Aivars Zvirbulis: Pēc 20 gadiem Amatciemā būs 500 mājas
rivātmāju ciematā "Amatciems" Amatas novadā aptuveni pēc 20 gadiem būs jau vismaz 500 mājas un šī ciemata koncepcija būs prece, ko piedāvāt pasaulei, intervijā biznesa portālam "Nozare.lv" apgalvoja projekta īstenotājs Aivars Zvirbulis jeb Čiris.
Patlaban projektā jau ir uzbūvētas aptuveni 100 mājas un ieguldīts 21 miljons eiro. Čiris uzskata, ka Amatciems ir pilotprojekts, jo pēc 20 līdz 30 gadiem pasaulē šādu ciematu būs ļoti daudz. Viņaprāt, pēc 20 gadiem Latvijā būtu jābūt aptuveni 100 šādiem ciematiem, ja tādus atļautu būvēt arī uz valsts zemes.
Kad sākās Amatciema projekts, un kāpēc tas tika sākts? Vai vispirms bija ideja veidot ciematu un tāpēc tika pirkti zemesgabali?
Sākumā vispār nedomāju ne par kādu ciematu. Man bija uzņēmums - "Jāņa sēta", bet tad 2000.gadā par nepilniem diviem miljoniem latu pārdevu tipogrāfijas kapitāldaļas AS "Preses nams" un par saņemto naudu sāku piepirkt klāt zemesgabalus, bet par daļu no šīs naudas tika izveidota neliela guļbaļķu rūpnīca.
Sākotnējā ideja bija izveidot parku, vienkārši ainavisku vietu, jo Amatciemā biju iegādājies māju, kurā dzīvoju. Nevienu brīdi nedomāju, ka te varētu izveidoties ciemats un dzīvot citi cilvēki. Klasiskā Latvijas ainava man asociējas ar pauguriem un ūdeņiem, tāpēc tādu arī vēlējos izveidot. Tā kā Latvijā ir diezgan augsti gruntsūdeņi, tad gandrīz jebkurā vietā var sākt rakt un gruntsūdeņi izveidos dīķi.
Tomēr izrādījās, ka no tipogrāfijas pārdošanas iegūtā nauda nemaz tik liela nebija. Ja aizsteidzamies notikumiem priekšā, tad varu pateikt, ka līdz šim Amatciema ainavā un inženiertehniskajās komunikācijās jau ir ieguldīts 21 miljons eiro. Līdz ar to kļūs skaidrs, ka ar sākotnējo naudu nekādu liela mēroga projektu pat nevarēja plānot.
Tātad pēc tam radās doma piedāvāt tirgū īpašumus, lai varētu turpināt ainavas veidošanu?
Jā, sākotnēji pārdevu vienu zemesgabalu, bet tad viena latviešu izcelsmes zviedru arhitekte ieteica ideju - kāpēc gan neuzbūvēt vairākas mājas? Sākumā bija gandrīz vai tikai rakšana, skatījos vietas, kur man likās, ka jābūt ūdenim, un raku dīķus. Sākotnēji tas notika diezgan haotiski, bija izveidojušās pusizraktas, nepabeigtas vietas. Ja es gribēju kaut ko turpināt, bija nepieciešams finansējums.
Par tipogrāfiju iegūtie divi miljoni jau bija iztērēti? Kā tika atrasts turpmākais finansējums?
Jā, sākotnējā nauda bija iztērēta, jo papildus rakšanai tika pirkti arī jauni zemesgabali. Lai turpinātu darbus, bija uzreiz nepieciešami vēl 0,5 miljoni latu. Gāju prasīt kredītu "Unibankā", un tās toreizējais prezidents Andris Bērziņš ieteica sadalīt teritoriju vienu hektāru lielos īpašumos, un tad, ja izdosies tos pārdot, tika apsolīts kredīts. Tā arī nonācu pie domas, ka jāsāk cilvēkiem pārdot īpašumus, un 2003.gadā notika pirmie darījumi - tika pārdoti pirmie 12 zemesgabali. Viena hektāra zemesgabala cena Amatciemā toreiz bija 30 000 latu.
Tajā brīdī jau bija sakustējies hipotekārās kreditēšanas tirgus, un desmit zemesgabalus nopirka starpnieki. 2005.gadā visus šos zemesgabalus no starpniekiem atpirkām, un šodien visi zemesgabali jau sen ir mainījuši īpašniekus.
