Cik ilgi izturēs mūsu mājokļi?
Zolitūdes traģēdija skaidri parādīja, kāda ir mūsu valsts būvniecības nozare un būvniecības uzraudzības sistēma. Sabruka un 54 cilvēku dzīvības aiznesa nebūtībā ne jau kaut kāda vecas, savu mūžu nokalpojušas ēkas, bet gan jaunuzbūvētas ēkas jumts! Kas tādā gadījumā ir sagaidāms no daudzu desmitu gadu vecā dzīvojamā fonda, kurā dzīvo lielākā daļa mūsu valsts iedzīvotāju?!
2011.gadā Latvijā notika tautas skaitīšana. Starp anketas daudzajiem jautājumiem bija viens, kura mērķis bija noskaidrot, kur dzīvo Latvijas iedzīvotāji. Tautas skaitīšanas rezultāti parādīja, ka liela daļa valsts iedzīvotāju dzīvo padomju laika daudzstāvu dzīvojamās mājās. Pavisam valstī tika saskaitīti 1,023 miljoni mājokļu vienību. No tiem 204 000 bija uzbūvēti laikā no 1971. līdz 1980.gadam, 191 200 — laikā no 1981. līdz 1991.gadam. Salīdzinājumam var minēt, ka pēc neatkarības atjaunošanas tā sauktā hipotēkas buma laikā valstī uzbūvēja tikai 42 800 privātmāju un dzīvokļu. Tā kā sērijveida dzīvokļi veido būtisku dzīvojamā fonda daļu. Mājām, kuras būvētas, izmantojot tipālus projektus, pašlaik ir jau no 25 līdz 55 gadiem. Bet cik gadu tās vēl izturēs?
Atbildi uz šo jautājumu sniedz Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumi Nr.907, kuru nosaukums skan šādi: "Noteikumi par dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi, kārtējo remontu un energoefektivitātes minimālajam prasībām". Saskaņā ar šiem noteikumiem atkarībā no ēkas konstrukcijas un būvniecībā izmantotajiem materiāliem ēkas tiek iedalītas vairākās kategorijās. Pēc tipāliem projektiem būvētās mājas pieder pie ceturtās kategorijas (lielpaneļu un ķieģeļu mājas) un piektās kategorijas (paneļu un lielpaneļu mājas). Padomju laikos tika uzskatīts, ka tipālo mājokļu maksimālais ekspluatācijas laiks var pārsniegt pat simts gadus. Tomēr, kā parāda laiks, šajos projektos ir pieļautas projektēšanas un konstruktīvas kļūdas, un tādēļ Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumos šo ēku ekspluatācijas laiks ir nedaudz samazināts. Ceturtās kategorijas ēkām (pie tās pieder 1-316., 1-318. un 119. sērijas mājas) Latvijas normatīvi ir atvēlējuši 70 gadu ilgu ekspluatācijas darbmūžu, bet piektās kategorijas ēkām (103., 104., 1-464, 1-467A, 1-602A un 602P sērijas mājas) — 60. Salīdzinājumam var minēt, ka mājas, kas būvētas, izmantojot monolītbetona tehnoloģijas, kas Latvijā ir kļuvušas populāras tikai pēdējo desmit piecpadsmit gadu laikā, saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem var nokalpot bez problēmām arī 150 gadus.
Ministru kabineta noteikumi, starp citu, nosaka arī atsevišķu konstrukcijas elementu kalpošanas laiku. Piemēram, jumtam ar ruberoīda segumu tas ir tikai 25 gadi. Pēc 25 gadiem jumts ir jānomaina.
Neviens neko nezina
Kādā stāvoklī tad ir pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados uzbūvētās un deviņdesmitajos gados privatizētās mājas? Atbildīgajām institūcijām atbildes uz šo vitāli svarīgo jautājumu, īpaši pēc 2013.gada 21.novembra, nav! Kā atzina Rīgas Būvinspekcijas priekšnieka vietnieks Jānis Balodis, viņa iestādes rīcībā nav nedz statistikas, nedz pētījumu par šo tēmu. Turklāt, tas tā ir ne jau tāpēc, ka inspektoriem būtu slinkums staigāt pa daudzstāvu mājām — vienkārši likums to neliek darīt. "Par to, lai māja būtu pienācīgā stāvoklī, ir atbildīgs mājas īpašnieks un viņa noalgotais pārvaldnieks. Savukārt tehniskās apskates veic sertificēti speciālisti. Mūsu funkcijās tas neietilpst," paskaidro Jānis Balodis.
