Burbuļu vēstures stāsti
29.12.2008
Pašreizējais nekustamo īpašumu un finanšu tirgus burbulis nav nedz pirmais, nedz, jādomā, arī pēdējais šīs civilizācijas vēsturē. Līdzīgi burbuļi laiku pa laikam ir izveidojušies dažādos tirgos un dažādās valstīs. Amerikāņu informācijas un analīzes aģentūra „Washington ProFile” ir izdevusi materiālu par trim visspilgtākajiem burbuļiem. Katalogs „m2” piedāvā saviem lasītājiem nedaudz saīsinātu „Washington ProFile” publikāciju.
Fondu tirgu ļoti straujš kāpums, ko parasti sauc par ekonomikas ziepju burbuļiem, ļoti bīstams. Kotējumu celšanās rada ekonomikas labklājības ilūziju. Tā ir nāvīga mirāža – biznesa struktūru vadītāji un vienkāršie ļaudis pārstāj raizēties par rītdienu un sāk nekontrolēti tērēt naudu. Akciju un aktīvu sadārdzināšanās liek investoriem tās pirkt par aizvien augstākām cenām, cerot uz cenu tālāku celšanos. Tomēr agri vai vēlu cenu kāpums beidzas.
Tulpju drudzis
XVII gadsimta tulpju drudzi daži pētnieki neuzskata par klasisku biržas cenu burbuļa piemēru, taču tādu zinātnieku ir mazākums. Jebkurā gadījumā šo epopeju var uzskatīt par pirmo labi aprakstīto spekulāciju sacensību, kas beidzās ar pilnīgu krahu.
Tulpju bums Nīderlandē ilga apmēram no 1620. līdz 1637. gadam. Bet cenu pīķa periods ilga no 1634. līdz 1637. gadam. Pirmās tulpes Holandē no Turcijas tika ievestas 1593. gadā. Šie ziedi pamazām kļuva populāri un kļuva par turīgo holandiešu kolekcionēšanas objektu. XVII gadsimta sākumā Holandes tulpes pārcieta štamma vīrusa infekciju, kas nekaitēja ziediem un ļāva ziedlapiņām iegūt neparastas un spilgtākas nokrāsas. Pieprasījums pēc šādām tulpēm strauji palielinājās un tas, protams, izraisīja cenu celšanos. Veiksmīgākie ziedu audzētāji guva kolosālu peļņu.
Tas tad arī kļuva par buma iemeslu. Par tulpēm sāka interesēties cilvēki, kas nekad agrāk par tām nebija pat domājuši. Viņus vilināja iespēja ātri kļūt bagātiem. Lai iegūtu maksimālu peļņu, tas ir, lai nopirktu vairāk tulpju sīpolu, viņi ieķīlāja savas mājas, zemi, dārglietas, darba lopus u.c., kā arī ņēma kredītus. Spekulācijās tulpju tirgū iesaistījās ne tikai lielie uzņēmēji, bet arī fermeri, sīkie bodnieki un pat sulaiņi. Investīcijas atviegloja tas, ka Holandes finansisti tolaik sāka plaši pielietot jaunu finanšu instrumentu – opcionus, kas tagad ir pazīstams kā opcijas (tiesības noteiktā laika periodā veikt darījumus par atrunātu cenu). Vērtīgo tulpju sīpolu cenu kāpums bija tik liels, ka 1636. gadā viens tulpes sīpols maksāja tikpat, cik neliela māja.
Tomēr visai drīz piedāvājums pārsniedza piedāvājumu un 1637. gadā tulpju sīpolu cenas strauji kritās un milzīgs skaits neveiksmīgo investoru zaudēja visu savu mantu un iekrita parādos. Opcijas šajā gadījumā nospēlēja pat negatīvu lomu. To plašā izmantošana krīzi tikai padziļināja. Krīze sākās 1636-1637. gada ziemā, kad reālu tulpju vēl nebija – sīpoli bija iestādīti oranžērijās. Tas ir, reālais daiļums un, tātad, nākamo ziedu cena bija nezināma. Daudzi investori savus pirkumus pamatoja vien ar minējumiem un pārdevēju solījumiem un tā jau ir jebkura biržas cenu burbuļa fundamentāla pazīme: reālie fakti ir vai nu zināmi šauram personu lokam, vai arī nav zināmi vispār.
