Arhitektūras valodā
Izteiksmīga arhitektūra un oriģināls telpu dizains – tā ir puse no panākumiem, pārdodot dzīvojamos projektus, kas pircējiem tiek pozicionēti kā elites vai biznesa klases projekti. Rīgas centrā turpināsies koka arhitektūras objektu atjaunināšana. Tukšajos laukumos parādīsies ēkas no dabīgiem materiāliem – akmens un koka. Tādas ir modernās arhitektūras tendences.
Par to ir pārliecināts arhitektu biroja LOFT vadītājs un īpašnieks Ģirts Kalinkevičs, stāstot žurnālam m2 un portālam varianti.lv par Latvijā un Krievijā gūto praktiskā darba pieredzi.
– Uzskatu sevi par Latvijas lieliskās arhitektes Zaigas Gailes skolnieku. Tieši viņas birojā es sāku savas darba gaitas un lepojos ar to. Tiku iesaistīts darbā pie projektiem Berga Bazārs un Ģipša fabrika, abi projekti vēlāk kļuva slaveni. Tā bija lieliska skola. Bet nu jau daudzus gadus strādāju patstāvīgi. Mēs nodarbojamies ar daudz ko, sākot no ēku arhitektūras koncepciju izstrādes, tostarp arī ar to ārējo veidolu un iekšējo piepildījumu. Dizaina projektus atsevišķi es neizstrādāju – tikai saviem vai ļoti interesantiem projektiem. Uzskatu, ka arhitektam un pasūtītājam jābūt ar līdzīgiem uzskatiem par dzīvi. Tikai tad pastāv iespēja piedāvāt to, kas patiks klientam, kas saskanēs ar viņa noskaņojumu. Īstenojot jebkuru projektu, ir svarīgi, lai dizainers, būvnieks un darbu pasūtītājs darbotos kā vienota komanda.
– Bieži nākas dzirdēt, ka pārī pasūtītājs–arhitekts dominē pasūtītāja viedoklis, jo viņš maksā naudu. Kāpēc Rīgas centrā, kas ir slavens ar jūgendstila arhitektūru, projekti galvenokārt tiek būvēti stiklā un betonā?
– Stikls un betons nav pasūtītāju iegriba. Katram laikmetam ir savas arhitektūras tendences, kuras diktē jauni materiāli un jaunas tehnoloģijas. Jaunās ēkas, kas uzrodas pie mums, atspoguļo mūsu laikmeta vēsmas. Bet Latvijā, lai būvētu jūgendstila vai tam līdzīgas ēkas, nav meistaru – tādu, kas pārzinātu visas būvniecības nianses. Turklāt tas ir arī pārāk dārgs prieks. Jebkurā būvējamā ēkā jābūt noteiktai ekonomikai. Neviens neveidos objektu oriģinālā stilā, ja tā pašizmaksa būs augstāka par iespējamo pārdošanas cenu. Ir jāmeklē līdzsvars. Rīgā ir daudz vēsturisku ēku, kuras var pilnībā rekonstruēt, un tā ir milzīga mūsu pilsētas priekšrocība. Pasaulē rekonstruētas ēkas tiek ļoti augstu vērtētas. Tām piemīt savs šarms, ko nevar iegūt, būvējot jaunu.
Pašlaik jauno ēku ārējā apdarē aizvien vairāk tiek izmantoti dabīgi apdares materiāli – akmens un koks, kas papildina stiklu un betonu. Turklāt modē ienāk arī ķieģelis, jo ķieģeļu fasādēm ir ilgs mūžs, un tās ir skaistas.
– Kāpēc Latvijā ir visai daudz vizuāli līdzīgu jauno projektu? Un arī dārgu. Piemēram, Jūrmalas centrālajā daļā, Dzintaru prospektā.
– Pateikšu tikai to, ka ar Jūrmalas projektu arhitektūru nodarbojas ļoti ierobežots skaits arhitektu biroju – trīs, četri. Viņi stingri ievēro savu stilistiku. Šajā lokā citiem arhitektiem ar savu redzējumu iekļūt ir ļoti grūti. Reiz bagāti paziņas no Krievijas, kuri meklēja nekustamo īpašumu Latvijā, palūdza mani pavizināties kopā ar viņiem un pakonsultēt, kādas es redzu investīciju perspektīvas, ēkas un apkārtējo vidi. Aprakstot savus iespaidus par kompleksu Lielupē, Vienības ielā, viņi sacīja, ka tur esot jūtams, ka pirmajā vietā ir kvadrātmetru pārdošana, bet pēdējā vietā rūpes par to, lai potenciālais klients justos ērti un mājīgi. Rezultāts ir tāds, ka šīs ēkas tirgus vērtība ir zemāka nekā citiem objektiem.
