasādes apdarināja kā nu katrs prata un varēja: vieni ar sarkaniem ķieģeļiem, citi ar baltajiem, vēl kāds ar silikāta blokiem, kāds cits vienkārši aizlāpīja tukšumu ar koka dēļiem… Pilnīga anarhija bija arī ar balkonu un lodžiju apstiklošanu un iekļaušanu dzīvojamajā telpā.
Par to, kā toreiz cilvēki dzīvoja, visspilgtāk liecina fakts, ka Tbilisi nav centrālās apkures. Un ne tāpēc, ka tur ir silti un apkure nebūtu nepieciešama. Pagājušajā ziemā termometra rādītājs, Gruzijas galvaspilsētā, noslīdēja līdz mīnus sešpadsmit grādiem. Lieta tā, ka 90-os gados, kad katlumājas nedarbojās, pilsētnieki caurules un radiatorus nozāģēja un pārdeva metāllūžņos. Vasarā un rudenī tas nav tik pamanāms, bet ziemā no daudzu dzīvokļu logiem rēgojas tā saucamo „buržuiku” skursteņu caurules.
Man gadījās būt tā saucamā Maskavas projekta mājā netālu no Gamsahurdijas prospekta. Kāpņu telpas ieejas durvju un logu, un tāpat arī apgaismojuma nebija kā tāda. Tiesa, vietējais iedzīvotājs man apgalvoja, ka tāpat esot bijis arī padomju laikos. Lifts Tbilisi tipālajās daudzstāvu dzīvojamās mājās ir maksas pakalpojums: iemet aparāta spraugā 0,05 laru monētu, nostrādā relejs un lifts sāk darboties. Šo ainu papildināšu ar faktu, ka 500 ASV dolāru alga Tbilisi tiek uzskatīta par ļoti solīdu algu. Un kā jūs domājat, cik tādā gadījumā varētu maksāt dzīvojamās platības kvadrātmetrs manis aprakstītajās mājās? Izrādījās, ka 600-1000 ASV dolāri/m2. Tas nekādi nesaistījās ar iedzīvotāju ienākumu līmeni un mājokļu stāvokli.
Straujais kāpums
Mēs esam pieraduši pie tā, ka Latvija ilgus gadus tika uzskatīta par vienu no tiem nekustamo īpašumu tirgiem, kas attīstās visstraujāk. Tomēr Tbilisi var radīt mums cienīgu konkurenci. Vēl 2003. gadā saskaņā ar kompānijas \"Deloitte\'s Tbilisi\" datiem jauno mājokļu ar balto apdari cena Gruzijas galvaspilsētas mikrorajonos bija aptuveni 200 ASV dolāri kvadrātmetrā. Bet vēlāk reizē ar Gruzijas pašreizējā prezidenta Mihaila Saakašvili nākšanu pie varas, sākās arī to straujš kāpums. Jau 2005. gadā kvadrātmetra cenas vidējais rādītājs pārsniedza 280 dolārus, 2006. gadā - 550 dolārus, bet 2007. gadā sasniedza 820 dolārus.
Tajā pat laikā mājokļu ar balto apdari kvadrātmetra cena jaunajos projektos Tbilisi vēsturiskajā centrā 2007. gadā sasniedza 1350 dolāru atzīmi.
Ne mazāk iespaidīgs cenu kāpums Gruzijas nekustamo īpašumu tirgū bija arī 2008 gadā. Pēc Gruzijas Zemes īpašnieku tiesību aizstāvības asociācijas direktora vietnieka Iraklija Songulijas vārdiem laikā no 2008. gada janvāra līdz jūlija beigām praktiski visi Tbilisi nekustamo īpašumu tirgus segmenti sadārdzinājās vēl par 20%. Analoģiska zemes, mājokļu un komerciālo objektu cenu kāpuma dinamika bija vērojama praktiski visos Gruzijas reģionos. Kā sarunā ar \"m²\" atzīmēja kompānijas \"TVI\" pārstāvis Mamuka Songulašvili, pēdējo četru gadu laikā Tbilisi ir uzcelts tik pat, cik 15 gados pirms tam.
