Dīvainie nodokļi
Dīvainie nodokļi
Latvijā esam sašutusi, uzzinot par jauniem nodokļiem, ar ko mūs apkrauj valdība. Tomēr šiem nodokļiem ir zināma loģika. Taču pasaules vēsturē ir ne mazums absurdu gadījumu, kad valdnieki uzlikuši savas valsts tautai nodokļus.
18. gadsimtā vācu pilsētiņā Virtembergā esot bijis zvirbuļu nodoklis, kas paredzējis, ka ikvienam namīpašniekam katru gadu jānogalina 12 zvirbuļi. Par nevainīgo putniņu nogalināšanu rāte maksāja 6 kreicerus. Ja kāds nav varējis uzrādīt nepieciešamos 12 zvirbuļus, tam bija jāmaksā soda nauda to pasu 12 kreiceru apmērā. Tā kā tikai nedaudzi namsaimnieki varēja patstāvīgi atrisināt „zvirbuļu problēmu”, tad tolaik Virtembergā esot sākusi zelt tirdzniecība ar beigtiem zvirbuļiem
Lūk, cits piemērs: Lielbritānijā laikā no 1784. līdz 1811. gadam bija spēkā cepuru nodoklis. Dažādas cepures, cilindrus vai katliņus tolaik valkāja praktiski ikviens iedzīvotājs, un tāpēc valsts kases ienākumi bija garantēti, it sevišķi raiti tos maksāja bagātākie iedzīvotāji, kuru statuss un sociālais stāvoklis sabiedrībā noteica, ka garderobē ir daudz dažādu cepuru.
Mūsdienu absurdais nodoklis ir Venēcijā kopš 1993. gada spēkā esošais „ēnas nodoklis”, kas paredz maksājumu par …ēnas mešanu uz pilsētai piederošas zemes.
Kura prāts un figūra?
Reiz kāda slavenā britu rakstnieka un dramaturga Bernarda Šova kaislīga pielūdzēja esot nosūtījusi rakstniekam šādu vēstījumu: „Jums ir pasaulē labākās smadzenes, bet man - augums. Abiem kopā mums būs pasaulē izcilākais bērns!”
Dzēlīgais Šovs esot atbildējis nekavējoties: „Kas gan notiks, ja nelaimīgais bērns mantos manu figūru un jūsu prātu?”
Izklaidīgais Ņūtons
Angļu zinātnieks Īzaks Ņūtons esot bijis ļoti izklaidīgs. Reiz, strādājot laboratorijā, viņš lūdzis kalpotāju atnest jēlu olu. Kalpotājs tā arī izdarījis.
Pēc kāda laika ienākot atkal istabā, kalpotājs ieraudzīja, ka Ņūtons sēž pie kamīna, domīgi raugās uz katliņu ar vārošu ūdeni un spaida rokā… olu. Vēlāk noskaidrojās, ka Ņūtons bija gribējis aprēķināt laiku, kas nepieciešams, lai cieti novārītu olu, bet aizdomājās un olas vietā katliņā ielicis - pulksteni.
Kā sētas krancis stratosfērā pabija
No 1951. līdz 1982. gadam padomju zinātnieki zinātniskos nolūkos veica eksperimentu un nosūtīja stratosfērā 29 suņus. Astoņi no eksperimentiem beidzās traģiski. Bet atgadījās arī kāds kuriozs. Tā reiz pirms starta, kas notika raķešu poligonā „Kapustin Jar”, viens no diviem no Maskavas atvestajiem trenētajiem laboratorijas suņiem aizbēga. Ko darīt? Netālajā karavīru ēdnīcā bija pieklīdis kāds sētas krancis, un, lai nebūtu jāatceļ paredzētais eksperiments, zinātnieki izlēma, ka „kosmonauta” kārtā jāieceļ krancītis. Tā nu bezsugas radība pabija stratosfērā un pat iekļuva starp tiem laimīgajiem četrkājainajiem, kas veiksmīgi atgriezās uz zemes.
Lūdzu, taisiet sev harakiri!
Reiz pazīstamais krievu klauns Oļegs Popovs, būdams viesizrādēs Japānā, kopā ar draugu devies uz veikalu, lai iegādātos tolaik Padomju Savienībā tik deficīto ādas jaku. Veikala vitrīnā tās nav bijis, un pircēji nolēmuši apvaicāties par jaku pārdevējam.
Japāņu valodu neviens no viņiem, protams, nezināja, tādēļ mēģināja izskaidroties žestu valodā. Pārdevējs nekādi nevarēja uzminēt dīvaino ārzemnieku vēlmes, un Popovs nolēma parādīt jakas rāvējslēdzēja aizvēršanu ar kustību no lejas uz augšu, pavadot kustību ar izteiksmīgu „š-š-ž-vī-īks”.
Pārdevēja seja atplauka apskaidrībā, un viņš steigšus nozuda palīgtelpās. Pēc dažām minūtēm pārdevējs atgriezās, paklanījās un pasniedza apmulsušajiem pircējiem… harakiri dunci.
Tad jau labāk inde!
Britu premjers Vinstons Čērčils bija pazīstams ar savu skeptisko attieksmi pret sievietēm politikā. Reiz priekšvēlēšanu kampaņā viņam vajadzēja iesaistīties strīdā ar sieviešu tiesību aizstāvju organizācijas pārstāvi. Emocijas sita augstu vilni, un premjerministrs kaismīgi noraidīja visus oponentes apgalvojumus. Sieviete galu galā neizturēja un skaļi paziņoja: „Ja es būtu jūsu sieva, tad iebērtu jums kafijā indi!” Čērčils ieturēja pauzi un, aplūkojis savu pretinieci no galvas līdz kājām, attrauca: „Ja es būtu jūsu vīrs, - es to izdzertu !”
Lūk, tā tik ir audience!
Dižais spāņu mākslinieks un sirreālists Salvadors Dali bijis īpatnis, kam patikuši ekstravaganti joki. Reiz viņš, būdams savā Katalonijas mājā, uzaicināja ciemos armēņu komponistu Aramu Hačaturjanu.
Hačaturjans ieradies laikus, bet saimnieku vajadzējis gaidīt teju vai veselu stundu. Kad viesa pacietība jau sāka izsīkt, pēkšņi atskanēja Hačaturjana pazīstamā „Zobenu deja” un istabā ielēkšoja pilnīgi kails Salvadors Dali - uz slotas, kuru turējis ar vienu roku, un virs galvas vicinot zobenu ar otru roku. Aizlēkšojis garām apstulbušajam viesim pāri istabai, Dali nozuda durvīs. Pēc brīža istabā ienāca ekstravagantā mākslinieka kalpotājs un paziņoja komponistam, ka audience ir beigusies.
Kad krupjē neredz
Kāds azartspēļu cienītājs reiz pavaicāja slavenajam zinātniekam Albertam Einšteinam, vai iespējama simtprocentīga laimesta metode ruletes spēlē. Einšteins zibenīgi atbildēja: „Jā. Simtprocentīgu laimestu garantē žetonu zagšana, kad krupjē to neredz!”
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/1827