Pievērsu uzmanību arī tam, ka Jūrmalā (jāsaka, tas vienlīdz attiecas arī uz Rīgas prestižajām vietām) ir vēl viena problēma. Ir gadījumi, kad laba ārējā arhitektūra neatbilst ēkas iekšējam piepildījumam. Tas ir, no ārpuses viss ir skaisti, bet, ieejot ēkā, skatienam atklājas visai pieticīgas foajē un kāpņu telpas, lai gan komplekss tiek pozicionēts kā elites klases projekts. Manuprāt, šāda situācija ir jāskaidro investoriem, lai viņi arī ieguldītu naudu un uzticētu arhitektam kāpņu telpu un ieejas risinājumus. Tas nākotnē atmaksāsies. Dažreiz pieķeru sevi domājam, ka daudzos joprojām ir dzīvi padomju laiku uzskati: nav pienācīgas cieņas pret profesionāļiem, pret viņu darbu. Ir jāsaprot, ka tieši arhitekts spēj radīt ēkai pievienoto vērtību, turklāt ne tikai tā ārējā veidolā, bet arī iekšpusē.
– Mūsu arhitektu darbs ir lētāks nekā Rietumu arhitektu darbs?
– Domāju, ka jā.
– Kā jūsu Rietumu kolēģi uztver mūsu arhitektūru?
– Katram laikam un katrai tautai ir sava arhitektūra. Jautājums ir par tās profesionalitāti. Rīgā ir objekti, kurus redzot man ir žēl investoru, kas tajos iegulda savu naudu. Piemēram, Raņķa dambis. Brīnišķīga vieta, lielisks skats uz parku. Bet ēkas arhitektūra, maigi sakot, ir tik pieticīga, ka pieticīgāku nevar izdomāt. Varbūt investors nav zinājis, ko vēlas, bet varbūt bija zemi projektēšanas izdevumi. Lai arī kā, tomēr rezultāts ir slikts.
– Kāda ir jūsu attieksme pret Rīgas koka arhitektūras mantojumu? Daudzas simtgadīgas koka mājas ir bēdīgā stāvoklī.
– Tieši šīm mājām es saskatu perspektīvu. Cilvēki aizvien vairāk sāk saprast to vēsturisko vērtību. Tieši to apstiprina tas, par kādu sabiedrisko interesi piesaistošu vietu ir kļuvis atjaunotais koka apbūves kvartāls Kalnciema ielā. Tomēr arī šeit visu nosaka naudiņa. Man ir pieredze saistībā ar koka mājas un iekšējā kvartāla pilnu rekonstrukciju Tallinas ielā. Varu teikt, ka šie darbi Tallinas ielā izmaksāja aptuveni 1000 eiro/m². Tiesa, konkrētajā gadījumā tika izmantoti sarežģīti risinājumi.
Strādājot ar veco koka apbūvi, ir svarīgi prast nodot tālāk to vēsturisko vēstījumu, papildinot ar funkcionalitāti un laikmetīgumu. Piemēram, jau manis minētajā vēsturiskās ēkas rekonstrukcijā, lai saglabātu objekta autentiskumu, tika izgatavots dubults jumts: apakšā uzklāts jauns, bet pa virsu – atjaunots vecais. Pašlaik daudz strādāju Sanktpēterburgā un mani ļoti mulsina tas, ka tur vecās ēkās mēģina iekļaut ar tām nesasaistāmus jaunus elementus, kas pilnībā maina objekta veidolu un tā uztveri. Veicot rekonstrukciju, nedrīkst pieļaut, ka veca ēka izskatās kā jauna. Tajā ir jājūt vēstures elpa.
– Daudz strādāt Sankt-pēterburgā – kā tas ir?
– Pusi LOFT pasūtījumu nodrošina pasūtījumi no Krievijas.
– Kā jums izdevās iekļūt viņu tirgū? Vai Krievijā strādā daudz Latvijas arhitektu?