Interesanti, ka atšķirībā no nekustamo īpašumu tirgus bumu piedzīvojušās Latvijas, Gruzijā analoģisks process bija ļoti maz saistīts ar hipotēkas kredītu pieejamību: tur arī tagad parastā aizdevumu procentu likme ir 18-25% gadā (!). Visi eksperti, ar kuriem runāja \"m²\", nekustamo īpašumu cenu celšanos saista ar valsts ekonomikas stāvokļa un investīciju klimata pakāpenisku uzlabošanos.
Lielu lomu nospēlēja arī iedzīvotāju optimisma un ticības nākotnei pieaugums. Un tas, neraugoties ne uz ko, tiek uzskatīts par prezidenta Mihaila Saakašvili nopelnu.
Par karu un par Mihailu Saakašvili
Šī brauciena laikā katrs, ar ko man gadījās runāt, protams, pieskārās kara tēmai. Cilvēki vēlējās izteikt savu viedokli un uzklausīt manējo. Es godīgi atzinu, ka nesaprotu, kā varēja cerēt atgriezt Gruzijas klēpī tos pašus dienviosetīnus un sākt Chinvali masīvu artilērijas apšaudi. Par kādu mierīgu un draudzīgu līdzāspastāvēšanu pēc tā visa var vēl runāt!? Lielākā daļa manu sarunas biedru kontrargumenti bija balstīti uz to, ka Krievijas karaspēks Dienvidosetijas teritorijā bija ievests jau septītajā augustā, bet Gruzijas uzbrukums sākās astotajā. Un tieši Krieviju viņi vainoja konflikta izprovocēšanā. Pat nedomāju ar viņiem strīdēties, jo ne jau mani tuvinieki un radi gāja bojā šajā karā, un ne jau man, nezinot visas nianses, par to spriest.
Teritoriālais jautājums gruzīniem ir ļoti sāpīgs. Un citādi tas nemaz arī nevar būt. Situācija ar Abhāziju man zināmā mērā atgādināja Kosovu, kuras teritoriju serbi uzskata par savu kopš senseniem laikiem. Kā pārliecinājos, izstudējot 1982. gadā Maskavā izdoto ģeogrāfijas enciklopēdiju, tad Abhāzijas Autonomajā Padomju Sociālistiskajā Republikā bija tikai 513 tūkstoši izdzīvotāju, no kuriem abhāzi bija vien 83 tūkstoši. Lielākā daļu autonomijas iedzīvotāju veidoja gruzīni. Bet jau pēc pirmā abhāzu-gruzīnu kara 1993. gadā vairāk nekā 250 000 bija spiesti pamest savas mājas. Tagadējais konflikts vēl vairāk palielināja bēgļu skaitu. Atzīmēšu vēl, ka gruzīni un abhāzi kā tautas ir tikpat kā brālēni.
Kas attiecas uz Dienvidosetiju, tad gruzīnu tautas pieminekļu sarakstā ir simtiem gruzīnu tautas kultūras un vēstures pieminekļu, kas atrodas tās teritorijā.
Interesanta ir gruzīnu pēckara attieksme pret prezidentu Mihailu Saakašvili. Starp maniem sarunas biedriem bija arī tādi, kas sacīja, ka velti viņš ievilka Gruziju šajā konfliktā (jāsaka gan, ka tādu bija mazākums). Taču pat kritiķi atzina, ka tikai pateicoties Saakašvili, Gruzija sāka ķepuroties laukā no purva, kurā valsts bija iekļuvusi Eduarda Ševardnadzes prezidentūras laikā.