Tā kā tika nolemts pārdot zemesgabalus, bija nepieciešams veikt teritorijas parcelāciju pa zemesgabaliem. Sākotnējā teritorija, kurā sāku darbību, bija 150 hektāri, un šajā teritorijā tika izveidoti aptuveni 150 zemesgabali, tika ievilktas komunikācijas un sākās apbūve. Tagad tiek attīstīti vēl divi zemesgabali - viens 20 hektāru, otrs 30 hektāru platībā, līdz ar to pavasarī būs aptuveni 200 hektāru teritorija ar aptuveni 200 zemesgabaliem.
Cik vietējiem iedzīvotājiem Amatciema projekts nodrošina darbu?
Kopumā pieci projekta uzņēmumi nodarbina aptuveni 150 cilvēkus. Tie ir gan vietējie iedzīvotāji, gan piesaistītie apakšuzņēmēji, kuri brauc no citiem Latvijas reģioniem, piemēram, Latgales.
Projektā jau ir ieguldīts 21 miljons eiro. Vai projekts nes arī kādu peļņu?
Ņemtie kredīti būs atmaksāti, bet, vai es kādreiz atgūšu to naudu, ko savulaik ieguvu, pārdodot kapitāldaļas uzņēmumos, šaubos. Ja neskaita kredītus, tad esmu ieguldījis desmit miljonus eiro personiskās naudas. Varbūt, ka kādos desmit vai 20 gados to varētu atgūt, bet tas nav mans galvenais uzdevums. Zemapziņā jau saprotu, ka tā nauda nekur nepazudīs, tā atgriezīsies. Varētu jau to naudu atgūt ātrāk, taču viss nopelnītais nepārtraukti tiek izvietots projekta tālākā attīstībā.
Iepriekš minējāt, ka tuvākie plāni ir sasniegt 200 apbūves gabalus. Vai ir vēl zemes, kurās Amatciems varētu izplesties? Kādi ir tālākas nākotnes plāni?
Jā, protams. Domāju, ka 20-30 gados Amatciems izaugs līdz kādām 500 mājām, to var teikt diezgan droši. Pēc šiem 20-30 gadiem Amatciemu pasaulei varēsim pasniegt kā preci, pēc šī ciemata parauga varēs būvēt nākamos ciematus, vienalga, vai tas būtu Latvijā vai citur pasaulē.
Es vispār gribētu, lai mēs lēnām nojaucam robežas - vispirms savās galvās, pēc tam arī reālajā dzīvē. Pasaulē cilvēki pārvietojas, un mums vajadzētu mērķtiecīgi virzīties uz to, lai Latvijai piesaistītu tos cilvēkus, kas tai būtu interesanti. Šajā ciematā dzīvo cilvēki, kuriem svarīga ir vide, un Latvijai kopumā būtu ļoti svarīgi, ja šeit dzīvotu cilvēki, kuri ir toleranti pret vidi. Šie cilvēki te ienāk ar savām vērtībām, protams, arī ar savu naudu, bet galvenais - ar savām zināšanām.
Cik mājas patlaban Amatciemā jau ir uzbūvētas?
Patlaban jau ir uzbūvētas aptuveni 100 mājas, un šī gada laikā vēl ir jāuzbūvē desmit mājas, jo ir pārdoti 110 zemesgabali.
Turklāt patlaban visa Amatciema projekta apkalpošanā ir iesaistīti pieci man piederoši uzņēmumi. Ar projekta attīstību nodarbojas SIA "Jaunmāras", kas ir arī zemes īpašniece un vienlaikus sniedz arī īpašumu apsaimniekošanas pakalpojumus. Tad vēl ir SIA "Katrīnkoks", kas veic visu būvniecību, sākot no komunikācijām un beidzot ar ēkām. SIA "Kalna Rauduvītes" nodarbojas ar mēbeļu ražošanu Amatciema mājām, neliels mēbeļu daudzums tiek pārdots arī citiem klientiem.
Patlaban ciemats ir kļuvis diezgan autonoms, jo visas komunikācijas - ūdensvadi, kanalizācija - ir pašu izbūvētas, ieskaitot arī augstsprieguma līnijas. Patlaban visi elektrotīkli pieder projekta attīstītājam "Jaunmāras", un, ņemot vērā to, ka tīkli pieder mums, tad agri vai vēlu nonāksim pie tā, ka elektroenerģiju no "Latvenergo" vai citiem elektroenerģijas pārdevējiem vairs nepirksim. Patlaban gan to vēl pērkam no "Eesti Energia" meitasuzņēmuma "Enefit", lai gan pārvadei tiek izmantoti "Sadales tīkla" pakalpojumi un tas nav izdevīgi. Agri vai vēlu mums jābūt teritorijai pieguļošam strāvas ražotājam, lai varētu atteikties no "Sadales tīkla" pakalpojumiem - iekšējie tīkli pieder mums.