Vai jums tas kaut ko neatgādina? Pēc Zolitūdes traģēdijas sākās skaļas runas par to, ka būvniecības uzraudzība Latvijā ir atdota privātajās rokās un ka valsts un pašvaldību institūcijas tikai jāpārbauda dokumentācijas atbilstība. Ekonomikas ministrijas Būvniecības un mājokļu politikas departamenta direktore Ilze Oša apstiprina, ka detalizētas informācijas par Latvijas tipālo daudzstāvu māju stāvokli ministrijai nav, jo tā šādu informāciju neapkopo.
Nolietojums
Kur lai atrod informāciju par sērijveida daudzstāvu dzīvojamo māju stāvokli? Pirms dažiem gadiem Ekonomikas ministrija palūdza Rīgas Tehniskās universitātes speciālistus veikt vairāku nejauši atlasītu tipālo māju tehniskā stāvokļa analīzi. Jau tad iegūto datu analīze atklāja Rīgā izplatīto 602., 104., 103. un 467.sērijas māju ”vājos punktus”. Varam visus nomierināt: katastrofāli un neatgriezeniski bojājumi netika atklāti, tomēr veicamo remontdarbu saraksts izrādījās visai iespaidīgs.
Pētījuma pārskatā teikts, ka pārbaudītajās 602.sērijas mājās ir praktiski pilnīgi nolietojusies vertikālā hidroizolācija. Šī iemesla dēļ uz konstrukcijām veidojas kondensāts, un paneļi ir nolietojušies par 55 procentiem. Apsekotajās 103.sērijas mājās inženieru komunikāciju nolietojums sasniedz 90 procentus, apkures, gāzes un ūdensapgādes sistēmas nolietojums — 50–60 procentus, bet balkoni, lodžijas, lietusūdens kanalizācija, iekšējā apdare un arhitektūras detaļas — 45–60 procentus. Rīgas Tehniskās universitātes speciālistu apsekotajās 467.sērijas mājās ”vissāpīgākā vieta” ir jumta segums, kas jāmaina pilnībā.
"Šie minētie dati norāda, ka pēc divdesmit četrdesmit gadiem sērijveida mājokļu kvalitātes problēma kļūs aktuāla. Pamati, sienas un pārsegumi ir visai labā stāvoklī, bet inženieru komunikācijas ir tiešām nolietojušās, un tās visur ir jāmaina," stāsta Ilze Oša. Tiesa, Ekonomikas ministrijas pārstāve atzīst, ka pētījumu, uz kuru viņa atsaucas, nevar uzskatīt par pilnvērtīgu visa dzīvojamā sektora analīzi — katras konkrētās mājas stāvoklis ir jāizvērtē atsevišķi.
Precedenti, kad sērijveida māja ir sākusi ”jukt pa šuvēm”, Latvijā jau ir bijuši. Piemēram, 2008.gadā Rēzeknē vajadzēja steidzami evakuēt kādas piecstāvu mājas iemītniekus Dzelzceļnieku ielā. Ēkas sānu paneļi bija sākuši burtiski slīdēt prom, un radās mājas sagrūšanas risks. Rēzeknes domei nācās uz laiku nodrošināt ar mājokļiem avārijas stāvoklī esošās mājas iemītniekus un izmaksāt viņiem pabalstus. Mājas iemītnieki savāca naudu mājas sienu savilkšanai un remontam. Galu galā iedzīvotāji atgriezās atpakaļ, taču dzīvokļu cenas šajā mājā nokrita burtiski līdz nullei, jo neviens nevēlas dzīvot ēkā, kura, daudz netrūka, būtu sabrukusi.
Nost ar demokrātiju!
Kā panākt, lai gadījums ar Rēzeknes daudzstāvu dzīvojamo māju neatkārtotos citās pilsētās? Latvijā spēkā esošais likums saka, ka atbildība par mājas stāvokli jāuzņemas tās īpašniekam, un tādēļ neviens cits par to nerūpēsies. Taču prakse rāda, ka sociālisma periodā būvētās daudzstāvu dzīvojamās mājas ļoti slikti sadzīvo ar kapitālistiskās sabiedrības tikumiem. Ja dzīvokļi ir privatizēti un pieder dažādiem cilvēkiem, lēmumu pieņemšana "klibo uz abām kājām".
