DB viedoklis: Uzturēšanās atļauja Latvijā par viena mājokļa pirkumu
DB viedoklis: Uzturēšanās atļauja Latvijā par viena mājokļa pirkumu
24.02.2010
Jau ilgāku laiku varas gaiteņos tiek spriests par uzturēšanās atļauju piešķiršanu lielajiem investoriem, kuri Latvijas ekonomikā būtu ieguldījuši noteiktu naudas summu.
Principā jāatzīst, ka tā ir normāla prakse, kas tiek īstenota daudzās pasaules valstīs un šāda pieeja nav uzskatāma par kaut ko ārkārtēju. Turklāt — kāpēc gan nevarētu atļaut cilvēkam, kurš uz Latviju atvedis savu naudu, lai to šeit ieguldītu, te arī uzturēties? Ir taču skaidrs, ka daudzos gadījumos tieši mātes uzņēmums ir tas, kurš organizē jaundibinātas kompānijas sākotnējā darba procesu. Protams, investīciju ieguldīšana nevar kalpot par iemeslu tam, lai uzturēšanās atļaujas šajā valstī piešķirtu cilvēkiem, kas savulaik šeit ieguvuši persona non grata statusu, ir snieguši par sevi nepatiesas ziņas utt. Tātad — runa ir par normālu valsts politiku attiecībā uz ārvalstu investīciju piesaisti.
Tajā pašā laikā, runājot par Imigrācijas likuma grozījumu projektu, kurā ir ietverta šī atļauju izsniegšana, jāteic, ka to autoriem ir ļoti dīvaina izpratne par jēdzienu «lielais investors». Proti, šajā likumā paredzēts noteikt, ka uzturēšanās atļauju Latvijā ārzemnieks varēs prasīt, ja viņš šeit dibināta uzņēmuma pamatkapitālā būs ieguldījis vismaz 25 tūkstošus latu un nodarbinās vismaz trīs strādājošos. Diez vai izdosies atrast kādu valsti, kur firma ar trīs darbiniekiem tiek uzskatīta par lielu kompāniju, kas dotu būtisku ieguldījumu tautsaimniecības attīstībā.
Taču vēl unikālāka ir norma, kas pieļauj, ka šo uzturēšanās atļauju varēs pieprasīt ārzemnieks, kas iegādāsies nekustamo īpašumu Rīgā vai tās apkārtnē vismaz 100 tūkstošu latu vērtībā, vai arī ārpus Rīgas apkārtnes vismaz par 50 tūkstošiem latu. Pirmkārt, šīs normas autori acīm redzami neorientējas nekustamā īpašuma tirgū un nav informēti par to, ka Rīgā un tās apkaimē īpašumu cenas ir ievērojami lielākas nekā pārējā Latvijas teritorijā.
Otrkārt, diez vai par nopietnu investoru var uzskatīt personu, kas ir iegādājusies vienu savrupmāju Rīgā vai Jūrmalā. Principā, vadoties pēc šādiem kritērijiem, sanāk, ka uzturēšanās atļaujas var mierīgi sākt dalīt visiem tiem ārvalstniekiem, kas ir iegādājušies pa nekustamajam īpašumam Bulduros, Dzintaros, Majoros utt., nemaz jau nerunājot par Vecrīgu. Turklāt šādā veidā mēs varam runāt vienīgi par cenšanos iekustināt nekustamo īpašumu tirgu, nevis ekonomikas atveseļošanu, radot jaunas darbavietas. Bet varbūt šādas normas mērķis tiešām ir palīdzēt savā ziņā legalizēties tiem citvalstu pilsoņiem, kas šeit jau šo to ir nopirkuši, bet kam ir problēmas ar iebraukšanu Latvijā tik bieži, cik gribētos?!
Šaubu nav par to, ka Latvijas valdībai ir jādomā veidi, kā šo valsti padarīt pēc iespējas interesantāku investoriem, kā viņus pārliecināt, ka sava nauda viņiem ir jāiegulda tieši šeit. Šajā jomā starp valstīm valda pietiekami liela konkurence. Taču, izmantojot lielo investīciju piesaistes lozungu, nav vērts dāļāt uzturēšanās atļaujas katram, kam ienāk prātā šeit kaut ko nopirkt.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://db.lv/r/354-blogi-viedokli/357-db-viedoklis/218451-db-viedoklis-uzturesanas-atlauja-latvija-par-viena-majokla-pirkumu