Būvēsiet elektrostaciju? Kāda veida elektrostacija tā būs?
Jā, jo tad iegūsim energoneatkarību, kas ir svarīga. Tas ir četru līdz piecu gadu jautājums, šajā laikā izlemsim, kāda elektrostacija šeit būs.
Patlaban tiek izskatīti visi iespējamie varianti, sākot no hidroelektrostacijas, jo teritorijai pieguļ Amatas upe, uz kuras patlaban jau ir divas hidroelektrostacijas. Jaunas hidroelektrostacijas var veidot vietās, kur tās ir bijušas pagājušā gadsimta 30.gados, un manam zemesgabalam pieguļošajā 1,5 kilometrus garajā Amatas posmā tādas ir divas. Tomēr ir šaubas, vai ar ūdeni spēsim nodrošināt visam projektam nepieciešamo elektroenerģiju nākotnē.
Nākošais variants ir vēja elektrostacija, tā būtu tīra "zaļā enerģija". Otra galējība ir atomenerģijas izmantošana, tikai uz to būtu jāgaida vēl četri pieci gadi. ASV jau tiek izmantotas mini izmēra elektrostacijas, kuras ir parasta čemodāna izmērā un izmanto atomenerģiju. Drīz tās sāks izmantot arī pārējā pasaulē. Šo čemodāniņu atved, pieslēdz un tad pēc pieciem gadiem nomaina pret jaunu. Negribu teikt, ka tiks izvēlēts tieši šis variants, bet es to arī neizslēdzu.
Tāpat tiek izskatīti arī dažādi koģenerācijas varianti un citas iespējas. Jebkurā gadījumā, pēc pāris gadiem būsim ar autonomu elektroenerģijas apgādi. Patlaban, maksājot par pārvades tīklu, nauda tiek zaudēta. Elektrības ražotājs jau saņem tikai aptuveni trešo daļu no tā, ko klients maksā.
Ir pārdotas 100 mājas, bet kuros gados bija vislielākā aktivitāte un lielākais darījumu skaits?
2004.gadā bija divi darījumi, 2005.gadā - astoņi, bet pagaidām vislielākais darījumu skaits ir bijis 2006.gadā - 25 darījumi. 2007.gadā vēl notika desmit darījumi, bet tad nāca krīze, un 2008.gadā bija vairs tikai trīs darījumi. Tad bija asins garša mutē, jo bija paņemts astoņus miljonus latu liels kredīts, bet mājas nepirka.
Jau 2009.gadā darījumi atsākās - tika pārdoti 14 zemesgabali. 2010.gadā notika 23 darījumi, bet tas neparāda reālo situāciju, jo pieci no šiem darījumiem bija banku rīkotas izsoles, kad tika pārdoti iepriekš iegādāti zemesgabali un mājas, kuru īpašnieki vairs nespēja bankām atmaksāt kredītus.
Tagad darījumu skaits nostabilizējies, un 2011.gadā notika 17 darījumi, bet 2012.gadā - 19 darījumi. Domāju, ka arī turpmākajos gados darījumu skaits svārstīsies ap 20.
Kopumā ir notikuši 133 darījumi, bet pārdoti ir 110 zemesgabali. Skaita atšķirība skaidrojama ar to, ka notika otrreizējais tirgus un zemesgabali tika pārpārdoti tālāk. Kustība notiek visu laiku, daži pārdod īpašumus tāpēc, ka ir laba cena, citi maina dzīvesveidu, vai arī ir citi iemesli.
Patlaban jāspēj nodrošināt aptuveni 20 māju uzbūvēšanu gadā, un tas nemaz nav tik vienkārši. Iepriekš šādi apjomi nebija nepieciešami, jo tad, kad 2004.gadā pārdevu savu guļbaļķu rūpnīcu par diviem miljoniem eiro (1,4 miljoniem latu), darījuma nosacījumi bija tādi, ka puse summas tiek samaksāta naudā, bet par otru pusi tiek uzbūvētas 50 guļbaļķu mājas noteiktās vietās. Tiesa, visas 50 netika uzbūvētas, bet pāri par 40 gan.