Nīderlandes valdība mēģināja palīdzēt cietušajiem un piedāvāja izpirkt opcionus par godājamu cenu – desmit procentiem no to nominālās vērtības, taču tas krīzi tikai padziļināja. Ir zināms, ka no krīzes visvairāk cieta mazie investori. To lielākā daļa nebija turīgi ļaudis. Grāmatas „Tulpju mānija” autors Maikls Dešs min raksturīgu faktu – 1645. gadā tulpju sīpolu cena bija tikai 1% no cenas, ko par to deva desmit gadus agrāk.
Interesanti, ka šī krīze holandiešu biznesam kļuva par sava veida pretpoti – nākamo divu gadsimtu laikā holandieši ļoti reti iesaistījās superizdevīgos un tajā pat laikā superriskantos biznesa projektos.
Dienvidu jūras kompānija
Pirmais klasiskā tipa cenu burbulis pārsprāga Anglijā. 1711. gadā uz koloniālās tirdzniecības un rūpniecības straujās attīstības viļņa tika izveidota pasaulē pirmā atklātā tipa akciju sabiedrība „Dienvidu jūras kompānija” (South Sea Company). Tās dibinātājs bija aristokrāts – Pirmais Oksfordas grāfs un Mortimeras grāfs sers Roberts Harlijs. Kompānijas izveidošanu de facto noteica Anglijas valdības vēlēšanās refinansēt valsts parādu, kas bija sakrājies kara par Spānijas mantojumu laikā: 1719. gadā visi palikušie parādi tika konvertēti par „Dienvidu jūras kompānijas” akcijām (bankas un privātpersonas, kurām Anglijas valdība bija parādā, naudas vietā saņēma Kompānijas akcijas). Tā rezultātā impērijas valdība ieguva iespēju žonglēt ar šo akciju cenām.
Parlaments „Dienvidu jūras kompānijai” piešķīra monopoltiesības tirdzniecībai ar Dienvidameriku. Tomēr fondu tirgū kompānijai veicās daudz labāk, nekā ar tirdzniecības operācijām. Tirdzniecība ar Jauno Pasauli bija visai apgrūtināta, jo Anglijai naidīgā Spānija kontrolēja lielāko daļu Dienvidamerikas ostu. Tomēr vārda „monopols” iedarbībai uz investoriem bija hipnotisks spēks. 1728. gada janvārī „Dienvidu jūras kompānijas” akcijas Londonas biržā bija izliktas pārdošanā par 128 sterliņu mārciņām. Jūnijā to cena sasniedza 1 000 sterliņu mārciņu, bet decembrī kompānija izziņoja savu bankrotu.
Viens no šīs biržas spēles dalībniekiem bija arī dižais zinātnieks Īzaks Ņūtons, kas laikabiedru lokā bija slavens ar savu racionālo spriestspēju. Viņš bija viens no pirmajiem Kompānijas akciju pircējiem, taču pārdeva tās sākumā posmā, nopelnot ar šo darījumu tiem laikiem gigantisku naudas summu – 7 000 sterliņu mārciņu. Taču kārdinājums bija pārāk liels. Zinātnieks iesaistījās spēlē vēlreiz un šoreiz zaudēja 20 000 sterliņu mārciņu. Arī franču baņķieris Martens ieguldīja Kompānijas akcijās 500 mārciņu, pie reizes bagātinot finanšu folkloru ar frāzi: „Ja pasaule ir kritusi neprātā, tad mums tas ir spoži jāatdarina”.
Atšķirībā no tulpju burbuļa, „Dienvidu jūras kompānijas” akciju cenu burbulis skāra ne tikai ierobežotu investoru grupu. Patiesībā ar Kompānijas akcijām spekulēja ievērojama daļa Anglijas un ne tikai Anglijas turīgo iedzīvotāju slāņa. Pēc Kompānijas kraha atklājās tūkstošiem cietušo Francijā, Skotijā un Īrijā. Tiesa, atšķirībā no Holandes tulpju kraha Anglijas varasiestādes bargi sodīja „Dienvidu jūras kompānijas” direktorus – viņiem tika piespriesti milzīgi naudas sodi, bet viņu manta tika konfiscēta par labu cietušajiem. Komersantus vainoja par to, ka viņi, zinādami lietu reālo stāvokli (ka viņu vadītā uzņēmuma komerciālās operācijas ir mazākais neienesīgas), to neziņoja akcionāriem un biržas spēlētājiem (šāda apsūdzība līdz pat šai dienai tiek izvirzīta negodprātīgiem menedžeriem). Vēl vairāk – Kompānijas vadītāji savas personiskās akciju paketes bija pārdevuši brīdī, kad to cenas bija sasniegušas visaugstāko punktu.
