Aforismi
Aforismi
29.05.2009
Tikai līksme ir laimes skaidrās naudas gabals; visa pārējā laime ir atkarīga no kredītkartēm.
Vācu filozofs Arturs Šopenhauers
Nespried par to, ko nepazīsti!
Kad sengrieķu gleznotājs Apeless bija pabeidzis darbu pie savas kārtējās gleznas, viņš novietoja to vispārējai apskatei uz savas mājas balkona. Turklāt pats viņš, slēpdamies aiz portjeras, ar interesi ieklausījās garāmgājēju izteiktajās piezīmēs. Lietišķos aizrādījumus gleznotājs ņēma vērā un, atbilstoši tiem, vēlāk izdarīja gleznā labojumus. Taču gadījās, ka kāds drošulis ar tupelēs ieautām kājām pēkšņi ieminējās, ka gleznā redzamajiem cilvēkiem esot nepareizi uzzīmētas sandales.
„Tā ir taisnība,” pie sevis nodomāja Apeless un izlaboja gleznu. No rīta „kritiķis”, pamanīdams, ka viņa piezīmes gleznotājs acīmredzami bija ņēmis vērā, sāka spriedelēt par to, cik pareizi esot attēlota kāja. Apeless nevarēja novaldīt savu sašutumu un, slēpdamies aiz portjeras, skaļi izsaucās: „Tavas prāta spējas nesniedzas augstāk par sandali!”
Ne jau vēdera dēļ
Reiz kāds sengrieķu filozofam Aristotelim bija vaicājis, ar ko viņš atšķiras no citiem cilvēkiem. „Viņi dzīvo, lai ēstu, bet es ēdu, lai dzīvotu!” tā atbildējis mācītais vīrs.
Pavisam vienkārši
Reiz vācu komponistu-ērģelnieku Johanu Sebastjānu Bahu bija apciemojis kāds no viņa skolniekiem. Komponists nospēlēja viņam vienu no savām prelūdijām. Skolnieks izrādīja neviltotu sajūsmu un vaicāja, kāds ir maestro izcilās spēles noslēpums. Bahs, viņu pārtraukdams, atbildēja: „Tajā nav nekā pārsteidzoša: nepieciešams tikai savlaicīgi nospiest vajadzīgos taustiņus, bet visu pārējo darbu paveiks ērģeles!”
Dīvainais vērtējums
Reiz pie pieredzējušā franču komponista Hektora Berlioza vērsās kāds jauns komponists ar lūgumu novērtēt viņa sacerējumus. Pēc to noklausīšanās Berliozs sacīja: „Man ar nožēlu ir jāatzīst, ka jums nav ne kripatiņas no mūziķa spējām. Negribētu jūs maldināt, taču labāk būtu, ja jūs, kamēr vēl nav par vēlu, meklētu sev citu profesiju.” Berlioza teiktais jaunajam mūziķim bija smags trieciens. Bet, kad viņš jau bija iznācis no mājas, atvērtajā logā pēkšņi parādījās Berliozs un iekliedzās: „Jauno cilvēk! Godīgi sakot, kad es biju jūsu vecumā, mans toreizējais profesors man pateica to pašu, ko nupat es teicu jums!”
Lieliskā attapība
Reiz izcilā franču aktrise Sāra Bernāra vienā no lugām atveidoja ubadzes lomu. Traģiskā monologa noslēgumā viņai bija jāsaka šādi vārdi: „Nav vairs spēka paiet, es mirstu badā.” Bet kādā no izrādēm, pabeidzot savu monologu, viņa pamanīja, ka ir aizmirsusi pirms izrādes noņemt no rokas dārgo zelta aproci. “Pārdod savu aproci,” kāds no skatītājiem dzēlīgi iesaucās. Aktrise neapmulsa: „Es jau gribēju to pārdot, bet tā izrādījās viltota...”
Apzinies savu vērtību!
Reiz, pastaigājoties gar upi, skotu dzejnieks Roberts Bernss kļuva par aculiecinieku kāda upē iekritušā bagātnieka izglābšanai. Riskēdams ar savu dzīvību, to no upes izvilka garāmejošais fermas laukstrādnieks. Nokļuvis drošībā, turīgais kungs nolēma pateikties savam glābējam un iedeva viņam nedaudz sīknaudas. Visi notikuma aculiecinieki izrādīja savu sašutumu par izglābtā kunga nepateicību un gribēja to pat iemest atpakaļ ūdenī. Taču viņus apturēja Bernss. „Es lūdzu jūs neaiztikt viņu,” dzejnieks sacīja. “Viņš pats labāk apzinās savu vērtību!”
Savu muļķību neizmantojiet ļaunprātīgi!
Vācijas kanclers Otto fon Bismarks reiz kādam no saviem padomdevējiem sacīja: ‘Muļķība ir dieva dāvana, taču tā nebūtu ļaunprātīgi jāizmanto!”
Groziet galvu!
Reiz kāda paciente vaicājusi slavenajam Krievijas terapeitam Sergejam Botkinam: „Dakter, sakiet, lūdzu, kādi vingrojumi visvairāk veicina notievēšanu?” „Pagrieziet galvu no labās puses uz kreiso un no kreisās – uz labo”, viņš atbildējis. “Bet kad to darīt?” paciente turpinājusi iztaujāšanu. ‘Kad jums piedāvā cienastu,” noteicis Botkins.
Ko saka parlamentārieši?
Franču filozofs un rakstnieks, vērojot parlamentāriešu uzstāšanos, konstatējis: “Kad nav ko teikt, vienmēr runā par slikto.”
Glaimi kalpo kā pārdošanu dzinulis
Vācu rakstnieks Gerhards Hauptmanis reiz, atpūzdamies Venēcijā, iegriezies kādā antikvariātā. Viņa uzmanību piesaistījusi kāda senlaicīga vāze. „Cik tā maksā?” viņš vaicājis. „6000 liru,” atbildējis veikala saimnieks. „Bet jums, cienījamo maestro, mēs esam gatavi pārdot to par 4 000 liru. Un tikaitāpēc, ka pircējs esat jūs!” Juzdamies glaimots par šādu uzmanības izrādīšanu, rakstnieks samaksājis prasīto summu un nodomājis: „Ir izdevīgi būt slavenam.”
„Kurp jums nogādāt vāzi?” vēlējies noskaidrot antikvārs.
„Uz Nacionālo viesnīcu.”
„Un kam?”
Neesiet tik principiāli!
Vācu dzejnieks, publicists un kritiķis Heinrihs Heine izteicis pārmetumus kādam kungam par to, ka viņš padzinis savu nedaudz nogrēkojušos sulaini.
„Ko darīt,” iebildis šis kungs,” ja es neesmu filantrops! Turklāt man ir savi principi: man nepatīk lopi!”
„Ak vai! Tas noticis tāpēc vien, ka jūs esat egoists!” piemetinājis Heine.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/905