Večuks, kas ar caurcaurēm sarūsējušu pirmā modeļa žigulīti piepelnījās ar privātiem pārvadājumiem uz Avlabari, man pastāstīja, ka, ja agrākajos gados viņa pensija bija 17 lari, tad tagad tā jau ir 55 lari. Apzaļumošanas speciālista, kas pārzina Mtacminda kalna nogāzi, alga pa šiem gadiem pieaugusi no 25 līdz 250 lariem. Gruzīni stāsta, ka tieši pašreizējam prezidentam ir izdevies ievērojami ierobežot korupciju. Ar policiju viņš izrīkojās šādi: atvaļināja iepriekšējo sastāvu, pieņēma darbā jaunus cilvēkus un noteica tiem labu algu. Pietika dažiem jaunajiem darbiniekiem iekrist uz kukuļiem un saņemt iespaidīgus ieslodzījuma termiņus, kā pārējie sāka daudz augstāk vērtēt savu darbu un stāvokli.
Neparasts tbilisiešu interpretācijā bija stāsts par jaunās varas cīņu ar bandītismu. Tika pieņemts juridisks dokuments, saskaņā ar kuru likumīgajiem zagļiem bija jāsēž cietumā. Autoritātes arestēja un uzdeva viņiem jautājumu: esi likumīgais zaglis vai neesi? Atkrustīties no tā nebija iespējams: noliedzot, noziedznieks momentā zaudēja savu autoritāti. Nu, un ja esi likumīgais zaglis, tad jāsēž cietumā. Jāatzīmē, ka 90-os gados daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji rindas kārtībā apbruņoti dežūrēja savu māju kāpņu telpās, cenšoties tādejādi pasargāt iemītniekus no noziedznieku uzbrukumiem.
Pie Mihaila Saakašvili nopelniem vienkāršie tbilisieši min arī to, ka, viņam nākot pie varas, sāka remontēt ceļus, ielās parādījās apgaismojums, pilsēta kļuva tīrāka, sākās aktīva cīņa pret narkotikām, sāka ieplūst ārzemju investīcijas, sākās daudzu daudzdzīvokļu māju uzlabošana, sāka parādīties jaunas darbavietas...
Par prezidenta trūkumiem sarunas biedri runāja nelabprāt. Acīs gan krita tas, ka liekot uzsvaru uz jauno paaudzi, Gruzijā, liekas, norakstīja cilvēkus, kas vecāki par 40-45 gadiem. Katrā ziņā padzīvojušie atzīmēja, ka nevar atrast sev vietu valstī. Viņus vienkārši nekur neņem darbā.
Cenas turpina turēties
Taču atgriezīsimies pie nekustamiem īpašumiem. Karš spēji iesaldēja tirgu. Vispār plakātu ar paziņojumiem par to, ka šeit tiks uzcelts tāds vai citāds objekts, Tbilisi ir ļoti daudz. Taču pēc maniem novērojumiem septembra vidū aptuveni 70-80% būvlaukumu nenotika nekādi darbi. Vien centrā līdzās Rustaveli prospektam bija sākusi tērpties jaunā stikla fasādē viesnīca \"Radison\" un netālu no Panteona tika celta jauna trīsstāvu māja. Tur strādājošie celtnieki sacīja, ka būvējot elites klases māju, kuras dzīvokļu cena augšējā stāvā būšot 3 500 dolāri kvadrātmetrā. Starp citu, ierindas celtnieka darba samaksa ir 35-40 lari dienā.
Darījumu apjoms Tbilisi pirmajā pēckara mēnesī, salīdzinot ar jūniju un jūliju, samazinājās par 80%. Tomēr cenas palika iepriekšējā līmenī. \"Cilvēki tagad ir ieņēmuši nogaidošu pozīciju. Šis periods var ievilkties līdz pat nākamā gada sākumam\", - uzskata Mamuka Songulašvili. Kā pastāstīja kompānijas \"Caucasus Peak Investment\" projektu menedžere Jekaterina Daneljana, pirmajās karadarbības dienās dažs labs uzņēmīgs biznesmenis pamēģināja izmantot nervozo situāciju. Tā, ja Vake rajonā vislētākās mājas vasarā tika izliktas pārdošanai par 2 000 dolāriem kvadrātmetrā, tad, sākoties karadarbībai, to īpašniekiem piedāvāja par 20-50% zemāku cenu. Tomēr masveida pārdošanu nebija.
