Apsaimniekotājs norāda uz Igaunijas pieredzi komunālo parādu atgūšanā
LETA
Atšķirībā no Latvijas Igaunijas likumos ir noteikts mehānisms, kas komunālo pakalpojumu sniedzējiem nodrošina parādu atgūšanu. Tā, salīdzinot situāciju ar parādiem abās kaimiņvalstīs, biznesa portālam «Nozare.lv» teica SIA «Latio namsaimnieks» Dzīvojamo māju pārvaldīšanas daļas vadītājs Sergejs Sidorko.
Viņš norādīja, ka situācija Igaunijā pilnīgi atšķiras no Latvijas, jo tur, sākoties privatizācijai, bija noteikta prasība veidot biedrību īpašuma pārvaldīšanai un apsaimniekošanai, savukārt parādu atgūšanu nodrošina «mūžīgo parādu likums», saskaņā ar kuru pie atsavināšanas jāizpilda visas saistības, kas radušās saistībā ar īpašumu uzturēšanu.
Igaunijā likumā arī tika noteikts, ka biedrībai ir pienākums izveidot divu mēnešu rezerves fondu, kurā jāpiedalās jebkuram dzīvokļa īpašniekam. Tādējādi neatkarīgi no tā, ko dara kaimiņš, mājas ir savlaicīgi sakoptas, skaidroja Sidorko. Savukārt fonds no nemaksātājiem var atgūt naudu tiesiskas procedūras ceļā.
Lai gan, pēc viņa vārdiem, arī Igaunijā tiesvedība nenorit ātri, risks ir samazināts, jo cilvēks zina, ka gala rezultātā viņam būs jāsamaksā.
Komentējot situāciju Latvijā, viņš minēja, ka daudzdzīvokļu dzīvojamo māju apsaimniekošana, uzturēšana un nodrošināšana ar pamatpakalpojumiem ir sfēra, kur gada apgrozījums ir no pusmiljarda līdz miljardam latu, taču viss apgrozījums veidojas uz kredīta pamata - dzīvokļu īpašnieks pasūta pakalpojumu, bet nav nekādas garantijas, ka viņš samaksās un samaksās noteiktajā termiņā. «Nav nekāda likumā noteikta garantēta parāda atdošanas mehānisma,» vērtēja Sidorko.
«Tiesiskā procedūra Latvijā atgādina vieglatlētikas skrējienu - kurš būs pirmais,» sprieda «Latio namsaimnieka» pārstāvis. «Piemēram, parādnieka dzīvoklis nav ieķīlāts. Tiesas sēde būs pēc 2-2,5 gadiem. Ja cilvēks nevar maksāt, mums jāpiegādā pamatpakalpojumi dzīvoklim uz bezmaksas pamata visu šo laiku. Ja cilvēks atrod iespēju neierasties tiesā un uzrakstīt nopietnu pretprasību, process vēl par pusgadu ievelkas. Vēl ir apelācijas instance,» procesu raksturoja Sidorko un norādīja, ka šajā laikā īpašnieks dzīvokli var atsavināt tuviniekiem vai labiem draugiem.
Atsaucoties uz praksi, viņš norādīja, ka tiesu grūti pārliecināt, ka jāuzliek kāds nodrošinājums, jo tiesa prasot pierādījumus, ka ir paredzēta ļaunprātīga atsavināšana. «Paliek pliks un nabags, bet turpina dzīvot šajā īpašumā, kas viņam vairs formāli nepieder,» teica apsaimniekotāja pārstāvis.
Ja dzīvoklis ir ieķīlāts, pēc nelielām pārrunām ar parādnieku parasti tiekot celta prasība tiesā, vienlaikus informējot banku, ka cilvēks nekārto saistības. Parasti bankas uz to nereaģējot. Arī šajā gadījumā apsaimniekotājs turpina uzturēt dzīvokli 2-2,5 gadus. Kad saņemts tiesas spriedums, bankām ir tiesības prasīt atcelt nekustamā īpašuma izsoli vēl uz vienu gadu, ko tās arī izmanto. «Paiet kopumā 3,5 gadi, prasām atkārtotu izsoli. Tā notiek, un visa iegūtā nauda aiziet bankai. Runa ir par 3500-4000 latu - no kurienes ņemt naudu?» vaicāja Sidorko.
Viņš norādīja, ka Igaunijā galīgais rezultāts ir tāds, ka komunālo pakalpojumu sniedzējs saņem savu naudu.