"Esot pašreizējai kārtībai, svarīgi saimnieciskie jautājumi jārisina, izmantojot demokrātiskas procedūras. Bet ko nozīmē demokrātija lielā daudzstāvu mājā? Lūk, piemērs! Ja ievēro normatīvajos dokumentos noteikto regulējumu, ir pienācis laiks mainīt jumta segumu, kas ir nokalpojis maksimāli pieļaujamo laiku. Augšējo stāvu iedzīvotāji balso "par", apakšējo stāvu iemītnieki balso "pret" un prasa siltināt pagrabu, bet pārējiem, skaidri sakot, par visu ”slaidi nospļauties”. Tā arī gaidīs, kamēr jumts nesāks tecēt,” stāsta kompānijas Latio namsaimnieks dzīvojamo māju pārvaldības daļas vadītājs Sergejs Sidorko. "Vēl viena problēma - ēku siltināšana. No mūsu apkalpošanā esošajām mājām siltinātas ir tikai trešā daļa māju, bet pārējās pat nedomā siltināt."
Sergejs Sidorko vēl arī piemetina, ka spēkā esošie normatīvie akti gan nosaka pienākumu pareizi ekspluatēt ēkas, taču nenosaka nekādu atbildību par šo noteikumu neievērošanu.
Glābiet mūsu kvadrātmetrus!
Kā rīkoties tiem, vēlas pagarināt savu mājokļu ekspluatācijas darbmūžu? Pašlaik izeja ir viena —māju renovēšana, tostarp piesaistot arī Eiropas fondu līdzekļus. Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra no Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļiem sedz līdz 50% no ēkas energoefektivitātes paaugstināšanas izmaksām. Programma tika uzsākta 2009.gadā, un šajā laikā valsts ir izsniegusi aizdevumus vairāk nekā par 85 miljoniem eiro. Kopējais investīciju apmērs Latvijas daudzdzīvokļu māju renovācijā ir 170 miljoni eiro. Tomēr tas ir tikai piliens jūrā.
Latvijā ir 87 miljoni kvadrātmetru dzīvojamās platības, no tiem 50,5 miljoni kvadrātmetru ir daudzdzīvokļu ēkās. Pēc Ekonomikas ministrijas speciālistu aprēķiniem, renovēšana ir nepieciešama 70 procentiem daudzstāvu dzīvojamo māju (jeb 35 miljoniem kvadrātmetru). Ja pieņem, ka siltināšana un remonts vidēji izmaksā 71 eiro uz kvadrātmetru dzīvojamās platības (maksimālais Eiropas Savienības līdzfinansējums ir 50 eiro/m²), tad iznāk, ka visu daudzstāvu daudzdzīvokļu māju savešanai kārtībā ir vajadzīgi 2,56 miljardi eiro.
Var pieņemt, ka ļoti nopietnas problēmas ar daudzdzīvokļu sērijveida mājām varētu sākties ap 2030.gadu. Tad jau būs beidzies pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados būvēto ēku ekspluatācijas periods, bet pārējo sērijveida māju nolietojums būs pārsniedzis 50 procentus. Tad, lūk, lai līdz 2030.gadam, veiktu remontu un nosiltinātu visas šīs daudzstāvu mājas, katru gadu šiem nolūkiem būtu jāiedala 133 miljoni eiro. Pašreizējie renovācijas tempi būtiski atpaliek. Līdz šim labākais gada rādītājs ir bijis 34 miljoni eiro gadā.
"Visas sērijveida projektu mājas ir būvētas apmēram vienā laikā, un tās visas ir vienkārši šausmīgi ekspluatētas. Nepieciešamie remontdarbi nav veikti gadiem ilgi. Šīs mājas kļūs nederīgas dzīvošanai apmēram vienā laikā. Tipālo ēku problēmai būs lavīnveida raksturs,” uzskata Sergejs Sidorko. Tas, protams, tā arī būs, ja nekas netiks darīts.
Ja dzīvokļu īpašnieki vēlas pagarināt savas mājas ekspluatācijas darbmūžu, tad par to jādomā jau tagad.
Rīgas Tehniskās Universitātes speciālistu sniegtais novērtējums pēc 467.sērijas māju apsekošanas.