Kopumā, ja vadās pēc vietējās ekonomikas iespējām, tad Tbilisi komerciālo nekustamo īpašumu cenas kopumā izrādījās ievērojami augstākas, nekā biju gaidījis. Tā A klases biroju nomas likme ir aptuveni 40 ASV dolāri par kvadrātmetru, B klases - 20-25 dolāri, bet C klases - aptuveni 10 dolāri kvadrātmetrā. Pie tam, pēc Jekaterinas Daneljanas vārdiem pilnvērtīga jauno biroju tirgus Tbilisi pagaidām nav. Cilvēki bieži noīrē biroju vajadzībām parastus, bet labi izremontētus dzīvokļus pilsētas centrā. Centrālajās ielās 120-150 kvadrātmetrus plašas telpas uzņēmējiem izmaksā caurmērā 2500-3000 dolārus mēnesī.
Tirdzniecības platības pilsētas dzīvākajās ielās tiek piedāvātas par 7000 – 10000 dolāru kvadrātmetrā, un \"m²\" sarunas biedri apgalvoja, ka tā nav tikai piedāvājuma cena. Skaitļi 7000 – 8000 ASV dolāru figurē reālos darījumos. Bet par 10 000 dolāru pārdošanā ir izlikta 1 000 kvadrātmetru plaša telpa ēkas pirmajā stāvā Rustaveli prospektā netālu no Operas un baleta teātra.
Gruntsgabalus pilsētas centrā praktiski neatrast. Tiem attīstītājiem, kam vissvarīgākais ir vieta, nākas rēķināties, ka būs nepieciešams nojaukt vecās būves. Un tas nozīmē tos pašus 2000 dolārus par kvadrātmetru. Un cilvēki uz kaulēšanos pagaidām pat neielaižas. Spilgts piemērs tam, kā veidojas pārdevēju finanšu apetīte, ir Prezidenta rezidences celtniecība Avlabari rajonā. Tās celtniecībai nepieciešamie gruntsgabali tika izpirkti par cenu tuvu 2 000 dolāriem kvadrātmetrā. Un tagad šajā rajonā pat visbriesmīgākā grausta īpašnieki nepiekrīt atdot savu īpašumu par mazāku cenu.
Ar ticību labākai dzīvei
Neraugoties uz minētajām cenām, gruzīnu attīstītāji, celtnieki un mākleri, runājot par tirgus perspektīvām, turpina saglabāt optimismu.
Mamuka Songulašvili: \"Cenas obligāti celsies, un to kāpums sāksies 2009. gada janvārī-februārī. Neviena nopietna firma nav aizgājusi no mūsu valsts. Un, ja pozitīvi tiks atrisināts jautājums par iestāšanos NATO, vai pat būs pieņemta ilgtermiņa programma par Gruzijas sagatavošanos, lai iestātos šajā blokā, tad tuvākajos gados Gruzijas nekustamo īpašumu cenas var palielināties pat divkārtīgi.
Jekaterina Daneljana: \"Tirgus atdzīvojas. Cik zinu no saviem kolēģiem, investori, kas investē līdzekļus rūpnieciskos objektos, izskata jaunus priekšlikumus. Varbūt nedaudz mazākā apjomā, nekā agrāk, taču viņi nekur neaiziet\".
Dāvids Cigvava, kompānijas \"Samgori M\" direktors: \"Mēs savus jaunos dzīvojamos projektus neapturējām ne uz vienu dienu. Un tuvākajā laikā sāksim vēl vienas mājas celtniecību. Nekustamo īpašumu tirgus attīstību stimulēs finanšu injekcijas, ko nodomājušas veikt Eiropas un Amerikas struktūras. Tagad bankas ir nedaudz apturējušas kredītu izsniegšanu, taču drīz viss nokārtosies\".
Iraklijs Songulija: «Gaidu tirgus stabilizēšanos. Ceru, ka cenas nekritīsies.»