– Paguvu pastrādāt vēl arī Minskā: ieguvu viesnīcas projektēšanas pieredzi. Tiesa, gadu pēc darba uzsākšanas Baltkrievijā sākās ekonomikas krīze, un viesnīca tā arī netika uzbūvēta (skumji pasmaida – aut.). Cik zinu, mūsu arhitektu Krievijā ir maz. Tur tomēr ir visai grūti iekļūt. Mans stāsts ir šāds: kādam Latvijas klientam, kam ir bizness arī Krievijā, izstrādāju arhitektūras projektu Sankt-pēterburgā. Citi Krievijas investori šajā projektā ieraudzīja mana darba kvalitāti un attieksmi un ieteica mani saviem kolēģiem. Kādam Krievijas apbūvētājam parādīju savu objektu porfolio. Viņš to apskatīja un pateica, ka pašlaik darba nav, bet, iespējams, būs vēlāk. Pēc diviem mēnešiem man tiešām piezvanīja un piedāvāja padomāt par apartamentviesnīcas sabiedrisko telpu dizaina projektu. Atsūtīja plānus un fasādes… Iedvesmoja vieta – Īzaka laukums Sankt-pēterburgā un skats uz katedrāli no viesnīcas logiem! Savukārt par to, ko ieraudzīju atsūtītajos materiālos, uzrakstīju asu, konstruktīvu un tajā pat laikā diplomātisku vēstuli. Izklāstīju, kas patīk, kas nē, ka neredzu jēgu izstrādāt dizaina projektu, jo jāsāk ar plānojuma un arhitektūras pārstrādāšanu. Atklāti norādīju investoram, lai arī nebiju ar viņu personiski pazīstams, ka to, kas uzzīmēts, būvēt nedrīkst, jo viņš var zaudēt 15–20 miljonus eiro. Latvijā manu atklātību, iespējams, nesaprastu, bet šajā gadījuma es demonstrēju savu profesionalitāti. Pasūtītājs atbildēja: "Ja jau esi tik gudrs, tad iesniedz savus priekšlikumus." Sagatavoju tos pa projekta daļām. Kā vēlāk noskaidrojās, tika izskatīts mans redzējums un lielas starptautiskas nekustamo īpašumu konsultantu kompānijas redzējums. Manu piedāvājumu atzina par interesantāku. Sāku ar viņiem sadarboties un tikai vēlāk uzzināju, cik cienījams pasūtītājs bija piekritis manam arhitektūras redzējumam. Pēc šī projekta bija nākamie. Es parādīju, kā ar profesionālu darbu un pareizām idejām var panākt labu rezultātu gan arhitektūras, gan investora rentabilitātes ziņā, labs rezultāts paaugstina nekustamā īpašuma pievienoto vērtību. Mūsu profesijā ir ļoti svarīgi, ja tu dzīvo līdzi savam darbam. Sāku šajā tirgū iegūt labu reputāciju un līdz ar to arī jaunus pasūtījumus. Tas ir gan ciemats ar 46 000 m² lielu apbūves platību pie Lomonosovas, gan viesnīca Vasilija salā, gan tirdzniecības centrs… Ir svarīgi vienmēr būt godīgam ar klientu un prast pierādīt tevis piedāvātās arhitektūras koncepcijas pareizumu un perspektivitāti
– Ar kādiem lieliem projektiem strādājat Latvijā?
– Lielākais ir projekts, kura ietvaros kādreizējās rūpnīcas teritorija tiks pārveidota par lofta mājokļiem. Apbūves kopējā patība ir 45 000 kvadrātmetru. Pašlaik izstrādājam koncepciju. Investors ir no Krievijas. Viņš ir gatavs īstenot šo projektu 5–10 gadu laikā. Varbūt tas tiks īstenots vairākās kārtās. Pašlaik darbs notiek, domājot par pretendentiem uz termiņuzturēšanās atļauju, bet vēlāk – par vietējiem pircējiem.
– Daudzi Latvijas politiskie spēki pauž neapmierinātību ar lielo investoru skaitu no Krievijas. Kāpēc skandināvi nebrauc pie mums pirkt nekustamos īpašumus?
– Esmu sarunājies ar kolēģiem no Skandināvijas valstīm. Arī pats tur esmu bijis. Uz viņu fona mūsu arhitektūra ir visai ikdienišķa. Tiesa, pie mums dzīve ir lētāka. Citu stimulu nav. Sarunājos ar norvēģu pensionāriem: beidzot savu darba mūžu, viņi ar savu lielo pensiju un iekrājumiem dodas uz Spāniju vai Portugāli, tur nopērk nekustamo īpašumu un izbauda silto klimatu. Mūsu klimats praktiski neatšķiras no Skandināvijas klimata. Motivācijas pirkt pie mums zviedriem un norvēģiem nav. Tādēļ tas, ka Latvijā cilvēki brīvi runā krieviski un pie mums brauc pircēji no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas vai Kazahstānas, mūsu valstij drīzāk ir nevis mīnuss, bet pluss – un viņi investē naudu Latvijas ekonomikā, reti kad Latvijā apmetas uz pastāvīgu dzīvi, toties pavada šeit atvaļinājumu.
Raksta pilno versiju var aplūkot: http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/2644