Problēma bija tā, ka vienā pašā 1720. gadā Londonas biržā kotējās 120 kompānijas, kas rīkojās pēc „Dienvidu jūras kompānijas” shēmas. To krahs izraisīja bankrotu ķēdes reakciju. Darījumu aktivitāte valstī krasi samazinājās un pieauga bezdarbs. Lai stāvokli labotu, britu parlaments pieņēma lēmumu, kas aizliedza veidot jaunas kompānijas bez valsts līdzdalības. Šis lēmums uz 50 gadiem nobremzēja Anglijas ekonomikas attīstību.
Floridas nekustamie īpašumi
Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados Florida amerikāņiem bija kļuvusi par modes pilsētu. Līdz tam tā bija valsts politiskās un ekonomiskās dzīves nomale, bet, beidzoties Pirmajam pasaules karam, situācija mainījās. Uz Floridu sāka pārcelties fermeri, kas labvēlīgajā klimata zonā par smiekla naudu iegādājās labus gruntsgabalus. Fermeriem sekoja turīgie ļaudis, kas sāka uzpirkt zemi un būvēt atpūtai domātas villas. Pēc viņiem uz Floridu sāka plūst tūristi. Galu galā Floridā sākās ekonomikas bums, kura pamatā bija nekustamo īpašumu tirgus bums. Saņemt hipotēkas kredītus toreiz varēja visai viegli un par mājas īpašnieku varēja kļūt, samaksājot ne vairāk par 10% no tā novērtējuma summas.
Nekustamo īpašumu cenu kāpums bija kolosāli straujš. Grāmatas „Finanšu eiforijas īsā vēsture” autors Džons Gelbraits min šādu piemēru: zemesgabals, kas 1923. gadā Maiami tika nopirkts par 800 000 dolāru, gadu vēlāk tika pārdots par 1,7 miljoniem dolāru, bet 1925. gadā – jau par 4 miljoniem dolāru. Rezultātā daudzi floridieši kļuva par nekustamo īpašumu aģentiem un divdesmito gadu vidū turpat trešā daļa Maiami iedzīvotāju darbojās nekustamo īpašumu un celtniecības sfērās. Nekustamo īpašumu tirgus bums piesaistīja daudzus ātras peļņas meklētājus. Viņi ieguldīja naudu mājās un gruntsgabalos, cerot pārdot tos pēc gada vai diviem un saņemt kolosālu peļņu.
Tomēr tāpat kā visas finanšu piramīdas sagruva arī Floridas piramīda. Tā iemesls bija vairāku faktu kopums. Ap 1926. gadu nekustamo īpašumu cenas bija sakāpušas tādos augstumos, ka šādu pirkumu varēja atļauties tikai ļoti bagāti cilvēki. Pieprasījums nekavējoties izzuda un tam sekoja cenu lejupslīde. Tas izraisīja investoru paniku. Viņi centās noturēt peļņu un izsvieda tirgū lielu daudzumu nekustamo īpašumu, kas lika cenām kristies vēl vairāk.
Investori Floridā neatgriezās, dodot priekšroku spekulēšanai fondu tirgū, kas tobrīd strauji attīstījās. 1923. gadā Dow Jones fondu indekss bija 99 punkti. 1929. gada augustā tas pacēlās par 400% un sasniedza 380 punktus. Biržas paradīze ilga trīs gadus no 1926. gada līdz 1929. gadam. Pēc tam ASV sākās nekad agrāk nebijusi ekonomiskā krīze, kas pasaules vēsturē iegāja ar nosaukumu „Lielā depresija”, un investoriem Florida vairs nepavisam nebija prātā. Floridas nekustamo īpašumu popularitāte sāka atgriezties tikai piecdesmitajos gados. Raksturīgs piemērs: 1921. gadā celta māja Maiami centrā 2004. gadā maksāja tik pat, cik 1925. gadā. Tiesa, jāatceras, ka 1921. gadā dolārs bija krietni vērtīgāks nekā 2004. gadā.
Ziņa publicēta sadarbībā ar www.varianti.lv