Investoru zināšanai
Ja spriest pēc dzīvojamā fonda lielākās daļas stāvokļa, tad, bez šaubām, jaunās celtniecības sektoram Tbilisi ir jāturpina attīstīties arī tālāk. Vienīgais, kas rada jautājumus, ir iedzīvotāju pirktspēja. Attīstītāji apgalvo, ka jaunie projekti tiek pārdoti labi, un 70-80% platību izpērk tieši vietējie iedzīvotāji.
Iespējams, ka Eiropa un ASV, kas ir apsolījušas iedalīt vairāk nekā 1,5 miljardus ASV dolāru lielu finansiālo palīdzību Gruzijas atjaunošanai, izveidos kaut kādu fondu, lai risinātu problēmu, kas saistīta ar bēgļu nodrošināšanu ar mājokļiem. Ārzemju kapitāla ienākšana var veicināt arī hipotēkas procentu likmju samazināšanos, kas, savukārt, varētu stimulēt cenu celšanos.
Atzīmēšu tikai, ka ne visās Gruzijas jaunceltnēs ir vērts riskēt ieguldīt naudu. Prioritāti labāk piešķirt projektiem, kuru attīstītāji ir parādījuši sevi vietējā tirgū ar labu projektu kvalitāti, veiksmīgu objektu atrašanās vietu un oriģinālu arhitektūru. Kā investīciju cienīgus man minēja daudzdzīvokļu māju projektus, ko attīsta kompānija \"Axis\", kā arī Gruzijas un Izraēlas kompānijas \"Tsavkisi Valley\" ārpilsētas ciematu... Iepatikās arī kompāniju \"TVI\" un \"Samgori M\" projekti.
Acīs dūrās lielu un modernu tirdzniecības un biroju kompleksu neesamība. Tomēr uz papīra tie jau pastāv. Liela skaita objektu celtniecībai bija jāsākas 2008-2009. gadā. Par kādu apjomu realizēšanu izšķirsies attīstītāji - dzīve rādīs. Skaidrs arī, ka tas, kas būs pirmais, tas arī būs zirgā.
P.S. Nevaru nepateikt dažus vārdus par Gruzijas iedzīvotājiem, ar kuriem sarunājos - un tie bija gan gruzīni, gan armēņi, gan abhāzi un kurdi. Neraugoties uz visām likteņa peripetijām un visai sarežģīto stāvokli, viņi visi bija neticami atvērti. Varbūt man vienkārši veicās, taču fakts ir fakts - tādu attieksmi pret cilvēku, kuru viņi redzēja pirmo reizi dzīvē, es negaidīju. Ikviens savu iespēju robežās piedāvāja palīdzību. Pirms pašas aizlidošanas arhitekts Levans Vašakidze, viņa brāļi un draugi (ar visiem iepazinos šā divu dienu brauciena laikā) uzaicināja mani uz īstu gruzīnu restorānu. Šeit es pirmo reizi uzzināju, kas tas ir - īsts gruzīnu galds ar hačipuri, sacivi un hinkali, ar īstu tamadu un viņa daiļrunīgajiem tostiem... Un mēs dzērām vieglu balto vīnu par vecākiem, par draugiem, par mīlestību, pieminējām Gruzijas karavīrus, kas krita augustā... Un pēdējais tosts bija par to, lai turpmāk karš apietu šo zemi. Jo - ja būs miers, pārējā dzīve gan jau kaut kā pati nokārtosies!
Iespraudums
Visi nekustamā īpašuma darījumi Gruzijā tiek reģistrēti Publiskajā reģistrā. Nekādu ierobežojumu ārvalstu pilsoņiem attiecībā uz nekustamo īpašumu iegādi nav. Noslēdzot darījumu, pircēji nodokli nemaksā. Nodoklis 12% apmērā no darījuma summas tiek ieturēts no pārdevēja, ja tas ir fiziska persona un ja objekts viņa īpašumā ir bijis mazāk nekā divus gadus, kā arī no visiem darījumiem, kuros pārdevējs ir juridiska persona.
Ziņa publicēta sadarbībā ar www.varianti.lv