Kāpēc mājas bija jābūvē noteiktās vietās?
Cilvēki jau pārsvarā to ainavu nesaprot, un viņiem šķiet, ka to māju var nolikt jebkur, kur vien ienāk prātā. Patlaban katrā zemesgabalā tiek noteikta mājas vieta, un šī vieta ir vienīgā iespējamā. Lai noteiktu katras mājas vietu, tiek veikts liels darbs - pārveidots reljefs, mainīta krasta līnija, zemesgabali tiek veidoti no jauna, tajos tiek veidoti māju pagalmi. Atbilstoši blakus esošajām mājas vietām tiek veidotas nākamās mājas vietas - katra vieta tiek sagatavota tā, lai māja mājai netraucētu, tiek veikti stādījumi, lai no vienas mājas otru nemaz neredzētu. Arī salas mākslīgajās ūdenskrātuvēs tiek veidotas ar tādu aprēķinu, lai tās aizsegtu skatu uz pretējā krastā esošo māju.
Turklāt no katras mājas ir jāizvada pašteces kanalizācija, līdz ar to tai jābūt noteiktam slīpumam, un tas ir viskomplicētākais darbs, projektējot to reljefā.
Ar pirmajiem pircējiem bija grūtības, bet tagad jaunajiem pircējiem vairs nekādu skaidrošanu nevajag - jau ir apskatāms vesels ciemats, un cilvēki pieņem šeit pastāvošos noteikumus.
Kādi ir šie noteikumi?
Pirmkārt jau cilvēkam ir jābūt izlasījušam Amatciema mājaslapu. Ja pircējs to nav darījis, tad es nemaz nesāku runāt - viņam ir jābūt filozofiski gatavam dzīvot šeit. Amatciemā ir aizliegti jebkādi žogi. Tad ir likums, ka šeit neviens suns nedrīkst būt piesiets pie ķēdes un nakts laikā sunim ir jāatrodas mājās, lai nebūtu nekādas riešanas un trokšņa. Tāpat sestdienās un svētdienās ir aizliegts pļaut zāli agrāk par plkst.10 no rīta.
Mājas vietu savā zemesgabalā mainīt nedrīkst. Arhitektu klients drīkst izvēlēties pats, bet projekts ir jāsaskaņo ar mani, lai nebojātu ciemata vizuālo koncepciju un vienoto stilu. Jumtiem ciematā jābūt vai nu niedru, vai plēsto skaidu, vai arī dakstiņu.
Cilvēks var pats izvēlēties arī mājas materiālu, tai nav obligāti jābūt baļķu mājai. Nosacījums ir tāds, ka materiālam ir jābūt dabiskam.
Kas ir līdz šim pārdoto zemesgabalu un māju īpašnieki? Tie ir Latvijas iedzīvotāji vai ārzemnieki?
Līdz 2008.gadam gandrīz visi pircēji bija Latvijas iedzīvotāji. Sākot no 2009.gada, vairums pircēju ir ārzemnieki. Pamatideja ir tāda, ka šis ciemats nav biznesa projekts, tas zināmā veidā ir mans dzīvesveids, kurā ieguldu savus līdzekļus, naudu, kas iegūta no trīs man agrāk piederējušu uzņēmumu pārdošanas. Projekta pamatbūtībā ir vairākas idejas. Viena būtu mans ainavas izpratnes veids, kurā es gribu kaut ko izveidot, nenonākot pretrunā ar dabu, nemainot gruntsūdeņu līmeņus.
Otra ideja - uzskatu, ka Amatciems ir pilotprojekts, jo pēc 20 līdz 30 gadiem pasaulē šādu ciematu būs ļoti daudz. Domāju, ka pēc 20 gadiem Latvijā būtu jābūt aptuveni 100 šādiem ciematiem, ja tādus atļautu būvēt arī uz valsts zemes. Uz privātas zemes šādi projekti ir diezgan grūti realizējami, jo jāuzpērk daudzu apkārt esošu privātīpašnieku zeme, piemēram, man zemes uzpirkšanas process iet jau vairāk nekā 20 gadus.
Patlaban man jau vairs neeksistē klienta nacionalitāte, es zemesgabalus pārdodu cilvēkiem, kuriem daba ir ļoti svarīga. Varētu teikt, ka es pārdodu jebkura cilvēka sapni. Mums Latvijā laukos ir pieejama fenomenāla un ekoloģiska pārtika, Latvija ir ļoti zaļa, nav blīvi apdzīvota. Amatciemā īpašumus pērk tie cilvēki, kas novērtē drošību, mieru un klusumu, iespēju vakaros un naktīs baudīt tumsu.
