Andrejs Valters. Jaunu produktu meklējumos
Romāns Golubevs
Kad Andrejs Valters sāk uzskaitīt pakalpojumus, kurus viņš ar saviem kolēģiem pirmais ieviesa Latvijas tirgū, neviļus gribas veicāt - kāpēc gan viņa kompānija Langes pils nav iekļuvusi mūsu valsts lielāko nekustamo īpašumu kompāniju trijniekā? Rubrikas Māklera portrets viesis šajā sakarībā filozofiski saka – nebija tāda mērķa. Tiesa gan, sūdzēties par kolēģu atzinību viņa firmai nenākas: 2004. gadā tās darbinieks Dmitrijs Kaļiņins tika atzīts par Latvijas labāko mākleri, bet 2005. gadā pati kompānija Langes pils bija līderis nominācijā „Labākā nekustamo īpašumu kompānija tirdzniecībā ar zemi”.
Nepiepildīts sapnis
Jau skolas gados padomju funkcionāri Andreju Valteru varēja minēt kā piemēru slinkajiem skolniekiem – nepietika ar to, ka viņš bija apaļš teicamnieks (Rīgas 76. vidusskolu viņš pabeidza ar zelta medaļu) bet pamanījās arī aktīvi nodarboties ar sabiedrisko darbību – vadīja skolas komjauniešu organizāciju. Šādas starta pozīcijas parasti garantēja visai labu komjaunatnes un partijas karjeru. Tiesa, lai tas tā notiktu, augstāka izglītība bija jāiegūst Latvijā – „vērtīgajam kadram” bija jābūt partijas bosu redzeslokā. Tomēr Andrejs izlēma citādāk. Viņa izvēli noteica mīlestība pret elektroniku. 1986. gadā viņš iestājās Maskavas elektronikas tehnikas institūtā (METI). Kādēļ tieši tur? Ieteica vecāki – Rīgas Tehniskā institūta pasniedzēji. Viņuprāt, METI sniegtā izglītība bija viena no labākajām PSRS.
Atpakaļ jau neatkarīgajā Latvijā mūsu varonis atgriezās tikai 1992. gadā. Aiz muguras bija palikuši 6 mācību gadi, bet rokās - inženiera elektroniķa diploms. Tikai pastrādāt savā specialitātē gan viņam nesanāca nevienu dienu. Rīgas rūpnīca Ellar, kuras konstruktoru biroja Andrejam būtu bijis jāliek lietā iegūtās zināšanas, palikusi bez savienības pasūtījumiem, sāka nīkuļot. Nebija iespējams nodrošināt ar darbu un algu jau esošos darbiniekus, kur nu vēl jauniņos. Ko darīt? Valteram par laimi viņš satika savu skolas biedru Romānu Vaščenko, kura firma Lange nodarbojās ar nekustamiem īpašumiem. Sāka runāt. „Par laimi institūts mums deva labas zināšanas ne tikai elektronikas nozarē, bet arī ekonomikā. Tādēļ Romāns 1992. gada septembrī piedāvāja man ieņemt viņa kompānijā mārketinga direktora posteni. Bet vel pēc neilga laika mans amats jau saucās vēl skaļāk – finanšu direktors”, - smaidot atceras Andrejs.
Zelta noma
Pirmajā laikā viņš koncentrējās tikai uz organizatoriskiem jautājumiem. Analizēja un meklēja jaunus mākleru biznesa, kas tolaik bija vēl tikai autiņos, attīstības virzienus. Galvenais uzsvars tika likts uz telpu nomu. Nekustamo īpašumu aģentu uzdevums bija atrast namīpašnieku, kas būtu ar mieru uzticēt viņiem telpu iznomāšanu. Savukārt no potenciālajiem klientiem – nomniekiem nevarēja vien atkauties. Tādēļ mākleru parastā komisijas nauda no šādiem darījumiem toreiz bija desmit un pat divdesmit tūkstoši dolāru. Un tas tika uzskatīts par normu.
Pēc 7-8 jaunajā biznesā nostrādātiem mēnešiem Valteram sāka parādīties interese par darījumiem. Kā viņš tagad saka, gribējās pamēģināt visu no iekšienes. Sāka vadīt nomas nodaļu. Laikā no 1992. līdz 1994. gadam Lange tika uzskatīts par vienu no lielākajiem vidutājiem, kas piedāvāja veikalu telpas Rīgas centrā. Bez tam firma nodarbojās arī ar dzīvokļu pirkšanas un pārdošanas darījumiem. Tiesa, ja gribam būt precīzi, tad īpašnieku maiņa tolaik notika, izmantojot dzīvokļu maiņas shēmas.