Pamati: tehniskais stāvoklis — labs. Konstrukcijas materiālu plaisas, aizsargkārtas bojājumi, armatūras un dzelzsbetona elementu bojājumi netika konstatēti. Nesošās konstrukcijas: stāvoklis ir apmierinošs. Plaisas, betona krāsas maiņa, armatūras korozija apskates laikā netika konstatēta. Ir iespējamas sienu izturību neietekmējošas porainas plaisas (līdz 10 mm) pārsegumos un paneļu salaidumu vietās. Ārsienas: galvenie bojājumi saistīti ar to, ka šuves vairs nav hermētiskas, un ir bojātas keramikas flīzes. Pārsegumi: starpstāvu un pagraba pārsegumi ir labā stāvoklī. Augšējā pārsegumiem var būt mitruma radīti bojājumi, metāla korozija, mitruma iedarbības rezultātā ir pasliktinājusies siltumizolācija kvalitāte. Jumts: jumta segums pilnībā jānomaina praktiski visām 467.sērijas ēkām. Mitruma iekļūšanas un sliktās ventilācijas dēļ uz iekšējām virsmām ir izveidojies pelējums. Ir bojāta siltumizolācija. Durvis un logi: tika konstatēti būtiski siltuma zudumi. Konstrukcijas ir morāli novecojušas. Lodžijas: lielākā daļa lodžiju ir iestiklotas, kas uzlabo dzīvokļu energoefektivitāti, taču bojā ēku izskatu. Lodžiju paneļu stāvoklis ir apmierinošs. Nav būtisku defektu. Kāpņu konstrukcijas: vizuālās apskates gaitā defekti netika konstatēti. Jāatjauno metāla margas un jāveic kosmētiskais remonts. Betona apmales ap ēkām: laika gaitā ir nosēdušās un vairs nepilda savas funkcijas — tās ir jādemontē.
Galvenie defekti: ārsienu šuvju hermetizācijas bojājumi. Jumta seguma nolietojums. Nav tvaika izolācijas virs augšējā stāva pārseguma. Pelējums un metāla bojājumi nepietiekamas ventilācijas dēļ. Nepietiekama siltumizolācija.
Nolietojums: pamati — 15-20%, nesošās sienas — 15-20%, ārsienas — 20-45%, starpstāvu pārsegumi — 15-20%, augšējā stāva pārsegums — 20-40%, jumta segums — 60-80%, lodžiju pārsegumi — 15-25%, kāpnes — 15-20%, logi un durvis — 50-75%, betona klājums ap ēku 70-100%
Pirmo paneļu daudzdzīvokļu māju, ko tauta drīz vien nodēvēja par ”hruščovkām”, projekta autors ir Vitālijs Lagutenko — šodien Krievijā populārā dziedātāja Iļjas Lagutenko vectēvs. Padomju Savienībā pirmā K-7 sērijas māja tika uzbūvēta 1956.gadā Maskavā (улицa Гримау 16). Karkasa un paneļu māju būvniecība PSRS tika uzsākta 1961.gadā, kad Maskavā ievadīja ekspluatācijā Pirmo māju būvniecības kombinātu. Pirmais padomju tipālais mikrorajons tika uzbūvēts Piemaskavā Čerjomušku ciema laukos. Tipālos projektus būvēja līdz pat pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, un to uzdevums bija atrisināt PSRS iedzīvotājiem mājokļu problēmu. Komunistiskā partija un valdība šo problēmu solīja atrisināt līdz 2000.gadam.
2014.gada 7.janvārī spēkā stājās dzīvojamās mājas apsekošanas, tehniskās apkopes, kārtējā remonta un energoefektivitātes minimālo prasību noteikumu labojumi. Tie noteica stingrākas prasības ēka siltumenerģijas patēriņam. Līdz šim pieļaujamais maksimālais patēriņš bija 230 kW/h/m² — tik daudz māja drīkstēja izlietot apkurei un ūdens sildīšanai. Tagad normatīvs ir samazināts līdz 200 kilovatstundām. Pēc Ekonomikas ministrijas rīcībā esošajām ziņām, Rīgā normatīva prasības nepilda trešā daļa daudzstāvu ēku jeb 1700 no 5700 ēkām. Saskaņā ar noteikumiem uzņēmumam, kas nodarbojas ar objekta pārvaldīšanu, ja normatīvs tiek pārsniegts, ir pienākums veikt mājas energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumus. Turklāt, šādā gadījumā uzņēmumam nav pat vajadzīga iemītnieku piekrišana remontdarbu veikšanai — pietiek vienkārši iekļaut remontdarbu izmaksas komunālajos maksājumos.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/2547