Ņemot vērā to, kā patlaban attīstās tehnoloģijas, mans uzskats ir tāds, ka dzīve kļūs arvien globālāka. Aptuveni pēc 10-15 gadiem skolas vairs neeksistēs, skolniekam, piemēram, viens skolotājs būs Anglijā un mācīs zīmēšanu, otrs - Amerikā un mācīs ko citu. Arī uzņēmumu vadīšana būs pilnīgi savādāka, tā notiks attālināti.
Mūsdienās cilvēki zaudē ļoti daudz sava produktīvā laika, piemēram, lielpilsētu sastrēgumos. Atrašanās tādā diezgan izolētā vietā kā Amatciems vismaz radošiem cilvēkiem - un pasauli attīsta radoši cilvēki - ļoti veicinās produktīvu laika izmantošanu.
Informācija par Amatciemu internetā tagad jau izplatās bez mūsu iejaukšanās - informācija par šo projektu jau ir pārtulkota spāņu, franču, čehu, poļu, japāņu, ķīniešu valodā. Nav skaidrs, kas ar to nodarbojas, bet informācija izplatās.
Jūsu klienti patlaban ir cilvēki, kas pērk īpašumus, lai iegūtu uzturēšanās atļauju Latvijā?
Ir diezgan daudz ārzemnieku, kas Amatciemā ir iegādājušies īpašumus vēl pirms tam, kad kopš 2010.gada jūlija par investīcijām nekustamajos īpašumos sāka piešķirt uzturēšanās atļaujas. Ir arī sešas Krievijas pilsoņu ģimenes, kas šeit apmetušās uz pastāvīgu dzīvi, viņu bērni jau mācās Cēsīs latviešu skolās, daļa no tiem jau vēlas iegūt pastāvīgo uzturēšanās atļauju un Latvijas pilsonību. Ir arī virkne tādu Amatciema iedzīvotāju, kuriem bizness ir pa visu pasauli, un šeit tie uzturas periodiski un īslaicīgi, piemēram, četras reizes gadā katrā sezonā pa nedēļai. Latvija šiem cilvēkiem ir stratēģiski ļoti izdevīga vieta, no kuras viegli var aizkļūt uz jebkuru vietu pasaulē. Šie cilvēki Latvijā atstāj lielu naudu, nodrošina darbu vietējiem iedzīvotājiem.
Uzturēšanās atļauju piešķiršana noteikti sekmē naudas piesaisti Latvijai, tas ir viens no bonusiem, lai šāds cilvēks izlemtu par labu Latvijai un nenopirktu māju, piemēram, Somijā. Man vēl labāk patiktu, ja mums būtu diferencēta pieeja - ir tādi, kas nopērk īpašumu, iegūst uzturēšanās atļauju un vairs par Latviju neliekas ne zinis. Savukārt tie, kas plāno šeit dzīvot pastāvīgi, tie nav droši, kas notiks pēc pieciem gadiem, vai nemainīsies likumdošana, vai uzturēšanās atļauja tiks pagarināta. Līdz ar to šie cilvēki patlaban neizdara galveno - neizvieto Latvijā savu naudu nākamajos projektos, nepārceļ savu biznesu pilnībā uz Latviju. Iespējams, ka šādiem cilvēkiem būtu ātrāk jāpiešķir pilsonība. Tad mēs iegūtu Latvijas valstij neapšaubāmi lojālus cilvēkus un investīcijas - tie vairs nebūs 100 000 latu, tie jau patiešām būs miljoni. Šie cilvēki kļūtu par Latvijas nodokļu maksātājiem, un tā būtu fundamentāla atšķirība salīdzinājumā ar līdzšinējo sistēmu. Zemes nodoklis paliek pašvaldībai, bet, ņemot vērā to, ka šie cilvēki uzbūvējuši mājas, ieguldījuši tajās lielus līdzekļus, zemes nodoklis palielinās aptuveni 100 reizes. Iepriekšējiem īpašniekiem te bija meža zemes, un nodoklī tika maksāti aptuveni divi lati gadā par hektāru. No tagadējiem īpašniekiem pašvaldība saņem aptuveni 200 latus gadā par hektāru. Ar katru jaunuzbūvēto māju pašvaldības ieņēmumi pieaug.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/2405