Neaizmirstot paši par savu labumu, Andrejs kopā ar partneriem nodarbojās arī ar izglītojošo darbību – organizēja mākleru apmācību kursus. Pieprasījums pēc tiem bija vienkārši milzīgs. Kas mācīja? Paši. Stāstīja par savu pieredzi, praktiskajām iestrādēm, par profesijas zemūdens akmeņiem, mācīja jauniņos runāt ar klientu... Četru gadu laikā, kamēr tika attīstīts šis virziens, Lange apmācīja vairākus simtus cilvēku. Zīmīgi, ka kompānija bija viena no pirmajām, kas organizēja vērtēšanas speciālistu apmācības.
Hipotēkas zirdziņš
1994. gadā Andrejs kopā ar Romānu Vaščenko Krievijā ieguva profesionālo nekustamo īpašumu aģentu apliecības - vieni no pirmajiem mūsu valstī. Atgriezušies no kursiem viņi saka attīstīt hipotekārās kreditēšanas virzienu. Patstāvīgi izstrādāja shēmu, kuras ietvaros mākleru struktūra nodrošina ķīlu novērtēšanu un realizāciju. Sāka piedāvāt sevi bankām, pārliecinot tās, ka šāds pakalpojums ir pieprasīts. Lombardi tolaik izsniedza naudu pret nekustamā īpašuma ķīlu ar mēneša likmi 15-20%. Bankas ar saviem 10-12 mēnesī varēja uzskatīt par altruistiem. Vienīgā nelaime, ka daudzas finanšu iestādes nevēlējas nodarboties ar hipotēku, uzskatot, ka ar valūtas operācijām var nopelnīt daudz vairāk.
Pirmā, kas noticēja Andreja piedāvāto hipotekārās kreditēšanas shēmu perspektīvām, bija Saules banka. Bankas vajadzībām Lange patstāvīgi izstrādāja visu juridisko bāzi – kredītlīgumus un ķīlas līgumus, darījumu shēmas, izmantojot pilnvaras. Sāka reklamēt jauno pakalpojumu. Klienti stāvēja rindā. Andrejs sāka vadīt hipotekārās kreditēšanas nodaļu. „Ar jauno pakalpojumu pelnījām ļoti labi - 10% no kredīta summas, - viņš dalās ar profesionālajiem noslēpumiem. - Saņēmām arī par nekustamā īpašuma novērtēšanu, nelielu komisijas naudu maksāja arī banka”. Tā, lūk, arī iznāca, ka īsā laikā jaunais virziens pārspēja visus pārējos.
1995. gadā kompānijā Lange tikai mākleru un vērtētāju vien bija turpat 40 cilvēku. Taču tad notika banku krīze. Strauji pieaugošās konkurences apstākļos tika pieņemts lēmums optimizēt kompāniju. Tagad Andrejs neizslēdz, ka lēmums, iespējams, bija kļūdains. Sākās štatu samazināšana. Firma pārcēlās uz mazāku biroju. No lielajiem darbības virzieniem koncentrējās uz hipotekāro kreditēšanu.
Patstāvīgā peldējumā 1997. gada sākumā Valters nolēma dibināt savu kompāniju. „Tajā laikā es jau biju nekustamo īpašumu darījumu asociācijas „Lanīda” loceklis, bez tam man jau bija izveidojusies zināma autoritāte arī banku aprindās. Paļaujoties uz šo bagāžu, 1997. gada 3. februārī es reģistrēju savu firmu Langes pils. Kopā ar mani uz to pārgāja vēl divi darbinieki”. Par to, ka ar partneri Andrejs šķīrās bez skandāla, liecina fakts, ka pēc vienošanās ar viņu Andrejs atstāja sava uzņēmuma nosaukumā vārdu Lange, kura izvēršanā bija ielicis tik daudz pūļu.
Sākumā neko jaunu viņš izgudrot nesāka. Langes pils klientiem piedāvāja palīdzību hipotekārās kreditēšanas jomā, veica vērtēšanu, pamazām palielinājās mākleru skaits, parādījās parādnieki, nācās pārdot ieķīlātos objektus. Jautāts par šā biznesa ētisko pusi, jo debitorus taču nācās burtiski izlikt uz ielas, Valters godīgi atzīstas, ka šādu lēmumu pieņemt nebija viegli. „Ja parādnieks nāca uz sarunām un nebēguļoja no mums, tad mēs vienmēr centāmies atrast pusēm pieņemamu variantu, - apgalvo viņš. Un tajā pat laikā ar nožēlu konstatē: - Bet no otras puses – ko lai dara?! Ne jau es uzstādīju tik bargus spēles noteikumus un cilvēkus neviens ar varu nespieda ņemt kredītus”.