Kā uzskata Sidorko, jābūt vienotam mehānismam, kas strādā jebkurā gadījumā un kas nodrošina nepārvaramu tā izpildi, garantējot pilnu apmaksu par saņemtajiem un nepieciešamajiem pakalpojumiem. Pēc viņa domām, pareizi būtu komunālo pakalpojumu izdevumus, kas saistīti ar īpašumu, piesaistīt pie dzīvokļa īpašuma, nevis pie fiziskas personas.
«Ja paņemsim tipveida parādu struktūru, aptuveni 20%-30% ir apsaimniekošana un uzturēšana, vismaz 50% ir siltums, pārējais - ūdens un atkritumu izvešana. Ja izdevumus piesaistītu īpašumam, būtu pasargāti galvenie ražotāji. Atsavinot īpašumu, parādu saņemtu komunālo pakalpojumu sniedzēji, bet bankai paliktu tiesības prasīt atlikušo parādu,» teica Sidorko.
Vidējais parāds, ja kārtīgi strādā ar dzīvokļu īpašniekiem, Rīgas apstākļos līdz tiesas sprieduma saņemšanai, viņa vērtējumā, varētu būt no 1800 līdz 2000 latu. Pie robežas 2000-2500 latu būtu jāsaņem tiesas spriedums, un tad jābūt vai nu brīvprātīgai apmaksai, vai arī atsavinājumam.
Viņaprāt, ieviešot šādu sistēmu, visiem sabiedrības locekļiem būtu zināms, ka būs jāsamaksā, turklāt tas būtu signāls finanšu sektoram un piegādātājiem, jo tā ir nodrošinātā prasība. Lai atjaunotu naudas plūsmu, piemēram, apsaimniekotājs varētu cedēt parāda prasības bankai vai citām finanšu institūcijām, kas var iedot skaidru naudu.
Pozitīvi viņš vērtēja nodomu ar likuma grozījumiem noteikt, ka, pārdodot nekustamo īpašumu, komunālajiem parādiem jābūt samaksātiem. Savukārt priekšlikums atslēgt elektrību, ja nav samaksāts par apkuri, viņaprāt, ir dīvains, jo individuālajam patērētājam ir līgumattiecības ar AS «Latvenergo», kuram viņš ir samaksājis.
Turklāt nav zināms, kas dzīvo konkrētajā dzīvoklī, iespējams, tā ir maznodrošināta daudzbērnu ģimene.
Runājot par priekšlikumu daļu nekustamā īpašuma izsolē iegūtās summas prioritāri novirzīt komunālo parādu segšanai, pret ko iebildušas bankas, Sidorko pauda viedokli, ka tam jāattiecas arī uz iepriekš izsniegtiem kredītiem, nevis tikai jauniem. «Atšķirībā no bankām, kurām tas bija brīvais risks, mēs atrodamies piespiedu attiecībās un nedrīkstam nesniegt šos pakalpojumus. Ja bankas nepareizi novērtēja savu risku, tām ir jāatbild.«
Sidorko vērsa uzmanību arī uz neatgūstamo parādu problēmu. Piemēram, viņa vadītajai dzīvokļu īpašnieku kooperatīvajai sabiedrībai «Bāka-2» 50% parādu ir bezcerīgie. Naudas ziņā runa ir par 40 000-50 000 latu, no kuriem daļa ir kā parāds citiem pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, siltuma piegādātājam. Viņš rosina apsvērt zaudējumu norakstīšanu, ko varētu īstenot, piemēram, siltumuzņēmumi. «Latio namsaimnieka» pārstāvis arī neizslēdza iespēju, ka šāda norakstīšana var būt pamatojums tarifu izmaiņām. Viņš gan atzina, ka šādā gadījumā nepieciešami precīzi normatīvi, kas to regulē.
«Latio namsaimnieka» pārstāvis arī pauda viedokli, ka komunālā sfēra vai daudzdzīvokļu māju apsaimniekošana un uzturēšana ir jāvērtē kā sociāla sfēra, jo tā ir cilvēka dzīves vide. Kā vēl vienu risinājumu viņš minēja iespēju, ka cilvēki, kas nav spējīgi uzturēt nekustamo īpašumu, zaudē tiesības un pārvēršas par sociālajiem iemītniekiem tajā pašā dzīvoklī. Īpašuma vai izpirkuma tiesības varētu iegūt pašvaldība, kura sociālajām vajadzībām varētu necelt jaunas mājas, bet izmantot esošo dzīvojamo fondu.
Viņš vērtēja, ka reģionos situācija varētu būt sliktāka, jo daudzās vietās siltuma ražotāji pieder pašvaldībām, un, ja uzņēmums vēršas pret cilvēku, viņš atkal vēršas pie pašvaldības pēc palīdzības.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.apollo.lv/portal/ipasums/articles/251919