1997. gadā Langes pils izstrādāja mūsu valstī līdz tam neizmantotu dzīvokļu privatizēšanas uz kredīta shēmu. Arī šo, tāpat kā citus jaunievedumus, tirgus uzņēma ar gavilēm. Laiku no 1997. līdz 2000. gadam Langes pils īpašnieks raksturo īsi: „strādājām kā papa Karlo”. Firma pārcēlās uz pašreizējo biroju Dzirnavu ielā. Sāka praktizēt slikto parādu cesiju (pārpirkšanu) no bankām. Arī šajā sektorā Langes pils kļuva par tirgus līderi.{bilde_3}
Tuvāk zemei
Taču šā gadsimta sākumā situācija finanšu tirgū krasi mainījās. Bankas sāka piedāvāt lētus un pieejamus hipotekāros produktus. Lūk, šeit savu lomu kārtējo reizi nospēlēja Andreja tālredzība. Bija jāattīsta jauni virzieni un jāinvestē jau nopelnītais kapitāls. Un viņš atrada kur.
Tolaik viņa bijušais kompanjons Romāns mēģināja nodarboties ar zemi. Parēķinājis šā biznesa perspektīvas Latvijas gaidāmās iestāšanās Eiropas Savienībā gaismā, Andrejs piedāvāja apvienot pūliņus. 2002. un 2003. gads tika veltīts rūpīgai Rīgas apkārtnē esošo pagastu analīzei un pievilcīgāko gruntsgabalu uzpirkšanai. Langes pils portfelī nokļuva vairāk nekā 50 hektāru zemes. Tālāk jau bija rutīnas darbs – ciematu projektu attīstīšana, detālplānojuma izstrāde, projektēšana, komunikāciju pievadīšana. Valters un viņa darbinieki tā iepraktizējās šajā biznesā, ka pagājušajā gadā asociācija „Lanīda” kompāniju atzina par labāko tirdzniecībā ar zemi.
Mūsu varonis neslēpj – kad sāka nodarboties ar zemi, cerēja uz 100% rentabilitāti. Loģika bija šāda: nopirkt gruntsgabalu par 7 eiro kvadrātmetrā, sadalīt sīkākos gabalos un pārdot jau par 15 eiro kvadrātmetrā. Taču pat vispārdrošākajos sapņos viņš nevarēja iedomāties, ka 2005-2006. gadā zeme tiks tirgota par 50 un vairāk eiro kvadrātmetrā.
Lielus gruntsgabalus ciematu celtniecībai Andrejs pērk arī šodien, lai gan sameklēt biznesam piemērotus variantus kļūst aizvien grūtāk. „Pārdevēji acīm redzami nosaka pārāk augstu cenu. Nesaprotu tos cilvēkus, kas pērk no viņiem zemi par cenu, kas tuva kvadrātmetra izmaksām. Tas būtu loģiski, ja nākotnē mūs gaidītu straujš cenu kāpums, taču tam es personiski neredzu nekādus priekšnoteikumus”. Tajā pat laikā viņš ir pārliecināts, ka ilgtermiņā zeme ir tas objekts, kas lētāks nekļūs. Viņaprāt, pat nespekulatīvajā tirgū gruntsgabali katru gadu paliks dārgāki. Par cik? Inflācija plus vēl 5-6%.
Interesanti, ka, piedāvājot savos ciematos zemesgabalus, Valters nekad nav mēģinājis nodarboties ar to apbūvēšanu. Vienkārši pelņas norma šajā biznesā bija nesalīdzināma ar zemes tirdzniecību. Tomēr tagad, kad Latvijas nekustamo īpašumu cenu straujš kāpums kļūst par vēsturi, viņš jau sāk nopietni domāt par jauna virziena attīstīšanu.
Iespraudums
Andrejs Valters: Langes pils, lai arī kompānijā strādā ap 20 cilvēku, man pašam, pirmkārt, tā asociējas ar ģimenes uzņēmumu. Mums tikpat kā nav kadru mainības un, ja gadā aiziet viens cilvēks, tad tas jau ir kaut kas. Taču arī ar tiem, kas aiziet, mēs cenšamies arī turpmāk uzturēt normālas cilvēciskas attiecības. Es liekuļotu, ja teiktu, ka man nebija ambīciju kļūt par nekustamo īpašumu tirgus līderi. Tajā pat laikā es perfekti saprotu, ka pie 100 cilvēku darbinieku štata es diez vai visus zināšu pēc sejas un vārda.
Ziņa publicēta sadarbībā ar www.varianti.lv
